Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. februāris, 2013
Drukāt

“Kultūrzīmes” iepazīstina ar Purvīša balvas nominantiem


drulle_db_6

Jau šopiektdien, 15. februārī, notiks pēdējo divu gadu grandiozākais pasākums Latvijas mūsdienu mākslā – tiks paziņots un sumināts trešās Purvīša balvas ieguvējs. Visaugstāko iespējamo novērtējumu būtu pelnījis katrs no astoņiem izvirzītajiem kandidātiem.

Ar ko īpašs Latvijas mākslas kopainā ir katra no viņiem sniegums un kādas ir viņa izredzes uzvarēt? Par to aicinājām paust viedokli mākslas kritiķus un mākslas zinātniekus.

 

 

IVARS DRULLE par personālizstādi “Balstīts uz patiesiem notikumiem” galerijā “Alma” (28.04. – 10.06.2011.)

Mākslas kritiķe Aiga Dzalbe: “Izstāde patiešām bija īpaša Latvijas mākslas dzīvē, jo ieviesa tajā būtiski trūkstošo – dzīvīgu interesi no mākslinieka puses par mums, par sabiedrību. Drulle radīja alternatīvu ierastajai praksei, saskaņā ar kuru mākslas darba skatītājam ir vienkārši jābauda autora “ego” ceļi un neceļi. Viņam meistarīgi izdevās līdzsvarot sociālo un emocionālo, atmodināt snaudošas kolektīvās atmiņas, pat uzburt konkrētas vēsturisku šausmu ainas ar rotaļīgiem personāžiem. Vizuālās mākslas jomā Ivars Drulle ir pionieris, par ko arī pelnījis Purvīša balvu.”

Mākslas kritiķe Jana Kukaine: “Gan tēmas, ar kurām strādā Ivars Drulle, gan veids, kādā viņš to dara, ir saistošs plašai auditorijai. No vienas puses, saprotams un it kā vienkāršs, no otras – gana sāpīgs un tiešs. Būdami mākslinieciski izkopti, viņa darbi atstāj spēcīgu iespaidu, turklāt Drulle dara to, kas mūsdienu mākslā Latvijā nav tik bieža parādība, proti, runā par aktuālo un nebaidās no vēstures divdomības. Tieši tāpēc, manuprāt, ir ļoti liela varbūtība, ka balvu šogad saņems tieši viņš.”

 

ANDRIS EGLĪTIS par personālizstādi “Zemes darbi” Mūkusalas Mākslas salonā (2.09. – 8.10.2011.)
Eglitis_7

Mākslas zinātniece Ieva Kulakova: “Andris Eglītis ir viens no spožākajiem latviešu jaunajiem reālistiem. Viņa mākslas darbu sižeti ir vides kadrējumi, ikdienas mirkļu fiksācijas. Taču viņam izdodas ne tikai pieskarties personīgi aktuālajai tagadnei, bet arī mākslas īslaicības un ilglaicības problemātikai. “Zemes darbi” uzsver glezniecības materialitātes problemātiku, raisot plašas asociācijas, arī iezīmē pārliecinošu autora pievēršanos glezniecības formālo jautājumu analīzei, mazinot satura vai šķietamās redzamības nozīmi mākslā. Viena no maniem balvas nominantu favorītiem izredzes palielina atkārtota nominācija.”

Mākslas zinātniece Maija Rudovska: “Andra Eglīša darbi vienmēr šķituši vienkārši uztverami un saprotami, jo tajos atainota apkārtējā realitāte – daba, ainava, cilvēki, interjers. Tie ir kontemplatīvi, mierīgi, neitrāli un viegli romantiski. Taču vienlaikus šķiet, ka mākslas darbos ietverts slāpēts saviļņojuma moments un vienīgais veids, kur tas izpaužas, ir raupjā materialitātes klātbūtnē – māla, zemes, akmeņu u. c. substanču izmantošanā. Iespējams, ka nu jau ilgstošie mākslas eksperimenti, monumentalitāte un vēriens, kādā strādā Eglītis, varētu tikt šoreiz novērtēti.”

 

 

MIĶELIS FIŠERS par personālizstādi “Lielviela” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” (29.11. –20.01.2013.)

Fisers2_7Mākslas zinātniece Astrīda Rogule: “Kad 1997. gadā izstādes “Funny versus bizarre” no Miķeļa Fišera gleznas tika izgriezta ekstazī tablete, bija milzu skandāls, un preses konferenci apmeklēja neskaitāmi “pirmās reizes apmeklētāji”. Izstādei “Lielviela” ir līdzīga iedarbība. Tikai apmeklētājus piesaistīja nevis skandāls, bet interese par neparastajiem sižetiem – tēlainām gara vīzijām un citu pasauļu atveidiem, kas izstādes apskates laikā pieaug līdz interesei par šo gleznu radītāju, viņa pasaules manifestu jaunradītā realitātē – mākslas darbos.”

Mākslas zinātniece Maija Rudovska: “Lai arī Fišers ir izdejojies un atvēzējies ar vērienu, izklaidējot skatītāju ar uzbudinošu, “new age” (“jaunais laikmets”) stilistikā darinātu skatāmvielu, kas piedāvā mentāli apdullinošu ceļojumu citplanētiešu un citu pārdabisku būtņu klātbūtnē, tomēr paliek jautājums – vai mākslinieka personības spurainums un aizraušanās ar zinātnisko fantastiku nepārmāc viņa mākslas darinājumus, kuri, iespējams, bez visas šīs noslēpumiem bagātās “lasāmvielas” klātbūtnes zaudētu pusi tiem piešķirtās vērtības? “Lielviela”, manuprāt, ir pārvērtēts mākslas notikums.”

 

 

 

 

 

ANDRIS BREŽE par izstādi “Miera dzīve” galerijā “Alma” (5.10. – 9.01.2013.)
Breze_6

Mākslas zinātniece Šelda Puķīte: “Kā asredzīgs un pacietīgs vērotājs Breže ir sagaidījis mirkli, lai atkal uzrunātu skatītāju ar sev raksturīgo netieši simbolisko valodu. No slēgto fabriku reliktiem un gaismas ķermeņu konstruktiem veidotās “Miera dzīves” instalācijas nedaudz smeldzīgi, bet reizē mierīgi un skaisti stāsta par laiku “pēc…”. Latvijā nav daudz mākslinieku, kas tik viegli un reizē jūtīgi spēj izmantot zīmes, citātus, atsevišķas detaļas un materiālu, lai runātu par laiku, kurā dzīvojam. Brežes izstāde ir pēdējā gada viens no lielākajiem pārsteigumiem vizuālajā mākslā, kas ar savu uznācienu pelnījis augstāko atzinību.”

Mākslas zinātniece Ieva Astahovska: “Andra Brežes triumfējošā atgriešanās mākslā, sarīkojot personālizstādi pēc teju 20 gadu pauzes, turklāt tādu, kurā viņš nav zaudējis ne matu no savas dzēlīgās ironijas un metaforiskā vispārinājuma, ir īpašs notikums pats par sevi. Daudziem šī izstāde ļāva atkal-satikties ar mūsu laikmetīgās mākslas klasiku. Minētais “atgriešanās” faktors izstādei uzlicis arī zīmogu, kas tās vērtējumā iekļauj nostalģisko momentu, kas, manuprāt, īsti nesakrīt ar balvas principiem, proti, laikmetīgo aktualitāti. Brežes māksla ir pārāk ekskluzīvs retums, lai apsteigtu pārējos balvas finālistus.”

 

 

 

 

 

 

 

HARIJS BRANTS par izstādi “Portreti” galerijā “Māksla XO” (9.06. – 5.07.2011.)

Brants_7Mākslas zinātniece Šelda Puķīte: “Branta ogles zīmējumi pārsteidz ne tikai ar savu tehnisko kvalitāti un “ačgārno” perfekciju, bet arī ar portretēto tēlu baiso, noslēpumaino spēku, kas biedē un reizē maģiski iesūc. Izstāde atklāj Branta mākslas valodas formulu, ko viņš izstrādājis, gadiem eksperimentējot ar augstā un zemā žanra mākslas instrumentiem, un iedvesmojoties no dažādu mākslas meistaru darbiem, videoanimācijām, komiksiem. Balvas piešķiršana Brantam būtu žūrijas brīnišķīgs atzinības žests ilgstošai, profesionālai darbībai un attīstībai bez pretenzijas uz vērienu vai retrospekciju.”

Mākslas zinātniece Ieva Astahovska: “Harija Branta zīmētie portreti visvairāk priecē to publikas daļu, kas arī laikmetīgajā mākslā meklē klasiskas, estētiskas vērtības – smalku tehnoloģisku virtuozitāti, perfektu formu, nolasāmus tēlus, psiholoģiskus dziļumus. Viņa darbus kā izcilus novērtē arī tie, kas mākslā augstāk vērtē citādību, spriedzi un radikālu iztēli. Purvīša balvas astotniekā Branta darbi gan ir ļoti savrupi, un to tēli savā goblinveidīgajā “viesu no nekurienes” atmosfērā – pārāk pārlaicīgi, lai tiktu novērtēti kā laikmetīguma virsotne 2013.”

 

 

 

 

ANDREJS GRANTS par personālizstādi “Fotogrāfijas 1980 – 2010” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja “Baltajā zālē” (1.04. – 22.05.2011.)

Mākslas zinātnieks Eduards Dorofejevs: “Granta retrospektīvā izstāde, neapšaubāmi, bija viens no nozīmīgākajiem notikumiem fotomākslā 2011. gadā. Tā bija atbilstoša viņa “dzīva klasiķa” statusam, jo noritēja visnozīmīgākajā Latvijas izstāžu zālē, iekļaujot vairāk nekā simts darbus ar milzīgu māksliniecisku un kultūrvēsturisku svaru. Mākslinieka pagodinājumu ar izstādi gan nevar jaukt ar Purvīša balvas piešķiršanu, kas tomēr ir atzinība par sasniegumiem laikmetīgās mākslas jomā. Par mūža ieguldījumu fotomākslā Andrejs Grants, bez šaubām, jau sen ir nopelnījis vislielāko balvu.”

Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva: “Andrejs Grants ir izcils ar savu dokumentālo redzējumu, kas nav tikai notikumu fiksācija, bet īpašs, caur savu izjūtu prizmu radīts skatījums uz notikumiem. Tā ir arī mūsu vēsture, kurai piešķirts māksliniecisks vispārinājums, līdz ar to viņa fotogrāfijas sajūsmina un sajūsminās arī pēc daudziem gadiem. Manuprāt, Andrejs Grants ir viens no fotogrāfiem, kas ir pelnījis iegūt Purvīša balvu, jo viņa fotogrāfijas cilvēkus interesēs arī pēc daudziem gadiem un to vērtība tikai pieaugs.”

 

GĻEBS PANTEĻEJEVS par izstādi “Ornitoloģija” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (9.09. – 23.10.2011.)
Pantelejevs2_DB_7

Mākslas zinātnieks Eduards Dorofejevs: “Šī izstāde bija svarīga divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā bija līdz šīm vērienīgākā Panteļejeva personālizstāde, kurā iekļauti 15 visaugstākajā profesionālajā līmenī izpildīti tēlniecības darbi. Otrkārt, tā apliecināja, ka arī formā reālistiska tēlniecība var savienoties ar bagātīgu un daudzšķautņainu intelektuāli emocionālu vēstījumu. Sintezējot abus apsvērumus, es domāju, žūrija varētu uzdrošināties un atzīt, ka laikmetīgā māksla var mīlēt ne tikai idejas, bet arī materiālu, ar kuru šobrīd prot strādāt reti kurš mākslinieks. Panteļejevs ir viens no tiem, kurš prot.”

Mākslas zinātniece Ilze Jakuša-Kreituse: “Panteļejeva darbi ir intelektuāli un filozofiski pamatoti, dažbrīd smalkas ironijas caurvīti. Tieši tāda bija arī izstāde “Ornitoloģija” – absolūti laikmetīga mākslas skate, kas līdz perfekcijai un bez liekām spekulācijām izmanto tēlniecības medija piedāvātās iespējas. Tīra māksla. Purvīša balva Latvijas mākslā ir vienīgā ar šādu vērienu, tāpēc allaž grūti noticēt, ka mākslinieks to iegūst par vienu izstādi. Kā izcilākais no dzīvajiem Latvijas tēlniekiem monumentālistiem Panteļejevs balvu ir pelnījis, bet vai izstāde ir bijusi nozīmīgakais divu gadu notikums Latvijas mākslā? Par to lai spriež žūrija.”

 

 

KRIŠS SALMANIS par izstādi “Uzticēšanās trauslums” galerijā “Alma” (28.05. – 27.07.2012.) un videodarbs “Garā diena” Laikmetīgās mākslas festivālā “Survival Kit 4” (6.09. –16.09.2012.).

Mākslas kritiķe Jana Kukaine: “Kriša Salmaņa darbi ir rafinēti, mazliet noslēpumaini un absurdi, kultūrvēsturisku mājienu, ironijas un, protams, pašironijas pilni. Lai uztvertu visas vizuālās un saturiskās nianses, vajadzīgas diezgan smalkas antenas. Mākslinieka darbību labi ilustrē spēles jēdziens, taču nevis vārda banālajā, bet filozofiskajā nozīmē. Viņa māksla atklājas tiem, kas spēlē līdzi un spēj novērtēt tās konceptuālo jaudu. Spēcīgs balvas kandidāts.”

Mākslas zinātniece Antra Priede: “Mākslinieks izmanto minimālus formālus izteiksmes līdzekļus, kas sasniegti ar maksimāliem līdzekļiem, attiecinot to uz saturu. Piesakot K. Salmani balvai gan ar personālizstādi, gan atsevišķu darbu, tiek uzrādīta mākslinieka radošā daudzpusība formālajos aspektos, to saturā nezaudējot vienojošo vērotāja, domātāja raksturu, kam līdzās vienmēr stāv kāda pārdomāta asprātība. Balvas kandidātu vīrišķīgā kompānija ir spēcīga, tāpēc grūti prognozēt iznākumu.”

 

 

UZZIŅA

PURVĪŠA BALVA

Iedibināta 2008. gadā; tās galvenais iniciators ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, bet galvenais finansiālais atbalstītājs – SIA “Alfor”

Piešķir reizi divos gados māksliniekam vai mākslinieku grupai par izcilu darbu, kurš cieši saistīts ar sava laikmeta norisēm, mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām

Līdz šim tā ir lielākā finansiālā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā – 20 000 latu (ieskaitot nodokļus)

Pirmo apbalvojumu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude” (“Vienatne”) un otro 2011. gadā –Kristaps Ģelzis par personālizstādi “Varbūt”.

 

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+