Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
8. janvāris, 2012
Drukāt

Evijas un Māra Sloku muzikālais gēns

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Ar grupas “Klaidonis” līderi, mūziķi MĀRI SLOKU sarunājām tikties, kad mājās būs ieradusies paviesoties viņa meita EVIJA, kas arī ir piederīga šai kantri mūzikas grupai. Evija, ko daudzi TV skatītāji iepazina kā muzikālā šova “OKartes akadēmija” 
veiksmīgu dalībnieci, šobrīd mācās Anglijā Gilfordas modernās 
mūzikas izpildītāju akadēmijā.

 

Taču daudzus gadus viņa bijusi uz skatuves līdzās savam tēvam un pārējiem “Klaidoņa” 
mūziķiem.

 

– Es jau kopš septembra dzīvoju un mācos Anglijā, biju ļoti noilgojusies pēc mājām. Domāju, atbraukšu un neko nedarīšu, tikai atpūtīšos, bet tā nesanāk. Jāpiedalās dažādos pasākumos, jāsniedz intervijas, – smejoties saka Evija.

Māris gan ir nedaudz nopietnāks, un viņam galvā nav arī ierastās kovboja cepures. Mūziķis neslēpj, ka patlaban vairāk jūtoties kā celtnieks, ir doma, ka līdz šā gada nogalei jāpabeidz savas jaunās mājas būvniecība. Un tā nebūt nebūšot viņa pirmā māja. Par to nav jāšaubās, jo Māris pēc izglītības ir inženieris celtnieks.

Mani vairāk interesē, kā cilvēks ar tik nopietnu un sabiedrībai nepieciešamu profesiju pievērsies mūzikas pasaulei.

– Muzicēšana man nāk līdzi no bērnības. Mani vecāki nebija mūziķi, bet viņi bija talantīgi, labi dziedātāji. Acīmredzot tas gēniņš ir pārtapis arī manī. Sāku spēlēt, mācoties Popes pamatskolā. Ventspils Bērnu mūzikas skolā mācījos pūst mežragu, bet, tā kā mācības notika vēlu vakarā, nevarēju paspēt uz pēdējo autobusu, kas brauc uz Popi. Tā man, lauku bērnam, muzikālā izglītošanās gāja secen.

Vēlāk, kad mācījos Mālpils sovhoztehnikumā, sāku ņemt privātstundas pie vokālās pedagoģes Maigas Grietēnas. Viņa man ieteica izmēģināt savas spējas tautas estrādes ansamblī “Sigulda”. Tolaik šajā ansamblī dziedāja arī Nauris Puntulis.

Bet savu pirmo grupu es izveidoju 1979. gadā Bauskas rajona Vecsaulē, un to sauca “Relako”, kas nozīmēja reti laba kompānija. Mana māsa dzīvoja Vecsaules pagastā, es bieži pie viņas viesojos, un man tur radās muzikālie domubiedri.

 

Domāju, ka šodienas jaunieši nav tik fanātiski. Atceros, kā es no Mālpils, braucot ar četriem transportlīdzekļiem, ceļoju uz Vecsauli, lai divas stundas mēģinātu kopā ar grupu un pēc tam dotos atkal atpakaļ. Studējot toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, izveidoju grupu “Ķieģelis”, – stāsta Māris.

 

Nojaušu, ka būs grūti izsekot viņa daudzveidīgajai muzikālajai daiļradei un grupām, pie kuru šūpuļa stāvējis. Tāpēc pavaicāju, kura Mārim pēc skaita ir grupa “Klaidonis”? Esot sestā. Un kāpēc tā ieguvusi šādu nosaukumu?

– Visi mūziķi pēc savas būtības ir klaidoņi. Bet ideja par nosaukumu radās, pateicoties Bauskā rīkotajam pirmajam kantri festivālam, kas notika 1998. gadā. Tad sākām domāt, ka grupai vajadzīgs skanīgs nosaukums. Un “Klaidonis” likās tāds romantisks vārds, kas neatņemami saistīts ar mūziķu dzīvi. Gandrīz visi dzejnieki savās vārsmās piemin klaidoņa vārdu. Sākot no 2001. gada, mūs pazīst kā grupu “Klaidonis”, – stāsta Māris.

Savukārt 2005. gadā grupu slavas virsotnē uznesa Māra sacerētā dziesma “Mazā dvēselīte”, kas kļuva par hitu, iegūstot labākās dziesmas titulu Bauskas festivālā un uzvarot “Latvijas šlāgeraptaujā”.

– Dziesmai “Mazā dvēselīte”, ar kuru plūcām tādus laurus, ir izmantots lieliskais Elīnas Zālītes dzejolis. Man pašam dziesmu teksti top ar gariem zobiem. Bet tajā gadā “Klaidonis” bija topā.

 

Mēs gada laikā apbraucām apkārt zemeslodei, ar savu busiņu mērojot kādus 43 000 kilometrus pa Latviju. Tas bija diezgan liels trakumiņš, reizēm vienā dienā nācās piedalīties trīs pasākumos. Šķita, ka visa dzīve paiet busiņā. Nekas veselīgs tas nav, jo cilvēkam nepieciešams sevi ik pa laikam sakārtot, – atzīst Māris.

 

Kas tad ir tie izturīgie mūziķi, kas spēj gada laikā apjozt zemeslodi ar saviem koncertiem un ballēm?

Māris uzskaita, kā pirmo minot Vīgantu Mureli, kas darbojas ar tik sarežģītu instrumentu kā pedal-stil ģitāru. Amerikāņi uzskata, ka šo instrumentu var apgūt, tikai sākot no bērnu dienām, jo jādarbojas ar abām kājām, rokām un visvairāk ar galvu.

Elmārs Jirgensons ir atbildīgs par sitaminstrumentiem, Valdis Rēbuks spēlē soloģitāru, Zigmunds Pogulis – taustiņinstru-mentus un pats Māris Sloka gan dzied, gan spēlē basģitāru.

– Koncertos lielākoties dziedam manas dziesmas, bet saviesīgos pasākumos izpildām populāras melodijas. Tāpēc jau saku, ka mūziķiem ir jābrauc projām no Latvijas, jo mums ir pārāk mazs noieta tirgus. Es vislabāk izpildītu savu kantrimūziku, bet cik daudz ir to, kas pie mums to gribētu klausīties? Lielākoties cilvēki pieprasa spēlēt populāru mūziku, šlāgerīti, citādi nedejo, – nosaka Māris.

Bet no kurienes viņam radās tā īpašā vilkme uz kantrimūziku?

– Tam ir senas saknes. Manam tēvam bija magnetofons, un mani īpaši aizķēra divu grupu ieraksti – “Čikāgas piecīši” un “The Beatles”, lai arī abi ir atšķirīgi. “Piecīši” izpildīja amerikāņu kantrimūziku, vienīgi ar Alberta Legzdiņa latviskotajiem tekstiem. Piemēram, dziesma “Kāpēc atstāji mani, Lūsij” ir tipiska amerikāņu kantridziesma.

Otra mana sastapšanās ar kantrimūziku notika, kad 1992. gadā aizbraucu strādāt uz Vāciju. Man pašam tolaik bija ābeļdārzs, un domāju, ka došos pie kāda vācu fermera pamācīties, kā to pareizi kopt. Diemžēl nenokļuvu augļkopības saimniecībā, bet gan pie fermera, kas nodarbojās ar lopkopību. Sapratu, ka govis neslaukšu, braucu pa Bavārijas tīrumiem ar traktoru, iemācījos pat jodelēt, bet radio klausījos kantrimūziku, kas Latvijā tolaik nebija dzirdama. Tas man bija vēl viens pamudinājums pievērsties kantrimūzikai.

 

Man šobrīd nav pašmērķa izdot jaunu albumu. Nav jēgas kaut ko fiziski saražot, ja nav kvalitātes. Lēnām top kaut kas jauns, bet kādu laiku iepauzēšu. Kad idejas būs pielasītas, tad sākšu realizēties. Tagad man svarīgākais ir pabeigt mājas celtniecību, – uzskata Māris.

 

Bet kādus sapņus lolo un kādus mērķus sev izvirza Evija?

– Esmu sapratusi, ka man nepieciešama mūzika un skatuve. Jūtu, ka man ir jādzied. Bet varu arī mācīt citus, jo jaušu sevī pedagoģisko stīgu.

Esmu ļoti apmierināta ar studijām Gilfordā, jo tur ir labi vokālie pasniedzēji. Man vēl divi gadi jāmā-
cās, un šajā laikā daudz kas var notikt. Savu studiju apmaksai es ieguvu izdevīgu aizņēmumu Anglijas bankā, bet par dzīvošanu jārūpē
jas pašai. Un Anglijā dzīve ir ļoti dārga. Latvijā var izdzīvot ar 300 latiem mēnesī, bet Anglijā dzīvošanai nepieciešami vismaz 700 lati, jo dārga ir pati dzīves vieta.

Ceru, ka tuvākajā nākotnē varēšu pelnīt naudu ar muzicēšanu, bet patlaban jāstrādā kāds vienkāršāks darbs, lai samaksātu lielo īres naudu. Nekas jau nenāk pēkšņi un viegli.

 

Visvieglākais ir iesēsties lidmašīnā un aizlidot uz Angliju, bet tad apjaut, ka esi viena pati, jādzīvo svešā vietā, jārunā citā valodā. Angļi pat ir pārsteigti par manām labajām valodas zināšanām. Es vēlējos mācīties populāro mūziku, bet Latvijā nav tādu iespēju.

 

Gilfordā mācos ne tikai mūziku, bet arī biznesu. Nākotne rādīs, kurp vedīs mans ceļš, bet tas noteikti būs saistīts ar mūziku. Pavasarī esmu iecerējusi izdot savu pirmo soloalbumu, kurā būs arī manas sarakstītās dziesmas.

Un, ja “SEB muzikālās bankas” finālā iekļūs mana izpildītā dziesma “Tu melo skaisti”, tad man būs iemesls 21. janvārī ieras
ties Ventspilī, – noteic 
Evija.

 

Latvijas Šlāgeraptauja 2012

LTV1 Sestdienās pl. 19.30, ar atkārtojumu svētdienās pl. 14.30

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+