Jaunajā gadā – sapņot skaisti! Saruna ar Sarmīti Rubuli 4
Dailes teātra simpātiskā aktrise Sarmīte Rubule ir viena no šābrīža noslogotākajām aktrisēm Latvijas teātros. Gadu mijā viņas šarms priecē skatītājus Dailes teātra Ziemassvētku koncertos, bet jaunajā gadā Sarmīte izmēģinās spēkus arī ārpus sava teātra – kopā ar Zani Burnicku, Ivaru Kļavinski un Ivaru Šternu viņa spēlēs teātra kluba “Austrumu robeža” jauniestudējumā “Klīnika”. Pirmizrāde – 6. janvārī.
Sarmīte Rubule Dailes teātrī spēlē kopš 2000. gada, kad kopā ar kursabiedriem – Dailes teātra 8. studijas aktieriem – tika iestudēta Raimonda Paula un Guntara Rača muzikālā izrāde “Leģenda par zaļo Jumpravu”. Sarmīte smejas – uzreiz pēc tam sekojusi izrāde “Grāfs Monte Kristo” un līdz ar to viņas teātra “vāveres ritenis” ticis iegriezts un griežas vēl šobrīd. Šogad aktrise varētu atzīmēt 15 skatuves darba jubileju. “Sāku sevi jau saukt par vecmeistari,” pasmaida aktrise, kuras repertuārā ik mēnesi ir ap divdesmit izrāžu. “Esmu nodarbināta un bez darba nevēlētos būt,” nosaka Sarmīte.
Lai arī aktrise teic – viņa joprojām vēl gaidot lomas, ko teātrī mēdz dēvēt par lielajām, Sarmīte ir enerģijas un apņēmības pilna. “Jā, Anna Kareņina neesmu bijusi. Reizēm uznāk skumjas, kad saprotu, ka sēžu uz rezervistu soliņa vai “fonēju” citu cilvēku sapņus, bet kur tad manējie? Tomēr visas lomas esmu spēlējusi ar atdevi, mīlestību un pēc vislabākās sirdsapziņas. Es pozitīvi un ar humoru skatos uz savu radošo dzīvi. Cik vien varu, gūstu prieku un baudu. Ja esmu neapmierināta un īgna, tad rodas jautājums, ko es vispār daru teātrī tik daudz gadu? Man no dabas ir dota ļoti liela enerģija un temperaments, tas ir mans trumpis, bet reizē to nav tik viegli savaldīt un ielikt grožos.”
Šajā novembrī aktrise nosvinēja 35. dzimšanas dienu, pēc ilgāka laika – ģimenes lokā. “Cik atceros, visas savas dzimšanas dienas esmu svinējusi, spēlējot izrādi. Šogad bija izņēmums, jo mana kolēģe un draudzene Aija Dzērve piekrita ielēkt manā lomā izrādē “Divi kapteiņi”, par ko esmu ļoti pateicīga. Varēju pabūt kopā ar ģimeni un radiem.”
Sarmīte smejas, viņu joprojām mēdzot saukt par meitenīti. “Pēc gadu skaitļa esmu jau tante. Es izbaudu savu briedumu un savus gadus. Man nav baiļu vai panikas novecot, jo tas ir dabiski un neizbēgami. Trīsdesmit pieci gadi ir skaists vecums, un es jūtos labi. Agrāk es ļoti daudz spēka tērēju, cenšoties mainīt to, kas nav manos spēkos. Šobrīd mana atziņa ir tāda, ka nevajag pretoties un spirināties pretī tam, ko tev piedāvā dzīve un attiecīgais brīdis. Kā “Bītlu” dziesmā – “let it be, let it be, there will be an answer, let it be”.”
Māsīca dzimšanas dienā atsūtījusi novēlējumu: “Sarmīt, tev nākamajos piecos gados jāizdara daudz – laimīgi jāapprecas, jādzemdē vismaz divi bērni, jānopērk māja, mašīna, jānospēlē galvenā loma, jāpaņem kaķis vai suns un jāpiepilda vēl daži savi sapņi, bet, Sarmīt, tu to vari!” Aktrise pasmaida: “Galvenais, ko es vēlētos, – nekad nepazaudēt savus smieklus un smaidu.”
Šobrīd Dailes teātrī turpinās Ziemassvētku muzikālo koncertu maratons, un pat sarunai jāatrod laiks starp mēģinājumu un vakara izrādi. Sarmīte smejas: “Mana atpūta ir labs miegs, tas atjauno spēkus. Tāpēc esmu sev noteikusi pamatuzdevumu – izgulēties. Tas man ir ļoti svarīgi, sevišķi, ja nākamajā dienā atkal jābūt formā. Ceru, ka brīvajās dienās varēšu kārtīgi atpūsties un pabūt klusumā un mierā. Vienatne man ir svarīga, tā ir mana meditācija un atpūta, kad sakārtoju domas un sakopoju spēkus, lai atkal varētu skriet trakajā dzīves skrējienā. Pavadu diezgan daudz laika viena ar sevi. Reizēm šķiet, ka esmu nodzīvojusi jau simt vientulības gadus. Jau 2. janvārī jāatgriežas uz skatuves vēl divos koncertos. Pēc tam sāksies intensīvi deju un dziedāšanas mēģinājumi izrādei “Žanna d’Arka”, kam pirmizrāde gaidāma janvāra beigās.”
Sarmīte atzīst, viņai tuvākas ir gaišās, smieklu pilnās komēdijas, bet mīļākais žanrs esot traģikomēdija. “Diezgan daudz esmu spēlējusi komēdijās un viegla žanra iestudējumos, tāpēc noteikti dzirkstošie svētki ir tuvāki manai sirdij un būtībai. Esmu par dzīves svinēšanu, tomēr nevaru noliegt, ka dzīve ir arī skarba, nežēlīga un sāpīga. Esmu garastāvokļa cilvēks, tāpēc mēdzu iegrimt arī melanholiskās, nopietnās tēmās un pārdomās par dzīves jēgu. Izrādēm jābūt gan ar izklaidējošu funkciju, gan jārunā par smagām tēmām un jāliek skatītājam domāt par tām.”
Jaunais gads aktrisei atnesīs ne tikai jaunas lomas, bet arī iespēju spēlēt uz citādas skatuves. Teātra kluba “Austrumu robeža” brīvajā atmosfērā iestudēta Ivara Šterna izrāde “Klīnika”. Stāsts par kādu neparastu ārstniecības iestādi, kurā valda savi klīniskie likumi, paradumi un sodi, bet darbinieki klīniku ļoti iemīļojuši. Viss jau būtu labi, tikai kādā parastā darba dienā līdz tās darbiniekiem nonāk informācija, ka politiķi plāno klīniku slēgt un ierīkot tur priekanamu… Sarmīte iejutīsies internes Danas Rones lomā. “Viņa ir karjeriste, kas vēlas sasniegt maksimālo savā darbā, kļūt par labu ārsti. Dana ir arī ideāliste un cīnītāja par taisnību, spējīga veikli apvest ap stūri jebkuru, kas stāsies viņai ceļā. Pašapzinīga, pikanta sievietīte, kas neļaus sevi novērtēt par zemu un visiem spēkiem cīnīsies par vietu zem saules,” par savu varoni stāsta Sarmīte.
“Šī man ir iespēja saspēlēties ar citiem aktieriem – teātra klubā spēlē pārsvarā profesionāli aktieri no dažādiem Latvijas teātriem. Šoreiz uz vienas skatuves sastapšos ar Zani Burnicku, Ivaru Kļavinski un Ivaru Šternu. Tas ir jauns izaicinājums man. Es priecājos, ka varu strādāt savā aktrises profesijā, tas ir mans amats, un, kamēr man piedāvā darīt savu darbu, esmu atsaucīga un ieinteresēta. Pagaidām esam uzstājušies tikai vienu reizi – tas bija mēģinājumu kopā ar publiku, lai sajustu kluba atmosfēru un spēles stilu. “Austrumu robežai” ir savs uzticamo skatītāju loks, kas atgriežas atkal un atkal, un viņi zina, uz ko nāk. Atšķirībā no citiem teātriem šeit izrādēm nav lielas reklāmas, cilvēki paļaujas uz draugu, paziņu ieteikumiem un izdara izvēli par labu tieši šim teātra klubam. Parasti tās ir nelielas kompānijas, kas šeit svin jubileju vai rīko kādu ballīti. Izrādes laikā cilvēki sēž pie galdiņiem, un ir iespēja pasūtīt gan ēdienus, gan dzērienus, tāpēc, protams, repertuārā nav Šekspīra vai Dostojevska. Nelielais skatītāju vietu skaits zālē rada iespaidu, ka aktieri spēlē tikai tev un kaesi teātrī VIP zonā.”
Sarmīte nelabprāt runā par plāniem un iecerēm, pat par to, kā sagaidīt Jaungadu. Viņa smejas: “Aktieriem ir tāds ticējums, kamēr neesi paklanījies otrā cēliena beigās, tu vēl neko neesi nospēlējis.” Pagājušo Jaungadu Sarmīte esot sagaidījusi uz Dailes teātra jumta, kā pati joko, “dzerot tikai ūdeni”. “Katrreiz ir cits scenārijs, kā sagaidu Jauno gadu. Esmu atvērta negaidītiem un pēkšņiem dzīves pavērsieniem, tāpēc neko prognozēt uz priekšu neņemos. Protams, arī man ir savi pārdrošie sapņi un vēlējumi sev visās dzīves jomās. Esmu “kosmonaute”, un man patīk aizlidot kosmosā pēc jauniem, spilgtiem mērķiem un uzdevumiem. Ne vienmēr manu “kosmosu” spēj saprast citi cilvēki, bet katram savs. Varu būt arī neprognozējama un pieņemt kādu spontānu lēmumu. Jaunajā gadā sev novēlu neredzēt sliktos sapņus, bet visiem “Latvijas Avīzes” lasītājiem vēlu sapņot skaisti! Laimīgu mums visiem 2016. gadu!”
