Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
23. februāris, 2016
Drukāt

Koncerts festivāla “Vīnes klasika” epicentrā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Nesen aizvadīts festivāla “Vīnes klasika” atklāšanas koncerts ar dziedātājas Elīnas Šimkus solo un tam sekojošā koncertprogramma cikla “Vīns un mūzika” ietvaros. Izskanējis arī Jura Žvikova priekšnesums “Bēthovens un citas planētas”, bet vēl priekšā čellistes Gunas Ābeles saspēle ar pianistu Žerāru Visu (koncerts “Bēthovens un Šūberts” 24. 02, plkst. 19 Mazajā ģildē) un Diānas Ketleres, Sergeja Malova un Normunda Šnē vadītā kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” trīspusējā muzikālā saruna (noslēguma koncerts 27. 02. plkst. 19 Lielajā ģildē). Laika ziņā tieši starp visiem šiem notikumiem 18. februārī Dzintaru koncertzālē pianiste Aurēlija Šimkus uzstājās kopā ar Liepājas simfonisko orķestri (LSO) un diriģentu Atvaru Lakstīgalu.

Dzintaros festivāla koncerti izskanēja pirmoreiz – viens no vēsturiskās Mazās zāles rekonstrukcijas motīviem bija radīt iespēju uzstāties neliela apjoma orķestra sastāvam, kas būtu piemērots Mocarta un agrīnā Bēthovena opusu atskaņojumiem, un tagad tas ir noticis. Pēdējos gados paplašināts arī festivālā pārstāvēto komponistu loks – tradicionālajai Vīnes klasiķu trijotnei – Haidnam, Mocartam un Bēthovenam – pievienojušies 19. gadsimta Vīnē dzīvojušie Šūberts un Brāmss līdz ar modernistiem no Jaunās Vīnes skolas – Šēnbergu, Bergu un Vēbernu, bet 18. februāra koncertā skanēja arī mūzika, ko radījis ilggadējais Habsburgu galma kapelmeistars Antonio Saljēri.

Interese par Antonio Saljēri mūziku atdzima 20. gadsimtā, un tad arī atminējās, ka Jozefa II laika cenzūras aizliegtā komiskā opera “Hubilajs, tatāru lielhans” nav uzvesta joprojām – pirmizrādi šis darbs piedzīvoja 1998. gadā, un tagad operas uvertīra nonākusi arī līdz Latvijai. Atvara Lakstīgalas vadītais LSO adekvāti atainoja uvertīras līksmo un spraigo raksturu, panākot gan stila precizitāti, gan kontrastiem caurvītu ansambļa skanējumu, un tiem, kuri vēlējās tuvāk iepazīt Saljēri daiļradi, šī priekšnesuma noklausīšanās, jādomā, bija veiksmīgs pirmais solis. Tūlīt pēc tam – Aurēlijas Šimkus uzstāšanās kopā ar LSO, kas radīja īpašu interesi, jo deviņpadsmitgadīgā pianiste līdz šim palikusi atmiņā galvenokārt ar debijas soloalbumu, un tagad Volfganga Amadeja Mocarta 12. klavierkoncerta interpretācijā varēja iepazīt jaunus viņas muzikālās darbības rakursus. Rezultāts daudzējādā ziņā uzskatāms par pārliecinošu, taču par spožām un aizraujošām mākslinieciskām kvalitātēm tas tomēr nevēstīja.

Mocarta divdesmit septiņu klavierkoncertu vidū divpadsmitais ir viens no zināmākajiem. Skaņdarba triju daļu tēmas uzreiz atsauca atmiņā mūzikas tematiskā materiāla un emocionālo izjūtu izvērsumus, un šajā ziņā Aurēlijas Šimkus un Liepājas simfoniskā orķestra uzstāšanās nelika vilties. Interpretācijas forma tika veidota skaidri un pārdomāti, atskaņojuma gaitā izgaismojās spilgtāki kontrasti starp raksturā aktīvu un liriski apskaidrotu tēlainību. Arī klavierkoncerta lasījuma stilistiskais veidols liecināja par mūziķu iedziļināšanos Mocarta daiļradē. Īstajā vietā un ilgumā bija arī pašas pianistes radītās kadences, kuras teicami iekļāvās oriģinālajā skaņurakstā, uz brīdi piesaistot uzmanību ar trauksmainākām un neordinārākām intonācijām un tad atkal atgriežoties pie iepriekšējā mūzikas plūduma. No otras puses – visi pārējie interpretācijas parametri bija stipri bālāki. Ja arī pianistes un orķestra izvēlētais temporitms, nemaz necenšoties radīt priekšstatu par kaut ko īpaši strauju un vitālu, tomēr atstāja vietu pienācīgām virtuozitātes izpausmēm, tad solistes iedzīvinātie klavieru tembri izklausījās pārāk vienveidīgi, bet dinamiskās gradācijas – racionāli izplānotas un plakanas. Muzikālo tēlu plastiskai izveidei un nianšu zīmējumam ceļā stājās nervozitāte, un arī orķestris sevišķi necentās iesaistīties dialogā ar solisti, muzicējot galvenokārt pats par sevi un neizceļoties ne ar kādām kolorītām tembrālām krāsām.

Koncerta otrā daļa ar Ludviga van Bēthovena 2. simfoniju nekādu pacēlumu nenesa. Gluži otrādi – ja atsevišķas nepilnības Mocarta klavierkoncerta priekšnesumā vēl varēja saistīt ar pārlieku matēti skanošu un grūti pārvaldāmu instrumentu, tad LSO kļūdas intonācijā, pelēcīgie toņi stīgu grupas un pūšaminstrumentu tembru partitūrā un nesaskanīgā ansambļa spēle nav attiecināma ne uz ko citu kā nepietiekamu profesionālās meistarības līmeni. Nevarētu teikt, ka Atvara Lakstīgalas piedāvātā interpretācija garlaikotu – tajā bija rodams gan oriģināls skatījums uz simfonijas saturu un tajā saklausāmajiem tēlu pretstatījumiem, gan krāšņi emocionālie pavērsieni un muzikālās dramaturģijas dinamika, diemžēl ar LSO tā pašreizējā formā šīs diriģenta idejas nebija iespējams īstenot.

Un koncerta gaitā arī apstiprinājās labi zināmā patiesība – ja romantisma laikmeta opusos vai vienā otrā ekspresionistiskas iedabas partitūrā vēl iespējams paslēpties aiz pastāvīgi mainīgas muzikālo noskaņu mijas, tad Vīnes klasiskās skolas skaņdarbos nekas tāds neizdodas. Katra nianse ir kā uz delnas, un katra atkāpe no nemaldīgi virtuoza iedzīvinājuma kļūst dzirdama uzreiz. Bet izkoptāks un izteiksmīgāks sniegums nepieciešams kaut vai tādēļ vien, lai kādreiz varētu atskaņot vismaz vienu no Saljēri 37 operām – arī tas Latvijas koncertdzīvē vēl priekšā.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+