Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
27. janvāris, 2015
Drukāt

Lielkoncerts ar Raini un Aspaziju (2)

Foto - LETAFoto - LETA

Lūcijas Garūtas klavierkoncerta atskaņojumam grūti iedomāties atbilstošāku lasījumu par pianista Reiņa Zariņa sniegto.

Publikas piepildītā Lielās ģildes zāle sestdien, 24. janvārī, latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā atkal vēstījusi, ka Latvijas publika izjūt vajadzību ne tikai pēc regulāriem nacionālās mūzikas atskaņojumiem, bet arī pēc jaunas, mūsdienīgas koncertzāles.

Par tradīciju kļuvušo ikgadējo pasākumu precīzi raksturojis Juris Karlsons: “Lielkoncerts kļuvis par kultūras notikumu, kam ir plaša rezonanse inteliģences vidē. Kā atskats uz padarīto un jaunā novērtējums.” Šoreiz, 2015. gadā, lielkoncerts iekļāvies kādā vēl plašākā kontekstā – 150. jubileja svinama latviešu literatūras klasiķiem Rainim un Aspazijai, un par to atgādinājuši arī programmas veidotāji. Aspazijai par godu uz Lielās ģildes skatuves izskanējušas Jura Karlsona baleta “Sidraba šķidrauts” simfoniskās lappuses un pirmatskaņojums Artūra Maskata ciklam “Trīs Aspazijas dzejoļi” soprānam un orķestrim, bet, atceroties Raini, programmā iekļauts prologs no Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts”. Pirms tam gan veselas divas koncerta daļas ar Jāņa Ivanova 20. simfoniju un Lūcijas Garūtas klavierkoncertu.

Mūža nogalē, apcerot savas mūzikas tālāko likteni, Lūcija Garūta izteikusies: “Kaut nu vismaz klavierkoncerts paliktu.” Un šī partitūra patiešām uzlūkojama par vienu no izcilākajām sava laika latviešu kultūras liecībām – 1951. gadā sarakstītā un tūlīt pat aizliegtā opusa pirmais atskaņojums četrus gadus vēlāk šokēja klausītājus, kuri desmit gadu laikā jau bija aizmirsuši, ka mūzikā iespējams paust traģiskas emocijas un cilvēcisku drāmu, bet pēc tam Garūtas darbam regulāri pievērsās spožākie vairāku paaudžu latviešu pianisti – tagad arī Reinis Zariņš. Tieši solista spēle kļuva par pamatu interpretācijas raisītajam saviļņojumam – Reiņa Zariņa spēja ar nešaubīgu muzikālo gaumi un intuīciju atrast viņa izvēlētajiem skaņdarbiem īsto emocionālo atslēgu nepievīla arī šoreiz. Grūti iedomāties mūzikas saturam vēl atbilstošāku lasījumu par šo, un atskaņojuma mākslinieciskās kvalitātes šeit, kā jau ierasts, balstīja solista teicamā profesionālā sagatavotība, kur ikkatrs no parametriem – temporitms, frāzējums, dinamika, virtuozo pasāžu precizitāte – bija īstajā vietā. Ar orķestra lomu tik viegli neveicās. Tiesa, diriģenta Atvara Lakstīgalas būvētā interpretācija atbilda skaņdarba vēstījumam un spēja uzturēt jēgpilnu dialogu ar solistu, bet Liepājas simfoniskā orķestra pūtēju sniegums saucams par izkoptu un tembrāli kontrastainu. Taču, lai arī cik brīnišķīga būtu pirmās vijolnieces Ilzes Zariņas spēle, viņa viena pati nespēj aizstāt visu lielo stīgu grupu, kura kopumā izklausījās pārāk blāva un bezkrāsaina. Līdz ar to jāatzīst, ka Lūcijas Garūtas klavierkoncertam ideāla interpretācija vēl priekšā. Kā būtu ar Reini Zariņu un Bostonas simfonisko orķestri Andra Nelsona vadībā?

Par vienu no lielkoncerta būtiskākajām veiksmēm kļuva divu 20. gadsimta meistaru – Lūcijas Garūtas un Jāņa Ivanova – savstarpēji kontrastaino un suģestējošo māksliniecisko individualitāšu pretstatījums. Savam 24. janvāra priekšnesumam izvēloties Jāņa Ivanova 20. simfoniju, Andris Poga un LNSO apliecināja, ka šis opuss uzskatāms par šedevru. Visdziļāko eksistenciālo problēmu risinājumi guva izteiksmīga un spilgta muzikālā tematisma vaibstus. Tradicionālo četrdaļu formu (ieskaitot nepārprotami klasisku menuetu) komponists bija piepildījis ar emocionāli spriegu un daudznozīmīgu saturu, bet dramaturģiskā arhitektonika radīja priekšstatu, ka simfonijā nav nevienas liekas nots un arī nevienas pienācīgi neīstenotas idejas. LNSO interpretācija vienā vārdā saucama par izcilu. Un ne tikai tādēļ, ka stīgu instrumenti skanēja piesātināti un kolorīti, no tiem neatpaliekot arī pūtēju un perkusionistu veikumam. Andra Pogas un orķestra mākslinieku teicamā sadarbība atstāja iespaidu, ka diriģents un orķestris jebkuru mākslinieciski nozīmīgu lielo formu spēj atskaņot tā, lai interpretācijai būtu precīzs balanss starp emocionālu aizrautību un intelektuālās domas piepildījumu, racionālu loģiku un pārsteidzošu intuīciju, bagātīgu tēlainību un noslīpētu stila izjūtu. Kaut nu tam būtu turpinājums arī Jāņa Ivanova Astotās, Desmitās vai Piecpadsmitās simfonijas atskaņojumos.

Diemžēl nevar teikt, ka lielkoncerta trešā daļa būtu tikpat pārliecinoša un aizraujoša. Uz skatuves kāpjot Mārtiņa Ozoliņa vadītajam Latvijas Nacionālās operas orķestrim, atkal nācās secināt, ka stīgu grupai vēl daudz kas darāms, lai tās spēle izklausītos krāšņa un niansēta. Taču tas bija tikai viens no iemesliem, kādēļ Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts” prologs guva nepieciešamo intensitāti tikai dramatisko kulmināciju brīžos. Orķestra dialogs ar solistu Krišjāni Norveli cieta no saliedēta temporitma un tembrāli dinamiskās kopainas trūkuma, un arī basa dziedājums brīžiem varēja būt spraigāks un dzīvīgāks. Tāpat par radošu veiksmi diez vai var uzskatīt Artūra Maskata jaundarba pirm­atskaņojumu, kur Ingas Šļubovskas uzstāšanās izskanēja pārlieku nedroši, saspringti un klusināti. Pati mūzika savukārt uzrunāja ar lirisku tēmu poētisku atspoguļojumu, kurā izpaudās komponista spēja veidot melodiski vijīgus un harmoniski izsmalcinātus tematiskā materiāla izvedumus, kolorītu orķestrāciju un saistošu muzikālo dramaturģiju. Tomēr “Trīs Aspazijas dzejoļos” vairāk nekā “Venēcijas rindās” vai “Trīs Pola Verlēna dzejoļos” pietrūka sajūtas, ka komponists izvēlējies vēl nebijušus radošos ceļus un risinājumus, kas pievēr­stu uzmanību ar kaut ko pārsteidzošu, izaicinošu, paradoksālu. Visbeidzot, pretrunīgi iespaidi palika arī pēc Jura Karlsona baleta “Sidraba šķidrauts” simfoniskajām lappusēm lielkoncerta finālā – no vienas puses, šī mūzika raksturojama kā kontrastaina un impulsīva, no otras puses, izvērstais cikls, tuvojoties beigām, aizvien vairāk raisīja aizdomas, ka komponista prasme piešķirt mūzikas izklāstam profesionāli izslīpētu veidolu dažbrīd aizsedz pašu radošo ideju bezpersonisku konstruktīvismu. Bet varbūt lielkoncertā gluži vienkārši visa kā bija par daudz. Jo ar Lūcijas Garūtas klavierkoncertu vien pilnībā pietiktu, lai Lielajā ģildē aizvadītais 24. janvāra vakars paliktu atmiņā vēl ilgi.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Piekrītu Oskaram…Biju koncertā un varu teikt ,ka tiešām LNSO bija vilšanās salīdzinājumā ar Liepāju un operu:)

  2. Manuprāt koncerta sākums un noslēgums, bija tie, kas pacēla koncerta māksliniecisko,emocionālo un muzikālo noskaņu.Reiņa Zariņa kopspēle ar LSO sabalansēto skanējumu, LNO orķestra daudzkrāsainā muzicēšana-gan ar Norveli,gan izcilo Ingu Šļubovsku, gan Karlsona mūzikas lappusēs.
    Kauns par LNSO bezpersonisko spēli un interpretāciju,jo šis ir mūsu izcilais simfoniķis Ivanovs,kur vienaldzība nav pieļaujama.
    Znotiņš kārtējo reizi “brauc auzās”, to apliecināja arī publikas atsaucība…
    Lai veicas visiem..

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+