Kultūra
Teātris un kino

Kad tētis ir Loranga. Saruna ar komponistu Edgaru Mākenu un režisoru Ģirtu Šoli0


Tā kā gan režisoram Ģirtam Šolim (no kreisās), gan komponistam Edgaram Mākenam pašiem ir atvases un bijusi saskare ar bērnu fantāzijas brīvību, tās šarms papilnam būs ieausts arī jaunajā muzikālajā izrādē “Loranga jeb Stāsts par vienu gluži traku māju”.
Tā kā gan režisoram Ģirtam Šolim (no kreisās), gan komponistam Edgaram Mākenam pašiem ir atvases un bijusi saskare ar bērnu fantāzijas brīvību, tās šarms papilnam būs ieausts arī jaunajā muzikālajā izrādē “Loranga jeb Stāsts par vienu gluži traku māju”.
Foto: Karīna Miezāja

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) rīkotajā festivālā “LNSO vasarnīca 2019” sestdien, 24. augustā, pirmizrādi piedzīvos komponista EDGARA MĀKENA un režisora ĢIRTA ŠOĻA jaunā muzikālā izrāde “Loranga jeb Stāsts par vienu gluži traku māju”.

Izrādes pamatā ir zviedru mūsdienu rakstnieces Barbru Lindgrenas asprātīgais un ēverģēlīgais piedzīvojumu stāsts “Loranga”, kas veidots kā traku ainu virkne, kurā nav realitātes, ir tikai fantāzija.

Ģirts Šolis un Edgars Mākens veiksmīgi sadarbojušies, veidojot “LNSO vasarnīcas 2016” muzikālo stāstu “Vējš vītolos”.

Komponists Edgars Mākens ir teātra mūzikas autors izrādēm “Ezeriņš”, “Antigone”, “Arī vaļiem ir bail”, kā arī filmām “Logs”, “Četri mielasti”. Režisors Ģirts Šolis bijis Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors. Dibinājis radošo apvienību “UMKA.LV”, pašlaik ir tās dalībnieks un mākslinieciskais vadītājs. Režisējis izrādes “Kazanova”, “Dželsomīno Melu zemē”, “Brīvības garša”.

 

– Edgar, kad pirms pāris gadiem “LNSO vasarnīcā” uzveda Keneta Greiema darbu “Vējš vītolos”, tu teici, ka esi to atradis pats savās lauku mājās pats savā grāmatplauktā. Kur šoreiz atradās “Loranga jeb Stāsts par vienu gluži traku māju”?

Edgars Mākens: – Izvirzīšu hipotēzi, ka šoreiz Ģirts pameta ideju.

Ģirts Šolis: – Pasen, pagājušajā gadsimtā, vēl studējot aktieros, studentu kopmītnēs “Baltajā kazā” man rokās trāpījās maza, plāna grāmatiņa – zviedru bērnu literatūras sērijas tulkojumi, un tajā bija arī šis Barbru Lindgrenas darbs. Tas tulkojums man patika pat labāk par tagad jauno, pārizdoto. Arvien vairāk saskaros ar to, ka tajā ir kaut kas citādi. Toreiz ar kursabiedriem iestudētais mazais darbiņš pēc šī stāsta bija mans pirmais režisoriski aktieriskais “kaut kas”. Varbūt esmu ierunājies, ka nu tam varētu pieķerties citādi, latviešiem šis materiāls varētu būt interesants, jo Barbru Lindgrenas darbā ir tas fascinējošais, kas mūsu Ziedoņa “Blēņās un pasakās” – bērnu valodas uzminēšanas mēģinājums, princips sarunai ar lasītāju un skatītāju. Ir ārkārtīgi sarežģīti to pārnest uz skatuves, jo literārajā darbā ir ļoti specifiska izpausmes forma. Esam daudz runājuši par sadarbību ar LNSO, nu iznākusi Lindgrenas grāmatas otrā daļa latviešu valodā, krietni biezāka – tas atkal bija jauns impulss. Tā viss saslēdzās.

– Vai Barbru Lindgrena nav meita Astridai Lindgrēnei, arī latviešiem labi zināmā “Karlsona, kas dzīvo uz jumta” autorei?

E. Mākens: – Mums arī tas likās intriģējoši. Painteresējāmies – nav gan abas Lindgrenas rada. Bet Barbru Lindgrenas grāmata ir saņēmusi Astridas Lindgrēnes memoriālo balvu, un “Karlsona” slavenā autore uzvārda māsas grāmatai uzrakstījusi komentāru.

– Tēvs – bezatbildīgs bohēmists, vectētiņš – Dartanjans neirastēniķis, vēl žirafe, kura ēd koka gultas… Vai nav viens “šausmu gabals”?

Ģ. Šolis: – Tas nu gan ir drosmīgs apgalvojums!

E. Mākens: – Kaut nešpetns un negants, stāsts ir ļoti jautrs. Ļoti būtiska loma tajā ir fantāzijai, kas bija no svara arī “Vējā vītolos”, bet šajā darbā tā ir vēl izteiktāka.

Ģ. Šolis: – No svara pašas autores skatpunkts. Pēc manas sajūtas, darbs ļoti radniecīgs tam, kā pasauli uztver bērni. Viņiem nav gatavu aizspriedumu, piemēram, par neirotiķiem, narkomāniem un vēl nezin ko. Cilvēki vienkārši nonākuši dīvainos ap-stākļos, kuriem tiek izdomāti pamatojumi, kāpēc, piemēram, tētis ir foršs, kaut arī viņš ārkārtīgi skaļi klausās popmūziku, tāpat vecaistēvs, kurš katru dienu izdomā citādas izdarības. Man liekas, ka stāstījums būvēts no mazā Masarīna skatījuma, kurš redz atšķirīgās pasaules un izsecina to domas un jēgu. Un bērns bez aizspriedumiem uztver arī to vecvecvecvectēvu, kurš dzīvo mežā un kūko kā dzeguze, jo viņš ir tik vecs, ka citu valodu vairs neprot, un bērns, kurš ļoti reti pie viņa aiziet un aiznes kaut ko ēdamu, nemaz nesaprot, ko vecais tur runā. Ir uzburta ļoti interesanta pasaule, un tieši tas mūs šajā darbā uzrunāja. Tā kā Edgaram un arī man ir atvases un ir bijusi saskare ar bērnu fantāzijas brīvību, esam apjautuši, ka tieši tajā ir tas lieliskais šarms.

E. Mākens: – Kā literārs darbs “Loranga jeb Stāsts par vienu gluži traku māju” ir ļoti brīvs, tieši spēles moments bez jebkādām robežām mani tajā saista. Līdz ar to šajā darbā ir kas suģestējošs un paņemošs.

– Kā komponists atrod īsto toņkārtu – kuram uzvedumam tā mažorīga, kuram minorīga?

– Man ļoti patīk, kā mūziku bērniem – jautru un dzīvīgu – tajā pašā laikā ar daudzām muzikālām idejām rakstījis ebreju izcelsmes padomju komponists Mečislavs Veinbergs (1919–1996). Pirms ķēros pie Lorangas, vēlreiz paklausījos mūziku “Bonifācija brīvdienām” un “Vinnijam Pūkam”, ļoti iedvesmojoši. Rakstīt teātra izrādei vai muzikālam uzvedumam patiesībā ir vieglāk nekā abstraktu mūziku, jo daudz ko vajadzīgajai sajūtai iedod pats literārais teksts.

– “Ezeriņš”, “Arī vaļiem ir bail” – spilgtas Nacionālā teātra izrādes, bet tevis tām rakstītā mūzika nav iespiedusies atmiņā. Kāda ir mūzikas loma teātrī?

– Tas lielā mērā atkarīgs no režisora, vai viņš vēlas mūziku kā noteiktu emociju pastiprinātāju vai arī grib spilgtu numuru. Man godam nerīvē kantes, ja skatītājs iziet no zāles, sacīdams – laba izrāde, bet mūziku gan nevarot atcerēties. Tad mērķis sasniegts, izrāde iespiedusies atmiņā kā vienots veselums. Nesen piedalījos Jāņa Siliņa rīkotā diskusijā par “latviešu kodu” teātrī, pārstāvot mūzikas pusi. Kas man pašam pirmais nāk prātā, dzirdot jēdzienu “latviešu teātra mūzika”? “Skroderdienas”, Jēkaba Nīmaņa “Latviešu mīlestība”, Valta Pūces “Šveika dziesmas”… Visi šie darbi ir dziesmas ar piedziedājumiem, vēl Pauls ar “Zilo karbunkuli”. Cilvēki atceras teātrim rakstītās dziesmas, bet mūsdienās režisors ar mūziku vairāk vēlas radīt atmosfēru, daudznozīmīgu emocionālo noskaņu. Tur slēpjas tā atslēga. Lorangā mūzikai noteikti ir lielāka loma nekā ierastā teātra izrādē kaut vai tāpēc, ka uz skatuves būs seši mūziķi, kuri līdzdarbosies uzvedumā.

Ģ. Šolis: – Man pašam “Loranga” būs jaunatklājums, jo to veidojam “dzīvās animācijas” žanrā. To nekādā gadījumā nevajag uztvert kā tīru mantu – žanra ziņā tīras formas jau mūsdienu teātrī gandrīz neparādās –, bet mēģinām izmantot animācijas principus. To, ko animācijā panāk ar tehniku un zīmētām lellēm, mūsu uzvedumā centīsies radīt cilvēki ar savām rokām. Savā ziņā tas varētu būt līdzīgi kā leļļu teātrī, bet viss tiks filmēts, notiks divās dimensijās kā nebeidzama mozaīka, izmantojot mūsdienu tehniskās iespējas ar gaismām un spoguļu efektiem. Pirmā asociācija varētu būt ar aplikāciju mozaīku, paralēli uz ekrāna notiekošajam mēģināsim iziet no tā visa ārpusē un izjust pasākumu līdz saknēm. Ko tādu vēl nekad neesmu veidojis. Ir bijušas vairākas iestrādes un virzieni, bet ne tieši šādā formā un ar dzīvo mūziku, tas būs kas jauns gan mums, gan skatītājiem, gan mūziķiem.

E. Mākens: – Mūzika aizņems uzveduma lielāko daļu kā atmosfēras veidotāja, uz priekšu virzītāja un arīdzan kā pavadījums izpildītājiem. Strādājot pie šī darba, galvenais bija, pirmkārt, pašam noķert prieku no rakstīšanas, otrkārt, saprast, vai manis uzrakstītā mūzika sader ar literāro materiālu. Lai ir kā labā bērnu multenē – interesanti mazajiem un vecākiem arī. Esmu šajā materiālā ielicis dažas lietas, kas klasisko mūziku pārzinošiem varētu likties interesanti – Stravinska un Grīga alūzijas, atsauce uz Ofenbaha “Barcarolu”, Mālera un Bēthovena lēnajiem simfoniju ievadiem. Bet, salīdzinoši runājot, tas vien tādā bērnu zīmējumu formā.

– Kur tas āķis, ka labas bērnu izrādes patīk arī pieaugušajiem?

Ģ. Šolis: – Te vietā varētu būt mana tēva citāts. Kino viņš, piemēram, iedalījis trīs kategorijās: labas filmas, sliktas filmas un indiešu filmas (iesmejas). Nav runa par tādām bērnu vai (ne)bērnu filmām un literatūru. Ir laba literatūra un labas filmas. Bet mēs nez kādēļ gribam uzburt neesošu pasauli, kas saucas “bērnu literatūra”, it kā to radītu paši bērni, taču nē, pieaugušie vien to dara. Citam sanāk veiksmīgāk, citam ne tik. Ja pārlieku moralizē vai aiziet citos “neceļos”, top didaktisks darbiņš par pareizu uzvešanos. “Lorangā” būs interesanti – vecāki varēs skatīties uz savu bērnu reakcijām, paralēli baudot visu uzvedumā iekļauto. Bērns nolasīs vienu, viņi ko citu, un pēc uzveduma būs interesants dialogs, kas, manuprāt, bērnu un vecāku attiecībās ļoti svarīgi. Arī “Vējā vītolos” caur zināmu materiālu varēja satikties dažādas paaudzes.

E. Mākens: – Var ļoti pamanīt vietas, kur smejas visi kopā, kur bērni un kur – pieaugušie.

– Spilgtākie jūsu pārsteigumi bērniem veidotā izrādē?

Ģ. Šolis: – Studiju laika uzvedumā “Loranga” uz skatuves bija sētnieks manā izpildījumā. Iedomājos, ka varētu pieiet pie komisijas un iedot katram žūrijā pa bonbongai. Bet izrādes caurlaide bija publiska, zāle pilna bērniem. Kad izvilku konfekšu tūtu, ar kaujas saucieniem – konfektes dod! – mani ielenca mazuļu bars. Pēc tam bija ļoti sarežģīti tikt laikā uz skatuves.

E. Mākens: – Elmāra Seņkova iestudētajā izrādē “Sarkangalvīte un vilks” Nacionālajā teātrī spēlējām dzīvajā “zvirbuļu” ansamblī (Edgars Mākens spēlēja klarneti. – V. K.). Brīdī, kad vilks iet iekšā vecmāmiņas mājā, pilnīgs klusums, saprotu, bērnu uzmanība nenormāli koncentrējusies. Pēkšņi viens puisītis klusā balstiņā nočukst – neej tur iekšā!

– Ģirt, uz ko skatījāties dažādos virzienos ar Leļļu teātra direktoru, ka aizgājāt no mākslinieciskā vadītāja amata?

Ģ. Šolis: – Sarežģīti strādāt teātrī – sauksim to par mākslu ražojošu uzņēmumu –, kur tev pieprasa to, ko reāli nevaru izdarīt. Man it kā nācās atbildēt par cita cilvēka izvēlēm mākslinieciskajā laukā un galu galā arī pats nevarēju līdz galam īstenot savas vēlmes. Tas bija konflikta stūrakmens. Man tika apsolīta iespēja noteikt teātra repertuāru, bet tas galu galā netika ļauts. Esmu atgriezies “neatkarīgajos”, un šobrīd kopā ar Elmāru (Seņkovu), saviem audzēkņiem un studiju biedriem meklējam iespējas īstenot sapni par savu teātri.

– Ar ko, Edgar, saistās tavas tālākās ieceres?

E. Mākens: – Liepājas teātrī kopā ar Elmāru Seņkovu veidosim kaut ko par un ap Šekspīru. Nacionālajā teātrī sadarbošos ar režisori Ināru Slucku, kura iestudēs Garsijas Lorkas “Tukšo ziedu”. Kas vērienīgāks uzrakstāms Mūzikas akadēmijas beigšanai.

LA.lv
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
VIDEO. Iznācis filmas “Jelgava 94” treileris. Pirmizrāde jau nākamnedēļ
2 dienas
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
Jaunības aizlauztie spārni. Maijai Kreklei jauns romāns “Klusums izmisīgs”
2 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
Eiropas Kultūras mantojuma dienas – interesantāko notikumu izlase
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Pedagoģiju studējušo daudz, bet skolotāju – maz
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Kad ārēji sakopies indivīds ver vaļā muti, nereti ir jābāž ciet ausis
21 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Spēcīgais vējš gandrīz nogāzis sastatnes deviņstāvu ēkai uz Liepājas centrālās ielas
56 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Bērnu slimnīcā nonākuši vēl 4 bērni ar aizdomām par zarnu infekciju
3 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Džonsons: Breksita sarunās panākts milzīgs progress
2 minūtes