×
Mobilā versija
Brīdinājums +25°C
Vineta, Oļegs
Piektdiena, 17. augusts, 2018
17. jūlijs, 2018
Drukāt

Karlovi Varos – kino un laiks

Foto - FILM SERVIS FESTIVAL KARLOVY VARYFoto - FILM SERVIS FESTIVAL KARLOVY VARY

Vasaras sezonā notiekošiem kinofestivāliem piemīt spēja apvienot nopietna darba un izklaides sajūtu – dažāda rakstura kino, sarunas ar kolēģiem, patīkami laikapstākļi rada perfektu vidi kino profesiju pārstāvjiem, ko nu katrs nozarē esam izvēlējušies.

 

Konteksts – kino

Kā jau “A” – augstākās klases – festivālā Karlovi Varos arī ir sarkanais paklājs, zvaigznes, milzīgs akreditēto un apmeklētāju skaits, programma daudzos kinoteātros pilsētā, tomēr glamūra nav tik daudz un pūļi nav tik lieli, lai iekļūšana sev tīkamā seansā vai citā notikumā sagādātu lielas grūtības. Karlovi Varos atgriezos pēc pamatīga pārtraukuma, bet jāsaka, ka mainījies nav nekas daudz – tāpat uz glītā, dažādos laika posmos (tostarp renesanses, neo­renesanses, jūgendstila periodā) celto grezno ēku, baznīcu un kolonāžu fona slejas 60. – 70. gados tapušais “Spa Hotel Thermal” – vēl arvien festivāla galvenā norises vieta (būvēts tā vajadzībām, atspoguļojot sava laika modernisma tendences arhitektūrā). Virmo runas par remonta nepieciešamību – to pamatotību var viegli pamanīt, jo arī viens no tās baseiniem – termālais āra baseins ar skatu uz pilsētu, pie kura notiek dažādas pieņemšanas, – šogad stāvēja tukšs. Viesnīcas remonts nozīmētu izaicinājumu festivālam, jo pilsētā nav citas tādas celtnes vai ēku kopuma, kas spētu nodrošināt tā vajadzības – šogad festivālu apmeklēja vairāk nekā 13 000 akreditētu viesu, to vidū nedaudz vairāk kā 400 filmu pārstāvju, gandrīz 1200 kino profesionāļu un vairāk nekā 600 mediju pārstāvju.

Karlovi Varu festivāls ir viens no vecākajiem Eiropā (izveidots 1946. gadā), lai gan pēc skaita šogad tikai 53. – tam skaidrojums meklējams apstāklī, ka padomju laikā gandrīz četrdesmit gadus tas notika pamīšus ar Maskavas kinofestivālu. Tā programma ir ļoti plaša – ar vairākām konkursa un ārpuskonkursa skatēm, retrospektīvām, sarunām, lekcijām. Festivāla laikā darbojas ne tikai konkursa filmu žūrija, bet arī vairāku organizāciju veidotas žūrijas, tostarp Starptautiskās kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) un “Europa Cinemas” žūrija (šīs žūrijas sastāvā šogad bija arī kinokritiķe Daira Āboliņa, pārstāvot organizācijas sastāvā esošo kinoteātri “Splendid Palace”). Festivālā notiek arī topošo filmu projektu prezentācijas, un šoreiz spēlfilmu projektu blokā piedalījās studija “Tasse Film” ar Jura Kursieša filmu “Oļegs”. Saikne ar Latviju spēlfilmu kontekstā bija arī konkursa skatē “East of the West”, kurā iekļauta lietuviešu režisores Giedres Beinorjūtes debijas spēlfilma “Elpojot marmorā” (“Kvėpavimas į marmurą”) un tās tapšanā piedalījusies studija “Mistrus Media” (otrā plāna loma aktrisei Gunai Zariņai).

 

Dokumentālais kino un laikmeti

Programmas aptveršanā vairāk koncentrējos tieši uz dokumentālajām filmām, īpaši konkursa skati, kurā Latviju pārstāvēja divas filmas – Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa “Laika tilti” (kopprodukcija ar Lietuvu un Igauniju) un Vitālija Manska “Putina liecinieki” (kopprodukcija ar Šveici un Čehiju). Jau zinot režisoru iepriekšējās filmas, šie ir divi krasi atšķirīgi darbi – dažādi savā pieejā dokumentālajam materiālam, vēstījuma formai un retorikai. “Laika tilti”, reprezentējot nosaukumā iekodēto laika jēdzienu, sasaista pagātni ar šodienu, vienu vēstures mirkli ar citu, vienu paaudzi ar nākamo un aiznākamo. Izaicinoši un reizē sarežģīti režisoriem ir veidot filmu par citiem filmu autoriem, turklāt tādiem, kas paši strādājuši izteiksmīgā kino valodā Baltijas valstīs 60. – 70. gados, savu filmu nozīmi daudz vairāk veidojot ar tēlu, ne vārdu palīdzību. Pie šāda principa pieturējušies arī Briede un Stonis (kurš arī ir lietuviešu poētiskā kino tradīcijas turpinātājs), rādot savas filmas varoņus Uldi Braunu, Hercu Franku, Aivaru Freimani, Ivaru Selecki, igauņu dokumentālistus Andresu Sētu un Marku Sosāru, lietuviešu autorus Robertu Verbu un Henriku Šableviču un viņu veidotos darbus. Vitālijs Manskis toties ir cita tipa režisors – viņu interesē aktuālie procesi sabiedrībā un politikā, šo procesu aizkulises un problemātika, nereti savijot to ar personisko pieredzi. “Putina liecinieku” personiskais pieskāriens ir Manska ģimene, sākot no zīmīgās 1999. gada 31. decembra dienas, kad Krievijā no prezidenta posteņa atteicās Boriss Jeļcins, atstājot savā vietā Vladimiru Putinu. Tobrīd Manskim, dokumentālo filmu ražošanas un izrādīšanas daļas vadītājam RTR televīzijā, bija uzdevums uzņemt filmu par Putinu, domājot par 2000. gada pavasarī gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. No šiem tolaik uzņemtajiem materiāliem arī veidota jaunā filma, atklājot politikas neredzamās norises sabiedriskās domas veidošanā. Tieši Manska filmu žūrija atzina par spēcīgāko darbu konkursa pro­grammā. Kad rudenī atsāksies aktīvā kino sezona, redzēsim abas filmas arī šeit.

 

Laiks turpinās

Turpinot Latvijas dokumentālā kino klātbūtnes uzskaitīšanu festivālā, ļoti būtisks notikums bija retrospektīvas sadaļā – 22 Baltijas dokumentālo filmu programma “Laika atspulgi: Baltijas poētiskais dokumentālais kino”. Šī bija unikāla iespēja vienkopus redzēt trīs kaimiņvalstu filmas, kas savā zemē jau kļuvušas par kanonu. Iepriekš filmas “Laika tilti” kontekstā minēto varoņu vārdi ir aktuāli arī šeit – Brauns, Freimanis, Sēts, Sosārs, Verba un citi, bet jāpievieno arī Stonis, Laila Pakalniņa un citi. Kā papildinājums šai programmai festivāla “Sarunu” sadaļā notika tikšanās ar klātesošajiem autoriem – vecmeistariem Ivaru Selecki, Andresu Sētu, Marku Sosāru, jaunākajiem autoriem Lailu Pakalniņu un Audrju Stoni. Fakts, ka tik plaša programma iekļauta vienā no labākajiem Eiropas festivāliem un ka tiek veicināta šo filmu izpratne, norāda uz to, ka šie darbi ir jāpadara pieejami starptautiski un jāveicina to atpazīstamība. Ir nepieciešams radīt starptautiskas klātbūtnes nepārtrauktību, lai mazas valsts kino varētu iziet arī ārpus tās teritorijas robežām.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+