Latvijā
Sabiedrība

Ziedotāju saraksts kā materiāls par latviešu likteņgaitām. Saruna ar Vili Vītolu un Valdu Auziņu 16


Vilis Vītols un Valda Auziņa ir pārliecināti: “Kad visu pabeigsim, Likteņdārzs būs izcils Latvijas stūrītis.”
Vilis Vītols un Valda Auziņa ir pārliecināti: “Kad visu pabeigsim, Likteņdārzs būs izcils Latvijas stūrītis.”
Foto – Karīna Miezāja

Likteņdārzs, kas nu jau vairākus gadus top Koknesē, ir iecerēts kā dāvana Latvijas simtgadei. Šonedēļ “LA” un “Kokneses fonds” izsludinās kopīgu akciju Likteņdārza atbalstam – visus akcijas laikā – no 24. marta līdz 7. aprīlim – uz bruģakmeņiem reģistrētos vārdus publicēsim avīzē. Šodien saruna ar Likteņdārza veidotājiem – idejas autoru, “Kokneses fonda” padomes priekšsēdētāju Vili Vītolu un valdes priekšsēdētāju Valdu Auziņu.

Kā radās iecere ziedotāju vārdus publicēt avīzē?

Valda Auziņa: Esam pētījuši citu līdzīgu objektu tapšanas pieredzi. Brīvības pieminekli ceļot, bija ziedojumu zīmes. Šo pieredzi 2009. gadā izmantojām arī Likteņdārzam. Pētījām arī pieredzi pasaulē. Viens no interesantākajiem piemēriem – Brīvības statuja Ņujorkā. No projekta idejas līdz tā īstenošanas pabeigšanai pagājuši vairāk nekā desmit gadu, un tā ir līdzība ar mūsu projektu. Toreiz ASV enerģisku virzību ziedojumu vākšanā deva vienošanās ar lielu avīzi, ka ziedotāju vārdus publicēs laikrakstā. Mēs izdomājām, ka ar savu bruģakmeņu ceļu varētu rīkoties līdzīgi.

Vilis Vītols: Šādiem projektiem, kas balstās uz cilvēku ziedojumiem, grūtākais ir līdzekļu vākšana. Esam izmantojuši veidus, kas atbilst Likteņdārza domai, jēgai. Esam lūguši arī valsts palīdzību. No paša sākuma ir palīdzējuši AS “Latvijas valsts meži” un Valsts mežu dienests – ar naudu, talkām, darbiem un stādiem. Cilvēki, kociņus iestādot, samaksā ziedojumu, kas arī nonāk fondā, utt.

Pēdējos gados esam saņēmuši lielu atbalstu no Saeimas. Trīs koalīcijas partijas – “Vienotība”, Nacionālā apvienība un ZZS – piešķīra līdzekļus daudzfunkcionālās ēkas celtniecībai – 2016. gadā 110 tūkstošus eiro un šogad 520 tūkstošus eiro. Par šo finansējumu būvēsim daudzfunkcionālās ēkas pirmo daļu. Būs liela telpa sapulcēm, konferencēm, semināriem, kā arī saviesīgam vakaram. Varēsim rīkot izstādes. Iekārtosim arī nelieku bibliotēku, darbosies kafejnīca. Šīs ēkas būvei paredzēts arī pērn saņemtais Vācijas latvieša Gaida Graudiņa ziedojums.

V. Auziņa: Tā kā būvei ir piešķirti valsts līdzekļi, tad šobrīd ir izsludināts atklāts konkurss; līdz 27. martam gaidām pieteikumus. Mūsuprāt, Likteņdārza būvniecība notiek raiti, kopš 2005. gada, kad dibināts “Kokneses fonds”, kopējā Likteņdārzā ieguldītā summa ir vairāk nekā divi miljoni eiro.

 

Raksturojiet, kādi cilvēki visvairāk ir atbalstītāju pulkā?

V. Vītols: Lieli Likteņdārza atbalstītāji ir politiski represētie cilvēki, kuriem dzīve zināmā veidā tika izpostīta – vispirms viņi daudzus gadus vergoja Sibīrijā un arī Latvijā, līdz pat neatkarības atgūšanai, bija visādi ierobežojumi, un daudzi uz viņiem skatījās kā uz negatīvām personām. Pēc visām tām grūtībām viņi ziedo, brauc uz Likteņdārzu. Viņu apmeklējumi ir pacilājoši, iedvesmojoši. Viņi ir projekta atbalstītāji ar sirdi un dvēseli.

Arī daudzi no ārzemju latviešiem, viesojoties tēvzemē, dodas uz Likteņdārzu.

Ziedotāju sarakstā, ko var lasīt kā interesantu materiālu par latviešu likteņgaitām visā pasaulē, aizkustināja ieraksts par Valda Caunas ziedojumu, stādot kļavu: “ASV latvieši – Vjetnamas karavīru piemiņai”.

V. Auziņa: Šie ieraksti tiks saglabāti. Tie cilvēki, kas ir bijuši šeit, kaut ko dārzam veltījuši, brauc katru gadu un aicina līdzi radus, draugus, un tā tas pulciņš aug. “Kokneses fonda” dibinātāji, arī Vītolu ģimene – var būt ļoti gandarīti par cilvēku lielo atsaucību.

V. Vītols: Ir tuvu pie simts tūkstošiem apmeklētāju katru gadu.

V. Auziņa: Ideja atradusi dzirdīgas ausis. Savulaik Brīvības pieminekļa celšana vispirms bija valdības iecere, un, kad līdzekļu nepietika, tika aicināti palīgā ziedotāji. Mums ir bijis otrādi. Ņemot vērā milzīgo cilvēku skaitu, kas piedalās Likteņdārza īstenošanā, kopš dārza pirmsākumiem visas Likteņdārza aktivitātes un tajā paveikto pastāvīgi ir atspoguļojusi arī Latvijas Televīzija. Vēl mēs priecājamies par jaunajiem – skolēniem, studentiem –, kas ir bieži viesi dārzā, tāpat par tiem, kas Likteņdārzu ir izvēlējušies kā vietu savai kāzu ceremonijai.

Galerijas nosaukums

Sākumā Likteņdārza idejas atbalstam bijāt aicinājuši sabiedrībā pazīstamus, godātus cilvēkus, un veiksmīgā sadarbība turpinās joprojām.

V. Vītols: Mums liels ieguvums ir akadēmiķa Jāņa Stradiņa klātbūtne. Dažkārt, padomē spriežot, īpaši, ja kāds jautājums sāk sarežģīties, ir dažādi uzskati, un tad akadēmiķa Stradiņa trāpīgi pateiktais viedoklis tiek tūdaļ pieņemts izlemšanai, un būs tā, kā viņš iesaka. Viņa klātbūtne nodrošina, ka lēmumi būs izsvērti un vislabākie.

V. Auziņa: Cenšamies sekot projekta ieteikumiem. Taču šo to esam mainījuši vai nedaudz paplašinājuši. Tā pēc fonda padomes locekles Māras Zālītes ieteikuma paredzētās ķiršu alejas vietā iestādīta ābeļu aleja.

Savukārt Stradiņa kungs ieteica izveidot piemiņas vietu latviešu strēlnieku pulku dibināšanas 100. gadadienai. Šī iniciatīva tika īstenota 2015. gadā, un liels paldies par to arī Aizsardzības ministrijai. Piemiņas vietā akmeņus izvietoja tēlnieks Ojārs Feldbergs.

V. Vītols: Katrs fonda padomes loceklis palīdz Likteņdārzam savā veidā. Ar lielu enerģiju, piesaistot arī finanšu līdzekļus, strādā Sandra Kalniete. Viņas vadībā veidojam digitālo ekspozīciju “Liktens gāte”, kas vēstīs par pagājušā gadsimta būtiskākajiem notikumiem Latvijā. Ekspozīcija būs gan informatīva, gan emocionāla.

Daudz Likteņdārza labā darījis Guntis Belēvičs, rūpējoties, lai mākslinieki ziedo darbus izsolēm, un pats vadot šīs izsoles. Viņš kā padomes loceklis ir bijis ideju ģenerētājs.

Mums palīdz arī Kokneses pašvaldība, kura iznomājusi Likteņdārzam zemi, un pašvaldības pārstāvji darbojas arī fonda padomē.

V. Auziņa: Likteņdārzs tika iecerēts kā dāvana Latvijas simtgadei. Daudzfunkcionālo ēku plānojam pabeigt 2018. gadā, Lielā kalna pirmo kārtu pabeigsim šā gada aprīlī. Tā īstenošana ir bijusi iespējama ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.

“Kokneses fonds” turpinās darboties arī pēc 2018. gada, lai administrētu visus ieguldījumus. Dārzs arvien ir augošs!

“LA” lasītāji savulaik jautāja – vai iestādītajiem kociņiem pietiek saules, vai tie nav pārāk tuvu cits citam iestādīti?

V. Vītols: Arī man sākumā šķita, ka varbūt pārāk tuvu, taču meža speciālisti pārliecināja, ka viss būs labi, viņi projektu uzmana. Ievērotie attālumi starp kociņiem ir pareizi.

V. Auziņa: Kociņi aug labi, vien dažus ir nācies nomainīt – tie bijuši ap divi procenti no simta. To esam izdarījuši, pateicoties AS “Latvijas valsts meži” un Stādu audzētāju biedrības dāvinātajiem stādiem. Ainavas veidošanā palīdz jaunie arboristi, un ābelītes pieskata Māra Skrīvele.

Kā izskaidrojat, kāpēc Likteņdārzam ik pa laikam sociālajos tīklos uzrodas kritizētāji, piemēram, kādi “kreisie intelektuāļi”?

V. Vītols: Nevienā jautājumā nekad nebūs pilnīga uzskatu vienprātība. Arvien atradīsies gudreļi, kas kritizēs jebko. It īpaši jau demokrātijas apstākļos. Turklāt sociālajos tīklos ir tik viegli ierakstīt aplamības. Kas viņus mudina? Domāju, ka nav pat nekāda īpaša iemesla. Tikai vēlēšanās pašiem neko nedarīt un kritizēt citu darīto. Bet raugoties, kā cilvēki Likteņdārzu apciemo un ziedo, uzskatu, ka absolūts latviešu tautas vairākums atbalsta projektu. Kad visu pabeigsim, te būs izcils Latvijas stūrītis.

V. Auziņa: Mums, projekta īstenotājiem, spēka avots ir to cilvēku atsaucība, kas šurp brauc un strādā. Pieaug arī starptautiskās sabiedrības daļas atbalsts. Likteņdārzā savus bruģakmeņus iebruģējuši un izglītojošā ekskursijā ir bijuši Latvijā akreditētie citvalstu vēstnieki, vairāk nekā 40 cilvēki no dažādām pasaules malām. Pašreizējā Japānas vēstniece Latvijā, ieradusies šeit, savai pirmajai reģionālajai vizītei izvēlējās Koknesi.

V. Vītols: Pašlaik gatavoju nelielu rakstiņu grāmatai par Latvijas leģendām un nevis par vienu atsevišķu cilvēku, bet par Likteņdārzu. Pagājušajā gadsimtenī mūsu tautai bija, protams, traģiskie zaudējumi, un Likteņdārzā pieminam visu tos cilvēkus, ko Latvija zaudējusi. Bet reizē ar to mums bija arī divas ļoti spožas uzvaras – atguvām savu valsti. Domāju, ka mums būtu vairāk jāpiemin ne tikai tie, kuri cieta, bet arī tie, kuri pretojās svešām varām, katrs savu iespēju robežās. Šī pretošanās bijusi ārkārtīgi plaša. Piecdesmit okupācijas gadu laikā visvaronīgākie, manuprāt, bija mežabrāļi, jo viņi apzinājās, ka gaida nāve, vai nu krītot cīņā, vai mirstot gulagā. Ievērojami cīnītāji bija visi disidenti – Gunārs Astra, Bruno Javoišs un daudzi citi. Un dzejnieki – Ziedonis, Vācietis, Vizma Belševica, Māra Zālīte, Māris Čaklais, – savos darbos pauda pretestību režīmam, turklāt tik gudri, ka viņiem izdevās apmuļķot cenzūru. Notika ievērojama politiskā darbība ārzemēs, cīnoties par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu – te jāpiemin Uldis Grava un Ilgvars Spilners.

Domāju, ka laba dāvana simtgadei būtu tautas vienotība – ka latvieši šeit un latvieši ārzemēs līdz galam aizbērtu to plaisu, kas stipri bija jūtama pēc neatkarības atgūšanas.

V. Vītols: Uz Latviju sāku braukt kopš 1978. gada, kaut man trimdas konservatīvākā daļa pārmetu “kā tu brauc pie tiem komunistiem”, bet nekad uz šiem pārmetumiem neesmu klausījies. Tagad nav daudz tādu trimdas latviešu, tikai viens otrs, kas kritizē mūs, kas esam šeit. Domāju, ka sirds dziļumos viņi jūt: man bija pienākums atgriezties, bet neesmu to izdarījis. Visu trimdas laiku tikām sprieduši – kad varēsim, brauksim atpakaļ, bet, kad neatkarība pienāca, labi ja desmit procenti ir atgriezušies. Vismaz no Venecuēlas ir apmēram katrs desmitais atgriezies. Bet tāda situācija nav tikai ar latviešiem. Piemēram, Spānijā baski bija ārkārtīgi apspiesti Franko laikā. Ļoti daudzi pārgāja robežai uz Franciju, un daudzi aizbrauca uz Amerikas kontinentu. Baski ir ļoti patriotiski un cerēja – kad būs atkal demokrātija, brauksim atpakaļ. Bet atgriezušies ir mazāk nekā desmit procenti. Ja cilvēks vienā vietā dzīvo ilgāk par pieciem gadiem, tad rodas dažādas saistības, bankas kredīts uz 20 gadiem mājai vai dzīvoklim, draugi un bērni jāsūta skolā. Mēs ar dzīvesbiedri atgriezāmies Latvijā 1999. gadā, kad bērni bija beiguši studijas. Ļoti žēl, ka daudzi no tagadējās emigrācijas Latvijā neatgriezīsies. Tas ir liels zaudējums.

Atgriežoties pie Likteņdārza – cik liela daļa darbu no sākumā iecerētajiem ir izdarīti?

V. Auziņa: Dārzs nekad nevar būt gatavs. Mēs to nemitīgi būvējam un atjaunojam. Lielākā daļa ieceru ir vai tiks īstenotas, bet nāk klāt arvien jaunas.

Un vēl – Likteņdārza projekts ir unikāls ar to, ka tajā katram ir vieta – iespējams, ka, tiekoties aci pret aci citur, dažādu cilvēku viedokļi nesaskanētu, taču Likteņdārzā mēs visi varam būt kopā.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv