Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
12. janvāris, 2016
Drukāt

“Ilgu putni ar sasietiem spārniem”

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Maijas Krekles biogrāfiskais romāns veltīts vienai no savdabīgākajām un spilgtākajām personībām latviešu 20. gadsimta dzejā – Austrai Skujiņai.

Ar Maiju Krekli “Kultūrzīmju” lasītāji vairs nav jāiepazīstina: viņas mūsdienu sāga četru romānu apjomā, kas sākās ar romānu “Vita brevis. Vēlreiz” pakāpeniski nākusi pie lasītājiem jau kopš 2011. gada.

 

Taču jaunais romāns “Ilgu putni ar sasietiem spārniem” saistās ar rakstnieces pirmo aizraušanos – Latvijas dižgaru likteņstāstu risinājumu. Biogrāfiskais romāns veltīts vienai no savdabīgākajām un spilgtākajām personībām latviešu 20. gadsimta dzejā – Austrai Skujiņai – un aptver dzejnieces īsā mūža pēdējos deviņus gadus. Jo Austra Skujiņa aiziet no dzīves tik agrā jaunībā, 23 gadu vecumā, kad lielākā daļa vēl tikai sāk prātot, ar ko dzīvē nodarboties, ko ar sevi iesākt.

Grāmata “Lauku Avīzes” izdevniecībā nāks klajā februārī, bet šobrīd piedāvājam lasītājiem nelielu ieskatu tajā.

Atbalsta    VKKF_logo

***

Aiznesu Rozenberga kundzei cimdus, ko māte uzadījusi. Tos paķer viņas meita Austra un vairs nelaiž vaļā, otrai māsai Veltai netiek, tā sāk raudāt. Jāpalūdz, lai mamma uzada vēl vienus, ja iznāks laiks, ja ne, lai skuķi plēšas vien – tā sākumā nodomāju. Bet, kad naudu nedabūju, tikai pusdienas, kad pat pliku paldies par cimdiem nepasaka, saprotu, ka neko mammai nelūgšu. Vai viņai tik vien darba kā bagātniekus apdāvināt?

Un vēl sirds sāp, ka pat brīvbiļeti uz japāņu operdziedātājas koncertu Rozenberga kungs man noskaudis. Visādi atrunājas, ka nevarot dabūt, visas jau paņemtas, viņš jau tā mums bieži sagādājot. Kad tas bijis, pat neatceros. Iznāk, ka opera ir tikai kungiem, tāds izsalcis skuķis kā es var tur nemaz nerādīties. Bet lika drusku pagaidīt! Lepni izslējos un saku – varu arī pati biļeti nopirkt! Spīta pēc nopirku par divi divdesmit, nevis par latu kā parasti.

Nav man naudas žēl, to bagāto ubagu gan ir žēl!

Nesaprotu es cilvēkus, īpaši šos. Tēva draugi, labdari… cik tādu nav redzēts… Un es vēl pie viņiem skraidīju par latu dienā!

Kā mazs bērns stāvu pasaules priekšā un brīnos. Dievs man nav devis citu neko – tikai gribu visu izprast, izzināt. Ja es varētu uz piecniekiem vien mācīties, viss, iespējams, būtu citādi – ieperinātos kādā siltā vietā un dzīvotu kā liela daļa ļaužu. Bet šaubos, vai tas lemts. Vai tiešām manai dzīvei būs jāizzūd vējos kā putna kliedzienam?

Tomēr pagaidām liktenis žēlo. Varbūt gatavo ko baigu?

Man jau astoņpadsmit gadu. Šogad beigšu vidusskolu. Dzimšanas dienā māte un Milda atsūta naudu. Zinu, cik grūti mammai nopelnīt ar rokdarbiem, nojaušu, kā māsai jāslēpj no vīra, cik latu viņa atsūta. Ar pateicību pieņemu, bet kauns arī ir. Sēžu un klausos japānietē, kamēr māte brien dubļus. Vai spēšu viņai atlīdzināt? Kad? Un Milda vispār ir eņģelis cilvēka izskatā.

***

Neveikli iznāca ar Stabuliņu. Beidzot viņš atvedis miroņgalvu, ko jau rudenī lūdzu. Fēlikss atnāk pilnīgi nelaikā, kad, tikko ieskrējusi mājās, atkal steidzos uz skolu. Visu dienu prasījusi “Darba jaunatne”, sanācis biedrības pirmais kongress, kurā esam pieņēmuši vairākas rezolūcijas: par taktiku, par attiecībām ar biedrību “Strādnieku sports un sargs”, par pievienošanos Sociālistiskajai jaunatnes internacionālei. Man vēl jāgatavo kongresam veltīts žurnāla numurs, tātad aizņemts cilvēks caur un cauri.

Paņemu sainīti, bet ciemiņu iekšā nelaižu. Viņš stāv durvīs, gaidīdams uzaicinājumu.

– Piedod, nav laika, nevaru tevi ieaicināt. Paldies, ka atcerējies!

– Varbūt atnākt rīt? – Fēlikss skatās skumji un pazemīgi. – Palikšu pa nakti viesnīcā, tad satiksimies, parunāsim.

– Piedod, draugs, arī rīt neiznāks laika. Es ļoti steidzos. Tūlīt jābūt skolā.

– Vai tiešām neviena brīža man neatliks?

Pārdomāju rītdien paveicamo: Birkerta kungs, bibliotēka, “Darba jaunatnes” sapulce, ar “Dzirkstīm” jātiek galā, literāriskajā sekcijā jāgatavo referāts par mūsu biedra Pētera Ķikuta dzeju krājumu, skola. Lai kā arī gribētos romantikas, nevaru to atļauties.

– Piedod, Fēliks, neiznāks. Daudz darāmā.

– Tev nekad nebūs laika priekš manis?

– Es to nesaku, bet gaidi labāk, kad pati pie tevis aizbraukšu. Tagad tiešām nevaru.

Aizveru durvis viņam deguna priekšā. Izsaiņoju miroņgalvu, nolieku to uz galda. Cerams, ka Hilda nenobīsies. Savācu grāmatas un klades portfelī, uzvelku mēteli un dodos laukā. Otrpus durvīm neviena vairs nav. Drusku žēl jau ir, nenoliegšu.

***

Tagad mans draugs vairs nav Pērs Gints, bet viņa dāvātais galvaskauss. Tas – varbūt viņš? – ir tepat naktīs un rītos, un vakaros. Neuztveru to kā nāvi. Drīzāk kā mūžības mēru. Zilie vizbuļi, ar kuriem izgreznoju to, smaržo kā atkususi zeme. Ir atkal pavasaris, droši vien Mūsas krastos pūpoli jau lieli. Vai būtu nekaunība, ja lūgtu Fēliksam kādu atsūtīt? Viņš droši vien dusmojas. Atvainoties? Bet pavasaris attaisno visu. Kas skaistāks – ilūzijas vai dzīves īstenība? Par to vēl jāpadomā. Šķiet, ka mums labāk palikt sapņa attālumā. Mana dvēsele vairs nav saredzama. Var būt, ka kādreiz Pērs Gints to ir saskatījis.

Taču gan Fēlikss, gan visi citi mēģina to pārveidot un priecātos, ja tas izdotos, jo ir egoisti un vēlas, lai viņiem būtu taisnība.

Turklāt Fēliksam vajadzētu saprast, ka Latvijā ir daudz skaistu meitu un, lai viņas visas mīlētu, sirdij jābūt tik lielai kā zirgaplokam.

Šodien piedalījos sociāldemokrātu sapulcē. Kāds velns mani tur dzina? Nē, cilvēki jau labi, jautri un asprātīgi. Tomēr nesaprotu, kas man tur darāms. Ne es smejos par jokiem, kas viņiem liekas smieklīgi, ne arī runāju par lietām, kas mani neinteresē. Ironiski vēroju visu no malas. Laikam neesmu vēl nobriedusi partijai. Pietiek man ar “Darba jaunatnes” organizāciju, kur visi pazīstami un draudzīgi. Tur uzdevums ir skaidrs un darbu apjoms paveicams. Neesmu iedomīga, bet pazemīga. Cilvēki un pasaule mani saprot, bet es, nelaimīgais radījums, esmu aptumšotu prātu un nesaprotu viņus… Kad reiz nāks pār mani gara gaisma?

Laikam esmu nākusi pasaulē tikai tāpēc, lai sāpes nestu.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+