Latvijā
Izglītība

Krievu skolās aizvien pieaug skolēnu skaits 33

Foto – LETA

Jaunākā Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) publicētā statistika par vispārizglītojošajām dienas skolām rāda, ka procentuāli aizvien pieaug skolēnu skaits krievu skolās. Šāda tendence vērojama jau sesto gadu pēc kārtas.

Kopš 1998./1999. mācību gada skolēnu īpatsvars krievu skolās aizvien samazinājās, bet kopš 2009./2010. mācību gada tas kaut nedaudz, tomēr katru gadu pieaug. Kopumā pēdējo septiņu gadu laikā krievu skolu skolēnu īpatsvars pieaudzis gandrīz par diviem procentiem. Tā kā audzis skolēnu skaits arī citās mazākumtautību skolās, latviešu skolu skolēnu īpatsvars sarucis par apaļiem diviem procentiem. Arī skaitliski pēdējo gadu laikā krievu skolās skolēnu skaits pieaudzis no 54 206 skolēniem 2012./2013. mācību gadā līdz 55 841 šajā mācību gadā.

Kā skaidrot krievu skolu popularitātes pieaugumu? Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (“Vienotība”) atzīst, ka arī viņam šie dati šķiet interesanti un statistikai ir sekojis, taču atbildes, kāpēc skolēnu skaits šajā skolās pieaug, viņam nav. “Iespējams, tas saistīts ar demogrāfiju. Varbūt krievu ģimenēs dzimst vairāk bērnu. Tāpat iespējams, ka tas saistīts ar iedzīvotāju koncentrēšanos lielajās pilsētās, kur ir plašākas iespējas iegūt vispārējo izglītību krievu valodā,” spriež K. Šadurskis.

Bet vai iemesli nevarētu būt politiski? Pirms desmit gadiem aizvien vairāk krievvalodīgo vecāku bērnus sūtīja uz latviešu skolām. Kāpēc tagad tā vairs nenotiek? Nacionālās apvienības (NA) pārstāvis Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā Raivis Dzintars atbild: “Iemesls nav tikai viens. Taču sava loma varētu būt starptautiskajiem notikumiem un tam, ka Krievijas propaganda uzņem jaunus apgriezienus. Tāpat imperiālisma izpausmes attiecībā uz Ukrainu daļai sabiedrības dod cerības, ka arī te var sagaidīt kādas pārmaiņas reģionu attīstības modelī.” Arī K. Šadurskis atzīst: “Jo asāka politiskā situācija, jo nogaidošāki ir vecāki. Viņi varbūt domā: kāpēc gan sūtīt bērnu latviešu skolā, lai viņš kārtīgi apgūtu latviešu valodu, ja, iespējams, šajā valstī kas mainīsies. Šādu attieksmi veicinājis gan referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu, gan dažādi izteikumi, kas mazina latviešu valodas lomu sabiedrībā.”

K. Šadurskis atgādina: ap 2004. gadu, kad tika īstenota izglītības reforma krievu skolās un tās pretinieki apgalvoja, ka tā samazinās izglītības kvalitāti šajās mācību iestādēs, krasi samazinājās skolēnu skaits šajās skolās, kaut centralizēto eksāmenu dati rādīja, ka kvalitāte nebūt nekrītas. R. Dzintars teic: ja valdība un pārējā politiskā vara skaidri pateiktu, ka nākotnē izglītības sistēma būs latviska, krievu skolu “klientu” skaits nepieaugtu.

Tie, kuri iebilst pret NA ieteikto visu skolu pāreju uz latviešu mācību valodu, bieži vien teikuši, ka pamazām krievu skolas dabiski izzudīs, jo aizvien vairāk cittautiešu sūtīs bērnus latviešu skolās. Nu redzams, ka šis pareģojums var nepiepildīties. R. Dzintars uzskata: tas ir vēl viens iemesls, lai beidzot sāktu īstenot pāreju uz mācībām latviešu valodā, ļaujot mazākumtautību skolēniem citā valodā apgūt vien tos mācību priekšmetus, kas saistīti ar viņu dzimto valodu un kultūru. “Skaidrs, ka Šadurska kungam nepieciešams laiks, lai ieskrietos un ministrijā risināmo jautājumu loks ir ļoti plašs, tomēr valdības deklarācijā ir ierakstītas pietiekami konkrētas lietas (deklarācijā teikts, ka jāizstrādā plāns pārejai uz vienotu izglītības standartu mācībām valsts valodā valsts un pašvaldību finansētās izglītības iestādēs un jāuzsāk tā īstenošana. – 
I. K.) un tuvākajā laikā ceram sagaidīt skaidru rīcības plānu deklarācijas izpildei,” uzsver R. Dzintars.

Tikmēr K. Šadurskis nesola drīzumā piedāvāt plānu skolu latviskošanai. Tā vietā viņš joprojām apņēmies panākt, lai cittautiešu skolas ievērotu esošos likumus un latviešu valoda tajās tiktu lietota atbilstoši šajos likumos noteiktajam.

“Ja ministrs nevar vēl piedāvāt plānu pārejai uz mācībām latviešu valodā, lai vismaz pasaka, kā apturēt šo negatīvo statistiku un kā panākt, lai mazākumtautību pamatskolas izvēlas tās izglītības programmas, kurās ir augstāks latviešu valodas īpatsvars,” savukārt teic R. Dzintars.

IZM statistika arī rāda, ka Kurzemes reģionā ārpus lielajām pilsētām vairs nav neviena bērna, kurš nemācītos latviešu valodā. Tikmēr Latgales reģionā 22,2 procenti mācās krievu valodā. No lielajām pilsētām visvairāk bērnu krieviski mācās Daugavpilī – pat 77 procenti no visiem, bet vismazāk Jelgavā – 29 procenti skolēnu. Rīgā puse no visiem skolēniem izvēlējušies krievu mācībvalodu, kas starp lielajām pilsētām ir otrais augstākais rādītājs.

 

LA.lv