Latvijā
Vēsture

Guntis Kalme: “Latviešu leģionāri gribēja sargāt Latviju un Rietumu civilizāciju” 16


Guntis Kalme
Guntis Kalme
Foto – LETA

16. martā jau kopš deviņdesmitajiem gadiem Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs, teoloģijas doktors, Lutera akadēmijas docents Guntis Kalme ir teicis sprediķi baznīcā un piedalījies leģionāru piemiņas gājienā pie Brīvības pieminekļa.

Viņš uzskata, ka 16. marts nav tikai leģionāru atceres diena, bet tā kļuvusi par tautas patriotisma dienu. Arī šogad piektdienas rītā mācītājs sacīs uzrunu svētbrīdī Sv. Jāņa baznīcā, pieminot leģionārus un aicinot atcerēties, ko aizstāvēja viņi un kas mums svarīgs šodien.

Jautāju Guntim Kalmem, par ko viņš visvairāk domājis, rakstot uzrunu.

G. Kalme: Vēlos mudināt saprast, ka šobrīd notiekošais ir tas, par ko jau 1992. gadā teica amerikāņu zinātnieks Semjuels Hantingtons: tā ir civilizāciju sadursme. Neesam raduši runāt tik plašās kategorijās, taču tā ir patiesība: ģeopolitiski atrodamies starp Rietumu un Austrumu civilizācijām. Latvijas robeža ir ne tikai Eiropas Savienības un NATO, bet arī Rietumeiropas civilizācijas robeža.

Mūsu vērtības ir Rietumeiropas vērtības:

no grieķu kultūras mantoto demokrātiju, filosofiju un estētiskās vērtības,
no romiešiem – likuma vara kā taisnības īstenošana sabiedrībā,
no kristīgās ticības – cilvēka dzīvības un dzīves augstā vērtība, personas pienākumu un tiesību vienība, nācijvalsts ideja. Tās nav vērtības, kas dominē Austrumu sabiedrībās.

Tas, ko Krievija kā Austrumu civilizācijas pārstāve dara attiecībā pret Ukrainu, gan citiem kaimiņiem, Baltijas valstis ieskaitot, ir civilizāciju sadursmes, vērtību sistēmu konflikta izpausmes.

Latviešu leģionāri, tāpat kā šodien Ukrainas karavīri, sargāja šo Rietumu civilizāciju. Protams, ne tādā veidā, kā gribēja, taču viņi darīja, ko reāli varēja vēsturiski un morāli ļoti sarežģītos apstākļos. Izcilais vēsturnieks Uldis Ģērmanis teica: ”Tauta, kurai ir savi varoņi, un kura tos piemin, nav salaužama.” Leģionāri cīnījās, apliecinot un aizstāvot latviešu nācijas pamatvērtības – valstiskuma un neatkarības gribu. Nacionālās identitātes vērtību uzturēšana neļauj mūs padarīt par demogrāfisku faktoru vai etnisku grupu, bet apstiprina mūsu kā valstsnācijas statusu savā zemē.

NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens teica: “Notiekošais konflikts starp Krieviju un Rietumiem – kas centrējas uz krīzi Ukrainā – savā būtībā ir vērtību sadursme.” Mēs lepojamies, ka esam NATO dalībvalsts, bieži atkārtojam 5. punktu par kolektīvo aizsardzību. Nesen mums atgādināja, ka ir arī 3. punkts, – katrai nācijai vispirms pašai ir jāgādā par savu aizsardzību.

Izlasīsim arī NATO līguma preambulu: “Līgumslēdzējas puses apstiprina savu uzticību Apvienoto Nāciju Organizācijas hartas mērķiem un principiem un savu vēlēšanos dzīvot mierā ar visām tautām un valdībām. Tās ir apņēmušās sargāt savu tautu brīvību, kopējo mantojumu un civilizāciju, kas dibināta uz demokrātijas, personas brīvības un likuma varas principiem.” 1949.gadā, kad izveidoja NATO, pretstats starp demokrātiskajiem rietumiem un totalitārajiem austrumiem bija skaidri iezīmējies. Kā šodien.

“Daugavas Vanagu” centrālās valdes priekšsēdis Gunārs Spodris, kurš šo amatu sācis pildīt šogad, intervijā man sacīja, ka leģionāri būtu jāpiemin tā, lai izvairītos no provokācijām. Agrāk 16. martā tādas diemžēl ir bijušas.

Kā izvairīties no tīša uzbrukuma? Bēgšanu kā gļēvumu no mums gaida Latvijas nīdēji. Bet ir taču nācijas gods, pašcieņa. Zinām, ka Krievija vēlas redzēt vājas Baltijas valstis, vāju Eiropas Savienību un vāju NATO. Bet mēs negribam būt vāji. Negribam būt upuri. Mums ir dramatiska un traģiska vēsturiskā pieredze, ko pārbagāti gadsimtiem ilgi ir sagādājusi Krievija. Leģionāri pēc Baigā gada pieredzes negribēja redzēt atgriežamies PSRS.

Diemžēl pieredzēja. Un bija 1949. gada deportācijas, un 50 okupācijas gadi. No savas vēsturiskās pieredzes iemācījāmies, ka esot līdzās agresoram, vienīgā pareizā attieksme ir būt stipriem, jo agresori saprot tikai spēka valodu.

Trešdien “Latvijas Avīzei” piezvanīja lasītājs, kurš dalījās pārdomās, ka, tuvojoties 16. martam, daļa sabiedrības sāk satraukties, ko par piemiņas gājienu teiks tā dēvētie antifašisti un vēl kāds nelabvēlis.

Nav jāskatās uz klaigātājiem un kušinātājiem. Ja to darītu, nekad nebūtu izveidojuši savu valsti. Jo līdzās vienmēr ir bijuši citu varu pārstāvji. Kā tas bija 1917. gadā Latgales kongresā, kad priesteris Francis Trasuns savā runā sacīja, ka mums beidzot ir jāizšķiras, vai ar barbariem uz Austrumiem vai ar kultūru uz Rietumiem. Mēs izšķīrāmies, un negribam, ka mūs kāds vēlreiz apdraudētu.

Ukrainas okupācija Latvijas sabiedrību pamodināja, diemžēl tikai uz brīdi. Sabiedriskā apziņa ir snaudulīga, letarģiska, “ak tā, tur kaut kas notiek … , nu un tad?”, kas ir arī pret mums notiekošā informatīvā kara sekas. Par to mums trūkst nopietnākas izpratnes. Viena no tā metodēm ir radīt t.s. “salami efektu” – nelielus, bet mērķtiecīgus vērtību zaudējumus pretinieka valstij. Katrs atsevišķais nodarījums par sevi nav it kā tā vērts, lai celtu trauksmi, bet kopā tie rada graujošu ietekmi uz mūsu valstsnācijas identitāti un valstsgribu. Tāpēc mūsu rūpēm par savu zemi jāietver ne vien tradicionālo kultūrvidi, bet jau arī informatīvo un vērtībtelpu.

“De facto” nesen konstatēja, ka 150 000 no Latvijā dzīvojošajiem neprot vai nepietiekami prot valsts valodu. Skaidrs, kādā informatīvajā un vērtību telpā viņi dzīvo. Joprojām – pēc 27 neatkarības gadiem – notiek cīņa par mācībām skolās tikai valsts valodā.

Saknes ir komunistiskā režīma mantojumā un Krievijas imperiālistiskajā propagandā, kas radījusi nepieņemamu situāciju, ka latviešiem dzimtajā zemē tiesības runāt latviski jānosaka ar likumu. Absurds, ka priekšvēlēšanu aģitācija – kandidēšana uz tautas priekšstāvja amatu, kuru ieņemt un par kuru balsot var personas, kurām jāpārzina valsts valoda – var notikt svešvalodā. Un vēl “lienošā” rusifikācija, kas sastopama ik uz soļa. Par 9. maija pasākumu pat nerunāšu. Slikti, ka tas viss vairs nerada sašutumu sabiedrībā. Aicināšu cilvēkus paraudzīties uz esošo situāciju plašāk – no garīgā viedokļa.

LA.lv