Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
11. oktobris, 2013
Drukāt

“LA” sāk publicēt Andra Puriņa romānu “Brentes pils mistērijas”

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Taču arī atzīst – pat interesantas tēmas ne vienmēr kļūst par romāniem, un to nekad iepriekš nav iespējams paredzēt. Tikai rakstīšanas procesā, kad atklāj – viens strupceļš, vēl viens, kamēr jāliek nost un jāķeras pie citas idejas. Tā gan neesot bēda, jo kopumā ideju kļūstot tikai vairāk, ne mazāk. Daļa, neapšaubāmi, saistītas ar dažādiem vēsturiskiem pagriezieniem, kas nav pārsteidzoši, – galu galā savulaik absolvēta Vēstures un filozofijas fakultāte, un arī līdzšinējās grāmatas lielā mērā savijušas kopā mūsdienas ar ticamākām vai fantastiskākām pagātnes versijām. Vēstures viltošana? “Bet ko tad mēs vispār par vēsturi droši zinām?” jautā rakstnieks un pats arī atbild: “Neko daudz. Taču saikne ar pagātni mums, cilvēkiem, tāpat nepieciešama, citādi sāktu iedomāties, ka pasaule sākas ar mums. Tāpat vajadzīga arī oficiālā vēstures versija, tāda, kā skolā māca, lai ir pie kā pieturēties. Bet es pieļauju visdažādākās interpretācijas, jo ir gana daudz dīvainu lietu un dažādu noslēpumu.”

Vaicāju, vai ir kāds noteikts periods vai pagātnes noslēpums, kas vilina visvairāk. Ja būtu laika mašīna, uz kurieni gribētos aizbraukt, lai palūkotos, kā notikumi patiesībā risinājušies. Andris Puriņš brīdi aizdomājas, tad saka: “Man ir tāda sajūta, ka jau tāpat zinu, kā viss risinājies. Taču, ja tāda iespēja būtu, es labprāt gribētu apskatīt bīskapu Albertu, kā viņš to visu dabūja augšā: Domu uzcēla, Domskolu nodibināja, Zobenbrāļu ordeni pēc Templiešu ordeņa parauga…”

Iespējams, tieši šī ziņkārība rakstnieku jaunākajā romānā aizvedusi uz 13. gadsimta sākumu. Viss sākas gana prozaiski – Aleksis un Ilona Graudi saimnieko Brentes pilī, cīnoties ar finansiālām grūtībām un raksturu pretrunām, dvīņupuikas aug griezdamies, viens otru brīžam mīlēdami, brīžam neieredzēdami. Taču tad pēkšņi ap Brentes pili sagriežas īsts notikumu virpulis – mītni staļļos uz vasaru nolīgst kuršu cīņu kluba dalībnieki, no Vācijas atgriežas mākslinieks Verners Rotens kopā ar savu krāšņo un temperamentīgo sievu Lilo, uz kuru Aleksis jau agrāk metis acis, tad vēl parādās atjaunotā Zobenbrāļu ordeņa pārstāvji, nez no kurienes uzrodas nevienam nepazīstama cilvēka līķis, par kuru interesi izrāda ne tikai vietējā policija, kurai tas pēc amata apraksta pienākas, bet sazin kāda iemesla dēļ – arī Konstitūcijas aizsardzības birojs. Lai ar visu to nešķistu par maz, kādā brīdī kurši pazūd laika portālā, paņemot līdzi Graudu dvīņus. Aleksim neatliek nekas cits kā doties dēliem pakaļ un censties atvest viņus atpakaļ uz 21. gadsimtu, turklāt vēl parūpējoties, lai nākotnes karavīri pārāk neiejauktos latviešu tautas vēsturē…

Jautāts, kas rakstniecība Andrim Puriņam ir vairāk – darbs vai izklaide, viņš atteic: “Abi. Jāraksta par to, kas pašu interesē. To jau lasītājs ļoti jūt. Ja rakstniekam pašam bijis interesanti, atradīsies pietiekami daudz cilvēku, kuriem tāpat stāstu gribēsies izlasīt.” Savukārt uz jautājumu, kādu literatūru pats vislabprātāk izvēlas, atteic, ka interešu lauks ir gana plašs – no vēsturiskiem dēku romāniem līdz zinātniskajai literatūrai. Savukārt uz jautājumu par to, kā iztēlojas cilvēces nākotnes scenārijus, atbild: “Globāli esmu optimists un ticu, ka viss iet uz labu. Jā, lēni, smagi, tomēr – uz labu.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+