Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
23. maijs, 2013
Drukāt

Ivara Pugas vienkāršības māksla


Foto - Baiba BucenieceFoto - Baiba Buceniece

30. maijā Nacionālā teātra “O Kartes” Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos Pētera Krilova iestudētais Džona Maksvela Kutzē darbs “Rudens Pēterburgā” – vēstījums par krievu rakstnieku Fjodoru Dostojevski. Aktieris Ivars Puga krievu prozas ģēnija lomu uztver kā intensīvu aktierisko muskuļu treniņu. 


 

Ivars Puga sevi dēvē par avantūru cilvēku – mehāniska sakārtotība nav domāta viņam. Aktieris izbauda negaidītas situācijas, adrenalīnu – tiesa, ne pārmērīgās devās. Neplānots izbrauciens vasarā vai pat realitātes šovs, kurā tevi atstāj vienu, bez līdzekļiem kādā, piemēram, pusmilitārā valstī? Visdrīzāk, Ivars piekritīs, lai varētu izmantot savus cilvēciskos resursus, lai prastu izkļūt no situācijas. “Izeju vienmēr var atrast – ne jau sevī, bet cilvēkos,” saka aktieris.

Jau gandrīz 30 gadu esot Nacionālā teātra aktieris, viņš nospēlējis vairāk nekā 60 lomu, filmējies gan Latvijas, gan citu valstu kinostudiju filmās (“Durvis, kas tev atvērtas”, “Nāve soda laukumā”, “Viktorija”, “Revolūcijas kareivji”, “Zītaru dzimta”, “Rožu ieleja”, “Sarkanā kapela” u. c.).

Katra jauna loma ir arī jauns azarts. Patīkams stress. Tāpat kā ikdienā, arī uz skatuves vai filmējoties aktieris meklē situācijas, kurās var improvizēt. Viņaprāt, improvizācijā galvenais ir saspēle. Ir jājūt tās ritms, jāzina “drēbe”.

Viņam šī spēja piemīt, gluži tāpat kā spēja strauji reaģēt gājēju un auto straumes haosā Rīgas ielās, ik dienu traucoties ar divriteni uz darbu, uz Nacionālo teātri, un atpakaļ uz Teikas pusi.

Par darbu un aktiera sūtību tad arī runājam. Kad gaidu, ka aktieris izgaismos gaidāmo izrādi, viņš tikai nosaka – par to lai stāsta režisors. I. Pugas pārliecība – aktierim jābūt, cik iespējams, kā baltai lapai režisora rokās. “Klāt, protams, nāk mani uzstādījumi – mana fizika, mans domas veids, īpatnības, no kurām viņš nevar izlēkt ārā. Tas veido aktiera oriģinalitāti.”

Aktieris steidz piebilst, ne jau režisors tev visu ielies ar karoti mutē un tu kā lelle visu izdarīsi. Diemžēl tagad režija, kas ienāk teātrī, uzrāda “ne īpaši labus” piemērus, aktierus reizēm ieceļot līdzautoru lomās.

“Ja režisors parakstās zem izrādes, viņam jābūt ar redzējumu, bet rezultātam – viņa fantāzijas, profesionālisma auglim. Gleznu nevar gleznot daudzi!” Aktieris atklāti teic, viņu kaitinot, ja atnāk režisors un saka – ko mēs no šā varētu izdomāt. “Tas ir absurds! Tad ej mājās, pamācies, izdomā, ko gribi!”

Aktieris spriež, mūsdienās ir zudis aktiera profesijas dievišķais statuss. “Agrāk teātris bija gandrīz vienīgais emocionālās, politiskās informācijas nesējs, tagad to izkonkurē internets, kino, televīzija. Kādreiz aktierus nēsāja uz rokām, uz vecajiem aktieriem skatījās kā uz zvaigznēm, nemaz nerunājot par finansiālajiem atvieglojumiem, privilēģijām. Tagad tā nenotiek. No vienas puses, tas ir labi, jo tā privileģētā situācija nenāk par labu tev kā profesionālim, brīžiem varēja peldēt slavas saulītē, tev visu piedeva, aplaudēja. Tagad vienīgais veids, kā vari likt sevi ievērot skatītājiem, ir saglabājot un paaugstinot savu profesionālo latiņu. Atkal un atkal.”

I. Puga ir pārliecināts, pašlaik valsts kultūrpolitikas rezultātā aktierim ir atņemtas karjeras iespējas – ko var gribēt, ja pie varas ir tehnokrātiski domājoši cilvēki, kuriem ir grūtības sajust kultūras nozīmību valstiskā mērogā. Tas attiecas uz visiem radošiem cilvēkiem, ne tikai aktieriem. “Jebkurā profesijā ir normāli, ka, gadiem ejot, tu ar savu kvalitatīvi izdarītu darbu esi nopelnījis attiecīgu darba devēja attieksmi un adekvātu atalgojumu. Aktieriem ir likvidētas profesionālas kategorijas – ja esi “profesors”, tu nevari saņemt iesācēja algu. Tas, kas tagad notiek teātrī, ir pilnīgi šķērsām – visu izšķir tas, vai tu vari vai nevari. Kāda gan motivācija strādāt? Arī jaunie aktieri skatās – kāda jēga cīnīties, pēc kaut kā tiekties, ja vecumā mani vienkārši pastums malā, jo fiziski nevarēšu izdarīt, ko varēju agrāk. Tāda pārprasta demokrātija, visiem viss vienādi.”

Par konkurenci starp pieredzējušajiem aktieriem un jaunpienācējiem aktieris neraizējas, tā nepastāv. “Konkurence ir starp varēšanu. Mūsu vienīgais lēmējs un žūrija ir skatītājs, viņš tevi ātri noliek pie vietas. Ja kādu aktieri “ēd”, tad profesionāli ar viņu viss ir kārtībā.”

“Ja jūs man prasītu, vai esmu labs aktieris, nē, es tāds neesmu. Tādēļ, ka nav tādas kategorijas – labs aktieris. Diemžēl aktiera profesija ir grūta, smaga un veselībai kaitīga, un tu katru reizi sāc visu no jauna. Visu nosaka mainīga komponentu sakritība – komanda, ar ko strādā, materiāls, režisors. Ja viņam tā dievišķā dzirksts uzdzirkstī, tad viņš pavelk līdzi arī pārējos. Vienreiz tev var sanākt, citreiz – nē, jo nesakrīt tā puzle.”

Jā, aktieris ir īpaša profesija. “Nezinu nevienu aktieri, kurš būtu nācis uz teātri, piemēram, ar zilo lapu. Pie mums cilvēki spēlē ar smadzeņu satricinājumu, upurējot savu vienīgo veselību. Profesijas “īpatnība” ir kolektīva pienākuma apziņa pret skatītāju. Tādēļ, ka skatītāji ir reāli cilvēki, kas brauc no Bauskas vai Rīgas otra gala. Ja es neatnākšu, viņi būs vīlušies.”

Citu elpu aktiera profesijā piedāvā arī televīzija – I. Puga filmējies vairākos pašmāju seriālos (“Neprāta cena”, “Eņģeļu māja”, “Būt mīlētai”), tomēr aktieris atzīmē – diemžēl šodienas seriālu materiālu nevar pielīdzināt, piemēram, kādreizējam televīzijas stāstam “Līduma dūmos” vai “Likteņa līdumniekiem” un citiem. “Šobrīd scenāriji ir tādi plāni, par neko. Protams, filmējoties tu mēģini no tās pašas “telefona grāmatas” izvilkt maksimumu. Skatītājs taču grib kaut ko saturīgu, ko neaizmirst nākamajās piecās minūtēs pēc noskatīšanās. Tiesa, “UgunsGrēka” scenāristēm vajadzētu piešķirt Pulicera prēmiju – ārzemēs ar tāda mēroga uzdevumu strādā vesels scenāristu bloks, mums – tikai divas lēdijas!”

Šajā teātra sezonā I. Pugam darba režīms ir gana brīvs, nospēlēta arī loma Valmieras teātra izrāde “Zojkina kvartira”, aizvietojot kolēģi Tālivaldi Lasmani. Tiesa, gaidāmā loma – spožs literāts, kaismīgs spēlmanis un brīvu uzskatu cilvēks Dostojevskis, esot “pamatīgs kumosiņš”.

Ivars par to tikai priecājas – aktierim tāpat kā jebkurā citā profesijā vajadzīgs treniņš. “Ja tā ilgstoši nav, aktieriskie muskuļi sāk atrofēties.” Viņš atklāj, lai arī izrādē būs rakstnieka biogrāfijas elementi (“kanādietis Kutzē Dostojevska biogrāfiju izpētījis dziļāk nekā paši krievi”), gaidāms nevis dokumentāls stāsts, bet mākslinieka interpretācija.

“To, vai savā tēlā būšu “trāpījis”, sapratīšu tikai pēc pirmā kontakta ar skatītājiem. Ar Pēteri (Krilovu) ir labi strādāt, beidzot es varu nodarboties ar savu tiešo profesiju,” saka aktieris. Kam šodien ir vajadzīga šī Dostojevska tēma? Ivars teic – nebūt ne literatūras vai teātra “feinšmekeriem”. Viņaprāt, izrādēm, kurās no skatītāja prasīta “īpaša” sagatavotība, ir nosacīta vērtība, jo, kā saka, viss ģeniālais ir vienkāršs.

“Tev jāprot pastāstīt gudras, sarežģītas lietas vienkāršiem vārdiem. Tā, lai saprot arī tas, kurš nav izlasījis nevienu Dostojevska darbu, vai tas, kurš varbūt vispār neko nav lasījis. Jo šeit ir runa par cilvēcīgām lietām – par to, kas notiek ar cilvēkiem un starp cilvēkiem. Izstāstīt sarežģīto vienkārši un saprotami visiem, tā ir māksla! Aktiera sūtība nav neko iemācīt. Un to arī nevajag. Kā aktieris varu tikai dot pozitīvu lādiņu – tad cilvēks atveras, pats uztver, saprot, kas ir kas un kas ir vajadzīgs tieši viņam.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+