Uncategorized

Kargina trešā dzīve. Jauna “LA” rubrika “Pēcvārds” par savulaik ietekmīgajiem61

Foto – Timurs Subhankulovs

Šī saruna ievada mūsu avīzes jauno rubriku. “Pēcvārds” būs iespēja satikt cilvēkus, kam valsts un sabiedrības dzīvē bijusi nozīmīga loma, bet kas dažādu apstākļu dēļ, kā saka, tagad pagājuši malā. Uzzināsim, ar ko tie nodarbojas pašlaik un kas nodarbina viņu prātu. Šo cilvēku pieredzē balstītie spriedumi, redzējums un vērtējumi var būt vērtīgi gan Latvijas attīstībai, gan savā reizē noderīgi mums katram pašam. Cienījamie lasītāji, gaidīsim jūsu ierosinājumus, kuras personas jūs vēlētos šeit satikt. Šajā reizē ar bijušo baņķieri, “Parex bankas” dibinātāju un ilggadēju vadītāju Valēriju Karginu sarunājas Voldemārs Krustiņš un Guntis Ščerbinskis.

V. Krustiņš: – Pagājuši desmit gadi, kopš iznākusi jūsu sarakstītā grāmata “Nauda un cilvēki”. Vispareizākais būtu jautāt autoram, kā viņš to grāmatu turpinātu?

– Šajā ziņā man ir ieceres – gribu uzrakstīt vēl divas grāmatas. Pirmo – par savu bērnību, tas ir, par laiku līdz tam, kad mēs atvērām pirmo valūtas maiņas punktu un sākām nodarboties ar šo biznesu. Un otra grāmata būtu par laiku pēc visa, kas notika ar “Parex”. Kādam tas būs interesanti, kādam varbūt ne, bet es pēc visa notikušā esmu sācis dzīvi absolūti no jauna. Ne pārāk daudzi var lepoties ar to, ka būtu atsākuši no nulles pilnīgi citu dzīvi. Nav ne naudas, ne draugu, ne kādreizējo sakaru… Tātad šī grāmata būs par manu trešo dzīvi. Pēcbankas laikā esmu daudz ticies ar cilvēkiem, ar kuriem kopā būts bērnībā, ar kuriem sākts bizness un tamlīdzīgi. Un esmu sapratis, ka sākt visu no jauna nebūt ne visiem izdodas. Tas sanāk tikai dažiem.

– Vai jums šī jaunā dzīve jau sākusies vai vēl tikai tiek plānota?

– Tā ir sākusies. Kad pametu banku, aizsmēķēju savā kabinetā pēdējo cigareti, nodzēsu to pelnu­traukā un pateicu sev: tagad es vairs nesmēķēju, nedzeru, nodarbojos ar sportu. Es mainu visu. Ja es agrāk dzīvoju tāpēc, lai vadītu 4000 cilvēku lielu kolektīvu, pēc aiziešanas no bankas tas pilnībā mainījās.

– Vai Rīga ir tā vieta, kur bijušais baņķieris Kargins var sākt jaunu dzīvi?

– Nē.

– Tad atklājiet nedaudz savus plānus.

– Vispirms jāteic, ka es šobrīd esmu spiests tiesāties ar valsti. Un ir skaidrs, ka ar valsti tiesāties nav viegli. Valsts pret mani ir izvirzījusi divas prasības: viena ir par 140 miljoniem eiro; otra – par 85 miljoniem eiro (ekvivalents prasībai par 60 miljoniem latu). Tātad kopumā prasības ir par 225 miljoniem eiro. Pat nerunājot par to, ka šīs prasības ir absurdas, ir pilnīgi skaidrs, ka tiesāšanās valstij nesīs tikai zaudējumus – valsts no manis neiegūs 225 miljonus, jo man nav ne tādas naudas, ne īpašumu, kas spētu nodrošināt prasījuma summu. Visa nauda, kas tika pelnīta, tika ieguldīta tajā pašā bankā.

– Ja jūs atrastos valsts vietā, jūs to nedarītu?

– Nē. Es sabiedrībai un tiesām atklātu tā laika auditoru slēdzienus, kurus valdība slēpj. Pašreizējā tiesvedība izskatās šādi: būtībā izdomājumi ir gan izvirzītās pretenzijas, gan it kā radīto zaudējumu summas – tām nav nekāda apstiprinājuma –, citādi nāksies atbildēt uz jautājumu par starpību starp valsts ieguldījumu bankā un niecīgo tās pārdošanas summu. Slēpjot šos nozīmīgos skaitļus, ir vieglāk izdarīt spiedienu uz mums – bijušajiem akcionāriem. Uz šo brīdi situācija ir šāda – viena tiesa arestējusi visus manus līdzekļus, cita lēmusi, lai es apmaksāju 2008. gada notikumu grāmatvedības ekspertīzi 600 tūkstošu eiro apmērā. Vai tas neliecina par spiedienu! Lai gan pietiktu ar to, ka atklātu to gadu datus.

Turklāt neviens nekad nav teicis, ka es būtu kaut ko nozadzis no bankas vai izsniedzis nepamatotus kredītus, vai kaut kā citādi nepareizi rīkojies. Pret mani nav nevienas krimināllietas, nav nekādu apsūdzību, bet prasība par 225 miljoniem ir. Tas ir absurds.

– Lai sāktu jaunu biznesu, sākuma kapitāls tomēr ir nepieciešams. Kā jūs plānojat uzsākt biznesu?

– Es strādāju. Neguļu, bet darbojos, rosos un cenšos sasniegt noteiktus rezultātus. Cenšos nepadoties.

– Kā sauc jūsu jauno uzņēmumu un kāds ir tā darbības veids?

– To nevēlos atklāt.

G. Ščerbinskis: – Vai tā nav kāda cita banka?

– Tā nav banka. Es vairs nevēlos nodarboties ar banku lietām – tas man kā cilvēkam vairs nav interesanti. Tas ir noiets posms manā dzīvē.

– Aicinājām jūs uz sarunu arī tādēļ, lai vērtētu mūsu valsts tautsaimniecības stāvokli. Valdības dokumentos runā par ekonomisku izrāvienu, bet daži vērtētāji runā pat par dziļu stagnāciju. Kāda ir jūsu diagnoze?

– Pirms šīs sarunas iepazinos ar Latvijas stabilitātes programmu 2014. – 2017. gadam. Tā rakstīta uz ļoti optimistiskas nots. Tomēr tagad uz to jau var skatīties kā uz vēsturisku dokumentu. Programmā nav ņemta vērā pašreizējā situācija – ne Krievijas noteiktās sankcijas Eiropas Savienībai, ne stāvoklis Grieķijā. Līdz ar to šo valdības dokumentu var lasīt kā tādu senu mācību grāmatu, kas nav ne aktuāla, ne pārāk interesanta. Paskatījos arī valdības deklarāciju – tajā sarak­stītas daudzas banalitātes lozungu līmenī: palielināt dzimstību, stiprināt tiesu sistēmu un tamlīdzīgi. Tas ir tāpat kā ar zivīm, kuras iznērš ikrus, atstājot tos cerībā, ka viss būs labi un nekas nemainīsies. Diezgan dīvaina pozīcija. Ja tu vēlies kaut ko mainīt, pasaki, kā šīs izmaiņas vēlies panākt.

Droši pateikt, kas patiešām sagaida Latvijas tautsaimniecību, ir praktiski neiespējami. Tas, par ko varam būt droši – nekad vairs nebūs tā kā agrāk. Ir skaidrs, ka IKP pieaugumu 4% apmērā vairs neizdosies sasniegt. Labi, ja nepiedzīvosim recesiju.

– Un kāda būtu Kargina ekonomiskā programma?

– Saskatu piecus pamatvirzienus, kuros šobrīd var balstīt mūsu ekonomiku. Pirmais – mežs, kas Latvijai dod 1,7 miljardus dolāru ienākumu. Jāattīsta viss, kas saistās ar šo nozari, sākot ar stādu audzēšanu un beidzot ar enerģētikas jomu. Jāizvērš kokmateriālu pārstrāde, kur izejmateriālu varam saņemt no Baltkrievijas un Krievijas. “Latvijas valsts meži” varētu nomāt vai ņemt apsaimniekošanā mazo mežu īpašnieku mežus, nodrošinot to efektīvu apsaimniekošanu. Šīs industrijas attīstība nav iedomājama arī bez labas ceļu infrastruktūras. Mežiem jāpiesaista pensiju fondi, lai ieplūstu investīcijas. Manuprāt, apmežot vajag arī daļu lauksaimniecības zemes, jo lauksaimniecība ir dotējama nozare, kamēr mežs nes peļņu.

Otrais – jādomā par tranzīta attīstību, jo arī šī nozare nes Latvijai būtiskus ienākumus. Tas nozīmē līzinga un apdrošināšanas pakalpojumu attīstīšanu kompānijām, kas darbojas tranzīta sfērā. Arī šajā jomā svarīgi ir ceļi, tāpat kā robežas labiekārtošana, noliktavas, ostas un pārējā infrastruktūra.

Trešais – bankas. Ir jāpanāk, lai bankas kreditē iedzīvotājus, lai tās iegulda naudu reālajā ekonomikā. Pērn mūsu bankas uz nerezidentu noguldījumu rēķina ieguvušas apmēram četrus miljardus eiro. Redzam, ka šī nauda, kas pamatā ir NVS valstu iedzīvotāju noguldījumi, uz Latviju plūst plašā straumē. Bet kāda gan jēga mums, Latvijas iedzīvotājiem, no tā, ka Ņujorkas bankā guļ mūsu banku miljardi? Ieguvumu nav nekādu. Jāpanāk, lai bankas šai naudai liktu pelnīt. Kāpēc gan nerezidentus, kuri nogulda te naudu, nemudināt investēt Latvijas tautsaimniecībā? Valstij jāmeklē efektīvāka sadarbība ar bankām un tām ir jādalās šajā naudā ar valsti.

Ceturtais ir tūrisms un termiņuzturēšanās atļauju tirgošana. To attīstīšanai nepieciešami līdzīgi pūliņi – labi ceļi, ostas, iemaņas un prasmes darbā ar ārzemniekiem. Un, protams, jābūt vēlmei uzlūkot Latvijas ekonomiku kopainā. Piemēram, Cēsīs uzbūvēja greznu koncertzāli, bet ceļš no Rīgas uz Cēsīm ir ne visai labs.

Un pēdējais punkts – Eiropas fondu nauda. Tai jākļūst par vēl vienu mūsu ekonomikas dzinējspēku.

V. Krustiņš: – Jūsu minētās termiņuzturēšanās atļaujas šobrīd ir karsts politisko diskusiju jautājums. Kā jūs raugāties uz atļauju tirgošanu?

– Ir daudz valstu, kas to piedāvā. Es skatījos kādu diskusiju par šo jautājumu, kur Drošības policijas pārstāvis teica, ka mēs nevarot novērtēt šīs naudas izcelsmi. Atvainojiet, bet bankas to visu jau sen ir iemācījušās atpazīt. Ja tu esi atvēris savu kontu kādā no Latvijas bankām, tad šajā ziņā jau viss ir kārtībā. Nav vajadzīgas vēl kaut kādas pārbaudes.

G. Ščerbinskis: – Jūs esat par to, ka noteiktais ieguldījumu slieksnis uzturēšanās atļauju pircējiem jāsamazina?

– Šobrīd tas jāsamazina. Eiropā ir krīze, un ar to ir jārēķinās.

– Vai jums šķiet, ka termiņuzturēšanās atļauju tirgošana nodrošina ilgtspējīgu pienesumu valsts ekonomikā?

– Bet ko mēs varam pasākt? Viena no galvenajām Latvijas politikas problēmām ir tā, ka mums spēles gaitā patīk mainīt noteikumus. Ja cilvēkiem tika piedāvāts šāds pakalpojums, tad kāpēc pēkšņi kaut kas jāmaina?! Ja jau reiz ko apņēmāmies, sekosim, lai to realizētu ilgtspējīgā perspektīvā. Jūrmala ir apbūvēta, jaunajās mājās dzīvokļi veidoti atbilstoši termiņuzturēšanās atļauju nosacījumiem. Tagad, braucot pa pilsētu, rodas dīvainas sajūtas – ir pilns ar jaunbūvēm, visapkārt ir lielas skaistas mājas, bet ielas ir tukšas, neviena cilvēka.

V. Krustiņš: – Saistībā ar temiņuzturēšanās atļaujām latviešiem piedāvā kļūt par auklēm vai mauriņa pļāvējiem. Bet kāpēc latviešiem neviens nepiedāvā, piemēram, kļūt par uzņēmējiem Krievijā?

– Kāpēc ne? Es daudzus mūsējos tur sastopu. Ap Kremli sēž ļoti daudz tautas no Rietumeiropas – valdības strīdas ar Krieviju, bet uzņēmēji prasa – dodiet metālu, dodiet izejvielas. Mūsējo arī tur netrūkst. Visi grib nopelnīt. Tas, ko varu novēlēt saviem un savu kaimiņu bērniem, ir turība. Gribu, lai visi var nopelnīt. Lai mēs visi pelnītu, nevis raudātu, ka nav naudas. Bet problēmas apspriedīsim, kad būsim paēduši, nevis sēžot pie galda ar tukšu vēderu.

– Ko Latvijā pasākt ar nodokļiem?

– Domāju, ka Latvijā ir jāsamazina iedzīvotāju ienākuma nodoklis, jāmazina arī sociālais nodoklis, jo šobrīd tas ir liels slogs un es nesaprotu, kā darba devējs to var pacelt.

– Kā kompensēsim nodokļu pazemināšanu? Ir cilvēki, kas saka, ka valstij pašai jāpelna.

– Manuprāt, pelnīt vajag cilvēkiem – valsts iedzīvotājiem. Valstij nav jāpelna – jo tālāk tā turēsies no biznesa, jo labāk.

– Visi jūsu piesauktie ekonomiskās izaugsmes virzieni ir saistīti ar labiem ceļiem. Kā tos panākt?

– Tas, ka naudu ceļiem atmet no kopējā valsts budžeta, nav pareizi. Ceļi ir jāfinansē no atsevišķa Ceļu fonda vai tamlīdzīgi. Jāatceras, ka naudas ieguldīšana ceļu būvē pati par sevi strādā kā labs ekonomikas dzinējspēks. Atgādināšu, ka Latvija ceļu kvalitātes ziņā ieņem 99. vietu, kamēr Igaunija ir 40. un Lietuva – 36.

– Protams, ceļi ir jābūvē. Tomēr visi ceļi ved uz kaut kurieni. Esam pierobežas valsts un te nu mēs atduramies pie jautājuma par attiecībām ar Krieviju.

– Ķīnā ir tāds teiciens – ja gribi atvērt veikalu, iemācies smaidīt. Mūsu ārlietu ministram kopā ar uzņēmējiem ir jābrauc uz tām valstīm, ar kurām mums ir bizness. Tas būtu ļoti svarīgi. Mūsu uzņēmēju un valsts intereses diemžēl bieži vien te nesaskan.

– Un kas tam ir par iemeslu?

– “Latvijas Avīzē” nupat izlasīju interesantu informāciju, ka iedzīvotāju līdzdalība partijās Latvijā ir tikai 0,73 procenti. Tātad mazāk nekā viens cilvēks no simta ir kādas partijas biedrs. Līdz ar to sanāk, ka mazas interešu grupas manipulē ar vairākuma viedokli. Austrijā, piemēram, cilvēku līdzdalība partijās sasniedz desmit procentus. Un, starp citu, tieši Austrija ir viena no tām Eiropas Savienības valstīm, kas šobrīd visaktīvāk veido attiecības ar Krieviju. Cilvēki ir ieinteresēti nevis karot, bet pārdot, un viņi iespaido savas valsts politiku. Latvijā šī saikne starp cilvēkiem, kas virza politiku, un visiem pārējiem nav tik cieša. Kā to mainīt? Ir jāceļ partijas biedru skaita slieksnis – pašlaik pietiek ar 200 biedriem, bet es domāju, ka jānosaka vismaz 2000, 3000 vai pat 5000. Otra būtiska lieta – jādomā par sabiedrības saliedēšanu. Šī situācija, kas jau ilgāku laiku valda Rīgas un valsts starpā, šī rīvēšanās starp Ušakovu un valdošo koalīciju izskatās vienkārši briesmīgi. Tā nedrīkst turpināties, tas ir jāpārtrauc!

– Vai mūsu tagadējais vai arī nākamais prezidents šajā ziņā varētu kaut ko darīt?

– Prezidents mums tomēr ir tikai simboliska, vairāk ceremoniāla figūra. Bet, ja runājam konkrēti par Andri Bērziņu, es pret viņu izturos ar vislielāko cieņu. Viņš ir gudrs, uzņēmīgs un nosvērts cilvēks.

– Tātad viņš varētu ieņemt amatu arī uz nākamajiem četriem gadiem?

– Negribu par kādu aģitēt, bet domāju, ka pilnīgi noteikti. Es ar lielu cieņu izturos pret cilvēkiem, kas daudz ko sasniedza padomju laikā, jo toreiz tas nenācās viegli.

G. Ščerbinskis: – Izskan arī Ingunas Sudrabas vārds. Kā jūs kā bijušais viņas darba devējs “Parex bankā” vērtējat Sudrabas spējas un viņas startu politikā?

– Par politiku es nevērtēšu. Bet atceros Sudrabas kundzi jau no tā laika, kad viņa vēl strādāja Valsts kasē. Ļoti uzņēmīgs un enerģisks cilvēks. Tā kā Sudrabas darbavieta Finanšu ministrijā atradās iepretim “Parex bankas” birojam, ievēroju, ka viņas kabineta logā gaisma dažkārt dega līdz pat 11 vakarā. Tā ir laba zīme. Tu paskaties, kuram darba kabinetā deg gaisma vēlās nakts stundās, un vari secināt, kurš strādā un kurš ne. Vēlāk viņa sevi apliecināja arī darbā mūsu bankā.

V. Krustiņš: – Tātad par Sudrabas kundzi Kargins atsaucas visnotaļ pozitīvi.

– Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, ka es kādam sniedzu pozitīvu vērtējumu. Bet par viņu man tiešām ir tāds iespaids.

Viena no mūsu politiskās vides iezīmēm ir tā, ka Latvija nemīl neatkarīgus, spilgtus, nodrošinātus, spēcīgus cilvēkus. Šādas personības nevar sadzīvot ar varu, un šādi cilvēki Latvijas varas acīs nav ieredzēti, bet tas nenozīmē, ka tādu cilvēku te nav. Un vēl viena būtiska pro­blēma ir valsts pārvaldes neefektivitāte.

– Nosauciet, lūdzu, kādu neefektivitātes piemēru!

– Minēšu vienu pozitīvu piemēru – tas ir CSDD, kas ir ļoti efektīvi un labi strādājoša organizācija. Neefektivitātes piemērus negribu saukt – man tagad nav vajadzīgi ienaidnieki. Domāju, ka problēmas sakne ir valsts nespējā motivēt cilvēkus efektīvam darbam. Ir kolektīvi lēmumi bez konkrētas atbildības. Kurš konkrēti atbildēs par noteiktu lēmumu, nav skaidrs.

Mums ir vairāki vienkārši briesmīgi likumi, kas traucē dzīvot un strādāt, bet mēs nezinām, kas ir šo likumu autors. Piemēram, Valsts iepirkumu likums, kas par galveno kritēriju nosaka zemākās cenas principu. Tam diemžēl nav nekāda sakara ar izdevīgumu, jo ierastais scenārijs ir tāds: tu esi uzvarējis konkursā, piedāvājot vismazāko cenu, bet, paejot laikam, projekts tiek sadārdzināts. Tad visi tik noplāta rokas – sak, ko padarīsi, dzīve sadārdzinās. Vai, piemēram, Komercdarbības atbalsta kontroles likums – saskaņā ar to valsts var nemaksāt par savām saistībām.

– Ko jūs domājat par mūsu būvniecības industriju? Runā, ka celtniekiem nedrīkst uzticēties, ka viņi ir pavirši, neprofesionāli.

– Latvijā valda neparasti zems savstarpējās uzticēšanās līmenis. Likumiem, kas regulē celtniecības jomu, tāpat kā visiem citiem likumiem, ir jābūt nozaru sabiedrisko organizāciju, asociāciju rakstītiem. Nevis tā, ka atnāk viens gudrinieks, kurš tagad sacerēs likumu, kā tas pie mums notiek. Rezultātā ir daudz nejēdzīgu likumu, kuri burtiski bremzē attīstību.

– Kad likvidēja būvinspekciju, paši nozares pārstāvji sacīja: kāpēc gan lieki apgrūtināt būvniecības uzņēmumus. Šodien tie paši pārmet, ka viņu darbam neviens neseko.

– Zem katra likuma ir jābūt konkrētam uzvārdam, tāpat kā aiz katra biznesa ir jābūt uzvārdam. Tas, ka mūsu likumiem un lēmumiem nav konkrēta autora, ir liela kļūda.

G. Ščerbinskis: – Jums ir plaša biznesa pieredze gan Ukrainā, gan Krievijā, pazīstat tur daudzus cilvēkus. Kā raugāties uz tur notiekošo?

– Tie ir juku laiki, kam agri vai vēlu jāpāriet. Jebkura valsts tādus mēdz piedzīvot. Tie jāpārdzīvo, jābūt pacietīgiem. Ko gan citu mēs varam izdarīt? Varam patriekt investorus no Jūrmalas, varam aizbaidīt tranzītu, teikt, ka mums nevajag naudas noguldītājus. Bet ko mēs no tā iegūsim? Domāju, ka mums dažkārt būtu vērts paklusēt. Tomēr mums arī jāatceras 1940. gads. Tas jāpatur prātā. Bet jāsaprot, ka šis nav mūsu karš. Kurš maksās par visa sagrautā atjaunošanu? Acīmredzot mēs tie nebūsim, mums nav tādas naudas.

V. Krustiņš: – Jautājums, uz kuru man nav atbildes – kur gūt uzticamu informāciju par Donbasā notiekošo? Nupat uzzinājām, ka viens Latvijas karavīrs noticējis Maskavas propagandai.

– Propagandu vienmēr izmantojušas visas valstis savām vajadzībām, tāpat kā visas cīnās par savas ekonomiskās telpas paplašināšanu – to dara gan Krievija, to dara arī Eiropas Savienība.

– Bet jūs taču neticēsiet propagandistiem. Ko saka jūsu, ja tā var teikt, baņķiera izlūkošana?

– Ja jūs man tā jautājat, tad prognozēju, ka pirmais, kas notiks, abas šīs Donbasa republikas nodrukās savu naudu. Domāju, ka cīņas Ukrainā tik drīz nebeigsies. Jukas turpināsies. Es nezinu, kā uz to reaģēt, bet tas ir briesmīgi. Kadri, ko redzu no Ukrainas, plēš pušu manu sirdi. Ar šausmām iedomājos, kas notiks tālāk, ja amerikāņi nolems dot ieročus Ukrainai. Tad ir jautājums, kā situācijas eskalācija var atsaukties uz mums.

G. Ščerbinskis: – Un ko mums darīt – baidīties vai bruņoties un gatavoties karam?

– Mēs esam NATO valsts. Es personīgi esmu daudz darījis, lai tas tā būtu. Mēs visādi atbalstījām un atvēlējām naudu tam, lai Latvija virzītos uz NATO. Es personiski biju klāt ASV Kongresā, kad šis jautājums izšķīrās, es visādi centos atbalstīt šo Latvijas virzību. Tāpēc uz šo jautājumu gribu atbildēt no tāda cilvēka pozīcijas, kurš ir ļoti daudz darījis, lai Latvija kļūtu par Ziemeļatlantijas alianses dalībnieci. Zinu, ka pastāv dažādi viedokļi, bet es uzskatu, ka mēs nedrīk­stam būt bezzobaini. Un mēs tādi arī neesam. Svarīgākais ir, lai kaut kādā veidā netiktu izprovocēts karš starp NATO un Krieviju. Tas nedrīkst notikt. Tāpēc jautājums ir nevis par to, kas mums, latviešiem, jādara, lai nerastos šāda situācija, bet kā jārīkojas NATO, lai tas tā nenotiktu. Nevajag sūtīt ieročus uz Ukrainu, ir jāizbeidz šis konflikts.

– Cik efektīvs ir sankciju ceļš?

– Es mēdzu būt Krievijā un zinu, kas tur notiek. Šīs sankcijas darbojas tieši pretēji – tās ceļ Putina reitingu. 85 procenti Krievijas iedzīvotāju atbalsta savu prezidentu. Ko darīt šādā situācijā, kad ir tik liels atbalsts? Es domāju, ka mūsu pareizā pozīcija būtu tikai viena – ir laiki, kad vajag mierīgi nogaidīt. Bet ar savu pozīciju pret notiekošo.

Ņemsim arī vērā, ka Krievijas ārējais parāds ir vien 11% no IKP, proti, neliels – nedaudz vairāk kā mēnesis valsts darba. Salīdzinoši Grieķijas parāds ir 175% no IKP. Naudu pamatā ir aizdevusi Eiropa. Lielo Krievijas korporāciju parāds ir 500 miljardu apmērā. Pamatā tā ir eiropiešu nauda. Tas nozīmē, ja bankrotēs šīs Krievijas korporācijas, problēmas būs tiem, kas deva šo naudu, tātad eiropiešiem. Citiem vārdiem sakot, jebkuras Krievijas ekonomiskās problēmas rada pro­blēmas arī mums.

– Kā vērtējat mūsu valsts iekšējo drošību? Jūs, piemēram, studiju gados esot bijis draugos ar Vladimiru Lindermanu. Kā jums šķiet, cik bīstams viņš ir Latvijai?

– Kāpēc jūs domājat, ka viņš bijis mans draugs? Jums ir nepareiza informācija.

– Jūs savā grāmatā to esat aprakstījis.

– Es viņu zinu, tas jā, bet mēs nekādi draugi nebijām (Kad uzšķiru grāmatā vietu, kur minēts par šo draudzību, Kargins izsvītro Lindermana uzvārdu un izlabo uz citu – Samoiļenko. – G. Š.). Nezināju, ka grāmatā ir tāda kļūda! Runa ir par pavisam citu cilvēku – par Vovu Samoiļenko.

– Lai būtu kļūda, tomēr jautājums ir par to, cik, jūsuprāt, Latvijai ir bīstami šādi strāvojumi, ko pārstāv Lindermans?

– Nav bīstami. Viņš ir viens, bet mūsu ir daudz vairāk.

– Sarunas noslēgumā vēl atgriezīsimies pie bankām. Pēc banku krīzes Eiropā tika ieviesti stingrāki uzraudzības mehānismi. Sakiet, vai tas strādā, vai bankas ir kļuvušas drošākas un noguldītāji var gulēt mierīgāk?

– Gudrās grāmatās raksta, ja bankas aktīvi ir mazāki par 10 miljardiem, tad šādas bankas nepastāvēs. Sliecos tam piekrist. Bet, ja skatāmies plašāk, bankas kā tādas agrāk vai vēlāk izzudīs pavisam. Tās vairs nav vajadzīgas. Kredītus tagad izsniedz dažādas citas organizācijas. Nākotnē es neredzu vairs banku lomu, neredzu, kāds būtu to darbības mērķis. Protams, saglabāsies centrālās bankas, kas pilda savas būtiskas funkcijas.

Galerijas nosaukums
LA.lv