Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
19. februāris, 2013
Drukāt

Kā japāņi saglabā ģimenes firmas

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Lai risinātu vecumvecu problēmu – kā saglabāt ģimenes uzņēmuma pēctecību, ja nav dēlu, kas to turpinātu, – japāņi izmanto sentēvu metodi. Šis stāsts esot aizsācies 717. gadā, kad budistu mūkam Taičo Daiši sapnī parādījies kalnu dievs Haku un ieteicis sameklēt karsto avotu tuvējā Avazu ciemā, kas mūsdienās atrodas Išikavas apgabalā.

 

Daiši atradis avotu un licis savam skolniekam Gario Hoši šajā vietā uzcelt viesu namu, kur viņš turpināja sludināt budismu. Lai uzņēmums pēc viņa nāves neiznīktu, Hoši adoptēja kādu zēnu un deva viņam savu bērnības vārdu Zengoro. Tā pirms gandrīz 1300 gadiem esot iedibināts pasaulē vecākais ģimenes uzņēmums “Zengoro Hoši”, teikts Ginesa rekordu grāmatā. Viesu nams “Zengoro Hoši” ir ģimenes īpašumā jau 46 paaudzes, taču pēctecība nav bijusi bez problēmām, atzīmē raidsabiedrība “BBC”. Kā tikt pie uzņēmuma mantinieka zemē, kur ģimenes vārdu tradicionāli manto dēls? “Kad ģimenē bija tikai meitas, mums nācās adoptēt vienas meitas vīru,” stāsta Zengoro Hoši dinastijas pārstāvis, kura tēvs savulaik ieprecējās Hoši ģimenē un tika adoptēts.

 

“Suzuki”, 
”Toyota” un “Canon” 
ir ģimenes firmas

Virkne pazīstamu Japānas firmu joprojām ir ģimenes īpašumā. Autobūves firmu “Suzuki”, ko 1909. gadā iedibināja Mičio Sudzuki kā steļļu ražošanas fabriku zīda aušanai, vada jau ceturtais viņa adoptētais dēls Osamu Sudzuki. Mūsdienu autobūves lielfirmu “Toyota” 1937. gadā izveidoja Kičiro Tojoda, kura tēvs Sakiči Tojoda iedibināja tā laika modernāko aužamo steļļu fabriku, bet dēls tālredzīgi pievērsās autobūvei. Ģimene bija svētīta ar dēliem, un firmu “Toyota” tagad vada tās dibinātāja mazdēls Akio Tojoda. 1917. gadā izveidotā garšvielu firma “Kikkoman”, kuras saknes meklējamas vēl 17. gadsimta sākumā, ražo Japānā un citviet populārāko sojas mērci, un pēdējos gados iesniegusies arī dzērienu un farmakoloģijas jomā. Ģimenes īpašums ir fotoaparātu firma “Canon”, kas izveidota 1937. gadā, un finanšu un apdrošināšanas uzņēmums “Matsui Securities”, kas iedibināts 1931. gadā.

Japāņu unikālo adopcijas veidu dēvē par mukujoši. Japānā ir otrs augstākais adopciju skaits pasaulē – vairāk nekā 80 000 
gadā, taču vairākums adoptēto ir pieauguši vīrieši vecumā ap 20 – 30 gadiem.

“Vēsturiski izveidojies, ka visvairāk adopciju bija tirgotāju ģimenēs valsts rietumu daļā, mēģinot izvēlēties spējīgāko pēcteci,” BBC stāsta Hakuhodo Dzīves un paražu institūta socioloģe Mariko Fudzivara.

“Ja jums nebija izdarīga dēla, kas mantotu jūsu rūpalu, jūs varējāt mēģināt atrast spējīgāku cilvēku, kas apprecētu kādu no jūsu meitām. Tas bija ļoti pragmatisks lēmums, lai saglabātu ģimenes biznesu,” viņa piebilst.

 

Vārds kā gods vai balva

Osamu Suzuki ir ceturtais adoptētais dēls, kas vada ģimenei piederošo autobūves uzņēmumu. “Ģimenes uzņēmumi, ko vada īpašnieka meitu znoti, daudzos gadījumos tiek labāk pārvaldīti nekā tad, ja tos vada īpašnieka paša dēli,” uzskata finansists Jasuaki Kinošita, kurš ieguldījis naudu vairākās Japānas firmās. “Kad es pieņemu lēmumu ieguldīt naudu kādā firmā, kas ir ģimenes īpašums, es īpaši rūpīgi apsveru tās korporatīvo vadību un pēctecību,” saka Kinošita.

Finanšu uzņēmuma “Matsui Securities” ceturtajam prezidentam Mičio Macui savulaik bija jāpieņem smags lēmums, jo, piekrītot adopcijai, viņam nāktos atteikties no paša dzimtas vārda. “Es biju vecākais dēls un nedaudz šaubījos, vai piekrist adopcijai citā ģimenē, taču mani bioloģiskie vecāki teica, ka tas varbūt ir mans liktenis,” stāsta Macui.

Vēsturiski uzvārda maiņa nebija būtiska, jo daudziem vēl 19. gadsimtā tā vienkārši nebija, ja vien dzimta nepiederēja sociāli nozīmīgajai samuraju kopienai. “Kad jūs mainījāt vārdu, jūs parasti saņēmāt citu kā goda apliecinājumu vai apbalvojumu par sasniegto, kas bija iedvesmojoši,” skaidro socioloģe Fudzivara.

 

Precības 
kā biznesa darījums

Izmantojot pieprasījumu, Čeko Date ir izveidojusi internetā precību lapu, kur sievietes var atrast vīru, kas vēlas tikt adoptēts sievas ģimenē. “Šim pakalpojumam ir liels pieprasījums, jo dzimstības līmenis Japānā ir zems un daudzās ģimenēs ir tikai meita. Turklāt daudzi vīrieši meklē iespējas izmantot savas biznesa prasmes ārpus korporatīvās vides, jo japāņu ekonomikā rāpties pa korporatīvajām kāpnēm ir daudz grūtāk,” viņa stāsta.

Viens no klientiem, kas meklē sievu viņas mājaslapā, ir Tsunemaru Tanaka, kurš bija izveidojis sekmīgu uzņēmumu, taču zaudēja to bijušajai sievai, kura bija arī viņa partnere biznesā. “Es esmu pārliecināts, ka manas prasmes var būt noderīgas, tāpēc, ja man ir iespēja mantot ģimenes uzņēmumu un to veiksmīgi vadīt, tas būtu izdevīgi katram,” viņš uzskata.

Līdz šim interneta lapā viņš ir sazinājies ar sešām sievietēm, bet pagaidām nav atradis īsto partneri. “Esmu izskatījis arī informāciju par firmām, kas pieder šo sieviešu ģimenēm. Es netaisos precēt viņu firmas, taču gribēju zināt apstākļus,” viņš saka.

“Ja jūs ieprecaties uzņēmēju ģimenē, jūs zināt, ko gaidīt,” uzskata socioloģe Mariko Fudzivara, kura, jau būdama pieaugusi, atklāja, ka viņas vectēvs bijis adoptēts. “No jums sagaida, ka būsiet gādīgs un mīlošs vīrs un tēvs, un spējīgs uzņēmējs,” viņa saka.

Viņasprāt, ja šīs cerības ir skaidri paustas jau sākumā, kā tas pieņemts abpusēji izdevīgā biznesa darījumā, tās var vieglāk pārvaldīt nekā ugunīgu jūtu caurstrāvotu romānu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+