“Šķita, ka trakākais nu jau aiz muguras…” Auto “ideālā stāvoklī” jeb pirkums, kas pārvērtās par mācību mūžam
0
“Laimīgs ir automašīnas pirmais īpašnieks un trešais īpašnieks, jo otrais visu ir sataisījis,” reiz man teica kāda laba paziņa. Tad nu es esmu nelaimīgā otrā īpašniece, un manai automašīnai drīz apritēs gads, kopš tā ir manā paspārnē. Beidzot esmu gatava dalīties pieredzē par pirkumu, kas pārvērtās par bezgalīgu galvassāpju un izdevumu avotu, lai, iespējams, kādam mans stāsts kalpotu kā mācība un atgādinājums, ka godīgums un cilvēcība neko daudz nemaksā.
Jau pirms automašīnas iegādes skaidri un gaiši zināju, ko vēlos, bet, iespējams, tieši šī apmātība ar vienu konkrētu marku man aizmigloja acis. Auto atradu pēc internetā ievietota sludinājuma, aizbraucu apskatīt un nopirku. “Ideālā stāvoklī” – tā man to pasniedza automašīnas īpašnieks kā rūpīgi ietītu dāvanu ar spožu lentīti. Jā, tai bija dažas vizuālas nepilnības, kuras biju gatava novērst.
Jāpiebilst, ka pirms tam pārbaudīju automašīnu attiecīgās vietnēs, lai noskaidrotu, vai nobraukums nav mainīts, vai tā nav iekļuvusi avārijās, cik patiesībā īpašnieku tai bijuši u.tml. Dokumenti bija tīri, un es tam, protams, ticēju. Arī iepriekšējā tehniskā apskate tika izieta bez aizrādījumiem.
Kad sāka kļūt vēsāks, sāka uzpeldēt pirmās ķibeles – pasažiera pusē siltais gaiss siltam nebija blakus stāvējis. Autoservisā šī mazā problēma ātri tika novērsta, bet es pat iedomāties nevarēju, kas sekos pēc tam.
Tieši pirms Ziemassvētkiem, kad apkārt mirgoja svētku lampiņas un cilvēki steidzās iegādāties vēl pēdējās dāvanas saviem mīļajiem, manu ceļu mājup no kino pārtrauca dīvainas skaņas zem motora pārsega. Tās atgādināja traktora rūkoņu. Sākumā aizdomas krita uz spararatu, vēlāk izrādījās, ka pie vainas eļļas sūknis, kas bija nodarījis krietni lielākus postījumus motoram, kas, galu galā, bija jāmaina. Līdz ar to viss pārējais – zobsiksna, visi filtri, eļļa un nemaz neieslīgšu vēl sīkākās detaļās. Remonts, kā to varētu noprast, nebija no lētākajiem.
Jāpiemin vēl radio, kas “dzīvoja savu dzīvi” un beigās bija jāved pārlodēt, jo vienā dienā nolēma vairs nereaģēt uz komandu “ieslēgt”.
Kad šķita, ka trakākais nu jau aiz muguras, pēc kāda laika, aptuveni mēneša vai diviem, pāris kilometru attālumā no manas mājas auto pēkšņi apstājās.
Tā vienkārši. To vairs iedarbināt nevarēja. Bija pārsprāgusi turbīna. Ar turbīnas maiņu vien nepietika, jo virs ūdens uzpeldēja arī elektronikas problēmas un vēl daži “sīkumi”, kas kopā veidoja skaistu summu.
Tā kā nedzīvoju pilsētā un gar manu māju sabiedriskais transports nekursē, mašīna ir nepieciešamība, nevis iegriba. Nebeidzamie remonti apstādināja manus plānus un ieceres, jo katrs liekais cents aizplūda mašīnas remontā. Saka, ka lietām ir jākalpo cilvēkiem, bet man bija citādi – es kalpoju lietai.
Lieki piebilst, ka vēlāk atklāju, ka automašīna ir sista un krāsota. Šāda informācija gudrajās vietnēs, kurās automašīna tiek pārbaudīta no A-Z, netika piedāvāta. Varu iedomāties iemeslus, kāpēc, un vietņu izstrādātājiem te neko nepārmetu.
Nu jau ir pagājis laiks kopš nekas ļoti nopietns ar automašīnu nav atgadījies, un es nedomāju tik viegli no tās šķirties, neskatoties uz vairāku cilvēku ieteikumiem ātri auto “uzfrišināt” un pārdot tālāk. Kāpēc? Jo pati uz savas ādas esmu izbaudījusi, cik sāpīgi – gan fiziski, gan morāli – ir nonākt šādā situācijā. Godīgums un cilvēcība taču neko daudz nemaksā, vai ne?
Pa vidu visām šīm nedienām uzrunāju kādu juristi, kura ieteica sagatavot pirkuma-pārdevuma aktu, kas kalpotu kā pamats, ja vēlētos iesniegt prasību tiesā. Norādīt tajā konkrētus punktus, piemēram, ka automašīnas īpašnieks garantē, ka automašīnai nebūs nopietnu bojājumu tuvāko, piemēram, 6 mēnešu laikā.
Iedomājos par Patērētāju tiesību un aizsardzības centru, taču tas var palīdzēt vien tad, ja automašīna pirkta no uzņēmuma. Loģiski.
“Pirkt lietotu automašīnu ir kā pirkt kaķi maisā”, “labu automašīnu neviens nepārdod” – šādas un vēl citas gudrības pēc tam dzirdēju daudz un dikti, bet, jāatzīst, ka jaunu automašīnu ne visiem iespējams iegādāties.
Kad pārdevu savu iepriekšējo automašīnu, tā arī teicu – man nav ne jausmas, kas varētu nojukt, ne par ko negarantēju. “Neviens taču tā nedara,” man teica citi, kad pastāstīju, ka pārdevu savu auto, bet es daru. Un man nav par to kauns, jo uzskatu, ka cilvēcība ir daudz svarīgāka par pāris simtiem, ko varētu nopelnīt sapūšot citiem ausīs pīlītes, kabatā.
Jā, esmu guvusi lielisku mācību. Gan par automašīnu tehnisko stāvokli, ko tagad pārzinu krietni labāk nekā pirms laika, gan par to, ka nākamreiz, kad iegādāšos auto, līdzi ņemšu veselu speciālistu armiju.
Liels paldies par pacietību manas automašīnas meistariem no “DD Workshop”, kas uzņēmās atrisināt neskaitāmās problēmas un veltīja ne vien laiku, bet arī nervus, lai nonāktu pie slēdzieniem. Paldies arī visiem radiem, draugiem un paziņām, kas palīdzēja, kā vien varēja! No sirds pateicos!
Ja arī jums ir kāds stāsts par lietotām automašīnām, ar ko vēlaties padalīties, priecāšos uzklausīt. Raksti uz [email protected]!
