Mobilā versija
+8.2°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
18. novembris, 2016
Drukāt

Juris Lorencs: Mani vectēvi un Latvija (13)

Lorencs_Juris2_3

Juris Lorencs

Bērnības vasarās es bieži ciemojos pie vectēva viņa mājās “Silmalās”, kas atrodas Sinolē netālu no Gaujas. Vienā no mājas istabām atradās skapis, un tajā atvilktne, pilna ar vecu, nekam nederīgu papīra naudu – cara rubļiem un ostmarkām. Ja vectēvs cara papīra rubļus valsts bankā būtu laikus samainījis zelta monētās – Nikolaja “desmitniekos”, kas pilnībā bija iespējams, viņš būtu turīgs cilvēks. Vienkārši viņam neienāca prātā, ka tik varena impērija vienā brīdī varētu ņemt un sagāzties, bet cara portretiem rotātās banknotes pārvērsties par makulatūru.

Mani vectēvi dzīvoja četrās valstīs – Krievijas impērijā, Latvijas Republikā, Trešajā Reihā un Padomju Savienībā. Viņi piedzīvoja divus pasaules karus un trīs “stabilu”, “mūžīgu” valūtu – cara rubļa, Latvijas lata un vācu reihsmarkas – bojāeju. Šeit es nemaz nepieminu tādus sīkumus kā Pētera Stučkas “sarkanās” Latvijas republiku un visādas “pārejas laiku” valūtas – Rīgas strādnieku deputātu padomes rubļus un vācu okupācijas laiku ostmarkas. Mani vecāki dzīvoja (un, paldies Dievam, dzīvo joprojām) četrās valstīs – Latvijas Republikā, Trešajā Reihā, Padomju Savienībā un jau atjaunotajā Latvijas Republikā. Viņi piedzīvoja vienu pasaules karu un trīs valūtu – Latvijas lata, vācu reihsmarkas un padomju rubļa – bojāeju.

Es esmu piedzīvojis vienas valsts – Padomju Savienības – un vienas valūtas – padomju rubļa – bojāeju. Un, kas varbūt ir pats svarīgākais, – es neesmu piedzīvojis karu. Šodien jau ir izaugusi paaudze, kurai mūžīgas šķiet tādas vērtības kā Latvijas valsts, Eiropas Savienība, eiro valūta un miers Eiropā.

Bet cik šīs mūžīgās vērtības patiesi ir “mūžīgas”? Ielūkojoties dzimtas vēsturē, tā vien šķiet, ka es esmu izņēmums, kam vēl ir visas iespējas iekļauties vecvecāku un vecāku statistikā. Un, jo biežāk es dzirdu tik bieži piesaukto dzīvespriecīgo mantru, ka Eiropas Savienība – tas ir “uz mūžiem”, ka “Eiropā jau septiņdesmit gadus nav bijis un nebūs kara”, jo neomulīgāk kļūst.

Jau veselu gadsimta ceturksni mēs dzīvojam neatkarīgā valstī. Mēs atkal svinam 18. novembri, rīkojam militārās parādes un diplomātiskās pieņemšanas. Bet tā vien šķiet, ka šajā laikā esam cēluši valsti, bet neesam palīdzējuši augt tautai. Valsts, tās prestižs, ārējie atribūti bieži bijuši attīstības pašmērķis, tie tikuši celti uz tautas rēķina. Nav brīnums, ka apkārt dzird dīvainos, šķiet, tikai modernajam latvietim vien saprotamos vārdus – “es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti”.

Bet kas paliek, ja tiešām “kaut kas notiek”? Vienīgi zeme un tauta. Valsts ārējie atribūti var sabrukt dažās dienās, pat stundās, kurās prezidents paspēj tik vien kā radio uzrunā pateikt – “es palieku savā vietā, jūs paliekat savās vietās”.

Neraugoties uz bailēm no boļševisma, neraugoties uz iespēju Otrā pasaules kara beigās aizbraukt uz Rietumiem, mani vectēvi tomēr palika “savā vietā”. Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk es spēju novērtēt šo kluso, nemanāmo varoņdarbu – vienkārši palikt savā vietā, palikt pie zemes. Ka tieši vectēvu rīcība un nevis tautiešu saietos Londonā vai Vašingtonā teiktās kareivīgās runas bija atgūtās neatkarības pamats.

Jautājums, ko mums vajadzētu uzdot šodien un vispirms sev pašiem: ja “kaut kas notiek”, vai atkal atradīsies tie, kuri te paliks?

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Ja mēs visi kā žīdi, pa plašo un raibo pasauli izklīdušie, ar iegūto nenovērtējamo pieredzi vienā dienā atgrieztos mājās, varbūt ir cerība latviskai Latvijas valstij, bet tam vajag noticēt!

  2. LR zemes iedzīvotājs Atbildēt

    Nus, Lata bojāeju jau esam piedzīvojuši – neliels precīzējums. Kad bija sākušies notikumi Ukrainā, tad Latvijā veica aptauju, kur vietējie vīrieši apstiprināja, šeit paliktu vien katrs ceturtais, bet pārējie aizmūktu prom. Bēdīgi, bet tieši šī valsts ir pēc būtības iznīcinājusi savu tautu, atstājot vien dažas romantiskās dziesmas un takas. Un jā – stāstus par vectēviem, kas dzīvoja šajā zemē.

  3. Kas bijis- sen jau aizgājis, un, nekad vairs tādas domāšanas, kā mūsu vectēviem un tēviem nebūs…

  4. protams, tautu un valsti (vismaz kā apdzīvotu teritoriju) vienmēr saglabā palicēji (Izraēlas gadījums neskaitās); tomēr daļai no palicējiem Latvijā pati palikšana bija savas dzīvības cenā, izsūtījuma gados vai, kas arī pietiekami ļauni – citu savu līdzpilsoņu nodevības cenā… bet par šādām izvēlēm nav jāraizējas vienīgi iekarotājiem – visus noziegumus attaisno karš vai “šķiru cīņa”; ja Latviju bezkaislīgi salīdzinātu ar Austrumprūsiju (Kēnigsbergu), mums vēl ir “paveicies”… (atvainojos par skarbu salīdzinājumu)

  5. Учитывая тот факт, что сам автор, если я не ошибаюсь проживает в Лондоне, то все его нравоучения выглядят не совсем убедительно. Это ещё мягко говоря.

  6. Atskaites kritēriji kultūrai var būt citas kultūras kritēriji. Mēdz būt vēsturiskie apstākļi, kad attiecīgā kultūra attīstās saskaņā ar citas kultūras attīstības kritērijiem. Dotajos vēsturiskajos apstākļos attiecīgā kultūra nevadās no saviem kritērijiem, bet tai nākas vadīties no citas kultūras kritērijiem. Uz latviešu kultūru tas attiecās pilnā mērā. Ilgu laiku latviešu kultūras virzību nosacīja vācu kultūra. Vācu kultūras kritēriji bija arī latviešu kultūras kritēriji. Latviešu tautas vēsturē ir arī tāds posms, kad līdzās vācu kultūras kritērijiem funkcionēja arī krievu kultūras kritēriji vai tikai funkcionēja krievu kultūras kritēriji. Piemēram, tā tas bija padomju laikā. Tāpēc latviešu kultūra padomju laikā nesagādāja tādus pārsteigumus, kādus tagad sagādā pēcpadomju laikā. Padomju laikā latviešu darbības, uzvedības un komunikācijas atskaites kritēriji bija krievu kultūras kritēriji. Tā teikt, Maskavas paraugs bija jāņem vērā arī Rīgai. Savukārt Maskavas paraugs balstījās uz cilvēces klasisko kultūras mantojumu, ko nespēja izkropļot pastāvošā ideoloģija. Tagad ir saprotams, ka tāda kārtība nāca tikai par labu latviešu kultūrai gan „vācu laikos”, gan „krievu laikos”. Latviešu kultūra attīstījās bez tā primitīvisma, šarlatānisma, pseidointelektuālisma, pseidozinātniskuma, idiotisma, iracionalitātes, perversijām, kas dominē pēcpadomju laikā, kad latvieši vadās no saviem kritērijiem. Protams, tagad latviešu kultūru lielā mērā atkal nosaka citu kultūru kritēriji. Šoreiz – Rietumeiropas, ASV kultūras kritēriji. Tas nebūtu slikti, ja Rietumu kultūras tagad nepārdzīvotu pagrimumu, degradāciju, deģenerāciju, pseidoliberālajam postmodernismam izraisot kultūru nonākšanu obskurācijas stadijā, kuras kritēriji nekādā ziņā nav cilvēciski pieņemami.

  7. Precīzi. Caur vectēviem veidojas īstā vēsture un vērtības, tāpēc ja ir apzināti vectēvi tad nekādi tukšmuldētāji un prezidentu izstrādājumi nespēj mūs izsist no sedliem!

    • Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

      ;)))))))))

      “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C.E.N.Z.Ū.R.A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

      “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
      / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

      =======

      Ir sacīts: “Gudri ļaudis mācās galvenokārt no citu kļūdām, ne pārāk gudrie – galvenokārt no savējām, bet pilnīgi bezcerīgi muļķi nemācās VISPĀR.”

      Un, arī: “Cilvēkam galva ir paredzēta galvenokārt domāšanai – NEVIS tikai kā plauktiņš cepurei / pakaramais lakatiņam, vai arī priekš tam, lai putni rumpi nepiegāna.” 😉

      =======

      2013. gada 26. decembris.
      Līdz LATA iznīcināšanai vēl atlikušas vairs tikai 5 dienas.
      ——-
      .
      Latvijas LATAM – ‘In Memoriam’.
      ( aktuālais prātuļojums – iz “O.M.© arChīva” )
      .
      Kas SVEŠUS ubaggrašus lūdzas ~
      Par velti “puņķi laiž” un sūdzas,
      Ka maciņš tukšs un caurvējš ķešās:
      “NAV “profīta” no “geltes” SVEŠAS!…”

      Ja diņģē “valsts” pēc SVEŠAS “naudas” ~
      Tā ne vien “monetārās jaudas”,
      Bet, pirmkārt – Tautas cieņu zaudē,
      Kas Muļķu Zemei “neaplaudē”.

      Ķērc MAITASPUTNI, ļerzu platu:
      “Nav vērts, nav vērts šai “valstij” LATU,
      Kā PAMATVĒRTĪBU vairs godāt ~
      To vajag nolaist “euro” podā!!!
      Lai muļķu priekā pie(svīst) veša,
      Kad “Latv(ĀN)ijā” nauda SVEŠA,
      Būs ATKAL “valūta” – kā bija,
      Pie iepriekšējās “pad(u)mijas”:
      Ja “pūlim” TOREIZ “koka rubļi”,
      Pa ķešām skalojās kā dubļi,
      (Jo – VIENĪGĀ priekš VISIEM “nauda”) ~
      Vai to kāds atcerēties jaudā?…
      Bet TAGAD – “pad(u)mijā” citā,
      Bars “dalībvalstu” ATKAL ‘sitās’
      (Kā “republiku saimē” VIENĀ) ~
      Laiž SAVAS naudiņas pēc piena:
      Mauc “euro-zōna”, kā ar tanku,
      Pār “liru”, “doičmarku” un “franku”,
      Pie “nāburgiem” – maļ “krōnu” putrā,
      Nu – LATAM porno “kamasutra”:
      Lai “latv(ij)ieši”, prātā stīvi,
      Var piesmiet “Mildu”, kolektīvi,
      Kas “pieclatniekā” skumji smaida,
      Jo – “Jevro-lendas” jākļus gaida…”
      .
      Kas no šīs “valsts” vairs pāri paliks,
      Kad ATKAL SVEŠU “naudu” saliks,
      Pa maciņiem un ‘kontiem’ “bauri”?!?
      Bez SAVA LATA – “brīvvalsts” cauri:
      Par svešiem grašiem – Maize cieta,
      Pie “kases” – (priekš)pēdējā vieta,
      Pēc “fondiem”, “grantiem”, “subsīdijām”,
      Ar “limitētām garantijām”…
      Pus gadsimts – SVEŠA “rubļa” ēnā,
      Kā “narkašiem” ar draņķi vēnā ~
      Vai Latv(ĀN)ijā “lomkas” sākas,
      Pēc SVEŠAS “naudas”, savādākas?
      Vai “kaifs” no “euro” šmigas saldāks,
      Šķiet tiem, kas pašreiz “valstī” valda,
      Un, cerot tikt pie papild “dōzas”,
      Liek “baurus” rāpus – “euro-pōzā”?

      Prieks muļķiem SVEŠU “naudu” balstīt?
      Tad – nospļauties uz tādu “valsti”,
      Kas SEVI neciena, ne TAUTU ~
      Tā LATU “norakt” NEPIEĻAUTU.

      =====

      MUĻĶU, totāli nozombētu lumpeņu, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju”, nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” u.c. taml. “biogaļas izstrādājumu” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

      P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans@inbox. lv .

  8. Tautai augt jāpalīdz inteliģencei.Tagad inteliģence pakalpīgi pagājusi maliņā tās lomu ieņem miljonāram Jūlim līdzīgie naudas rausēji,kam nepatika pret Jūrmalas mēru ir tikai par to,ka viņš zolīti spēlē iedzēris un mētājās ar kārtīm.Tagadējā inteliģence tautu baro ar bezgalīgo seriālu ,,ugunsgrēks,,.
    Īsu laiku bija vēl viena pārejas ,,valūta,, par repšikiem saukta,ko uz nedaudz ilgāku laiku nomainīja lats ,kas savu vietu atdeva eiro.Tagad ES un eiro gaida savu galu ,bet lats ,,tālredzīgi,, nav uzglabāts kā rezerve nebaltām dienām,laikam tāpēc ka nav izslēgta rubļa atgriešanās.Eiro pret zeltu te neviens nemainīs .

  9. Labs raksts , lietas nosauktas īstajos vārdos , par kurām ne katrs atļautos rakstīt !

  10. netīru, svešu zābaku pasaulē netrūkst.

Monika Zīle: Vērtīgs ceļa spieķisVai tiešām pienācis laiks saprast, ka nav tādas profesijas, kas garantē palikšanu izvēlētajā nodarbē līdz pensijai?
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Karjeras kāpnes

Amerikas kinoaprindās izvērsies skandāls ap Holivudas producentu Hārviju Vainstainu, kurš tiek vainots par seksuālu uzmākšanos un izvarošanu. Skandāls sākās, kad laikraksts “The New York Times” ziņoja, ka Vainstains vairākus gadu desmitus seksuāli uzmācies gados jaunām sievietēm, kuras vēlējās darboties kinoindustrijā. Reaģējot uz šīm ziņām, kāda amerikāņu aktrise sociālajos tīklos aizsākusi akciju, kurā, lietojot tēmturi “#MeToo” (“#EsArī”), cilvēki atklāj, ka piedzīvojuši seksuāla rakstura uzbrukumus.

Arī Latvijas tvitera vidē parādījies tēmturis “#EsArī”, ko papildina atklāti stāsti no cietušajām sievietēm.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (5)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Māris Antonevičs: "Jaunās sejas" gaidotIzmaiņas mediju uzburtajā pasaules kārtībā – izrādās, ka jauni, spilgti līderi ne vienmēr ir liberāli.
Draugiem Facebook Twitter Google+