Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. jūnijs, 2012
Drukāt

“Menuets” – Imantdienas puķu bērni

Foto no A. Kukuvasa personīgā arhīvaFoto no A. Kukuvasa personīgā arhīva

Tāpat kā jūnijs nav iedomājams bez jāņ-ugunīm, tā jūlijs – bez Imantdienas. Savukārt Imanta Kalniņa dziedāšanas svētki nav iedomājami bez leģendārās grupas “Menuets” piedalīšanās, jo, tieši pateicoties šiem mūziķiem, aizsākās dziesmotā tradīcija, kura jau ilgst teju četrdesmit gadu.

 

Kad pirms pagājušā gada Imantdienas runājos ar svētku galveno “vaininieku”, komponistu Imantu Kalniņu, viņš pauda nožēlu par to, ka nepiedalīsies “Menuets”, bet izteica cerību, ka nākamajos svētkos viņi atkal spēlēs.

Tūlīt būs klāt jūlijs ar gadskārtējo Imantdienu, kas notiks 7. jūlijā Cēsu pils parka estrādē, turklāt ar “Menueta” atgriešanos. Tāpēc vaicāju Imantam Kalniņam, vai jūtas gandarīts, ka viss atkal būs tāpat kā senāk.

– Parunājos ar Juri Sējānu par gaidāmo Imantdienu, un sapratām, ka viņi nevar nepiedalīties. “Menuets” ir galvenais iemesls, kāpēc vispār Imantdienas sāka notikt. Bez viņu līdzdalības pietrūkst īstās noskaņas. Un tā pēc divu gadu pārtraukuma Imantdienas atkal būs vajadzīgajā izskatā.

Šā gada svētku koncerts izskanēs kā veltījums dzejniekam Ojāram Vācietim. Labi saprotu, ka Vācieša dzeja vienmēr ir godināšanas vērta, bet kāpēc tieši šoreiz tāda izvēle?

– Imantdienās allaž bijuši goda viesi – dzejnieki. Piemēram, Māris Čaklais, Laima Līvena, Broņislava Martuževa. Bet tad attapos, pagaidi, Ojārs Vācietis nav bijis! Sapratu, ka steigšus jālabo šī netaisnība. Un tā pirmo reizi mums goda viesis būs viens no lielākajiem latviešu dzejniekiem. Man ir pietiekami daudz dziesmu, kas tapušas ar Ojāra Vācieša dzeju. Pierasts, ka Imantdienās skan “Balāde par Matisonu” “Menueta” izpildījumā, bet šoreiz tā izpaliks. Būs dzirdamas piecas kompozīcijas ar Vācieša dzeju, kas vēl nav spēlētas. Tā kā “Menuetam” ilgu laiku neko nebiju rakstījis, 
tad Imantdienās grupas izpildījumā būs dzirdami divi pirm
atskaņojumi. Viena dziesma būs ar Vika tekstu, bet otrai izmantoju Liepājas dzejnieces Zojas Zandbergas vārdus. Imantdienas koncertā neiztiks bez klasikas – “Turaidas Rozes”. Bet kādus viesus uzaicinās “Autobuss debesīs”, tas man vēl nav zināms, – stāsta komponists.

Kā šai skaistajai tradīcijai tika kārts šūpulis un kā “Menueta” mūziķiem radās spožā doma braukt pie Imanta Kalniņa uz viņa laukiem, lai sveiktu vārdadienā, vai-cāju grupas dalībniekam Raimondam Bartaševičam.

 

– Uz vārdadienām jau nevienu nemēdz aicināt, tāpēc nolēmām doties pie Imanta un kā dāvanu pasniegt savu muzicēšanu. Viņš tolaik atpūtās no pastāvošās iekārtas nejēdzībām savās lauku mājās Ineša ezera krastā. Muzicēšana gan notika Jāņaskolā, kur atrodas Emīla Dārziņa muzejs.

 

Mums bija nepieciešamas klavieres, kas atradās muzejā. Izstiepām tās laukā zālītē, un uzkalniņā gluži kā amfiteātrī sasēdās klausītāji. Viņu nebija pārlieku daudz, bet pietiekami, tieši tik, cik varēja tur satilpt. Visapkārt ziedēja pļavu puķes, valdīja hipiju noskaņa. Man šī diena iespiedusies atmiņā tieši ar puķu klēpjiem un puķu bērniem. Pēc spēlēšanas svinības turpinājās Ineša ezera krastā. Tolaik tā bija kopā būšana ar savējiem, nevis komercijas pasākums. Nākamajā gadā jau ļaudis apzināti brauca uz Imanta vārdadienu, un tā arī viss aizsākās.

– Vienmēr patīkami uzspēlēt leģendāras dziesmas, – teic mūziķis Adrians Kukuvass. Viņš sevi dēvē par ansambļa atbrīvoto līdervokālu. Kāpēc tā?

– Man nav nekas jāspēlē, rokas brīvas, vienīgi jātur mikrofons. Tas ir labi, jo nav jādomā ne par ko citu kā vien niansētu dziedājumu. Mums ir sarežģītas vokālās partijas un dziedam daudzbalsīgi. “Menuets” ir personību grupa, bet, kad uzkāpjam uz skatuves, saplūstam kopā vienā dziesmā, katrs savu individualitāti atbīdot maliņā. Esam hrestomātisks ansamblis, spēlējam Kalniņa visaugstākos hitus, kādi vien ir. Jau četras paaudzes izaugušas ar “Menueta” dziesmām, mums koncertos dzied līdzi publika no septiņiem līdz septiņdesmit septiņiem gadiem. Laikam ritot, gan vokāli, gan instrumentāli parādās cita meistarība, filozofija, dzīves redzējums. Saproti, kurā dziesmā vajadzīgs kliedziens, kurā čuksts. Mūziķim, tāpat kā sportistam, jāturas formā. Bez treniņiem meistarība neglābjami zūd. Pats formu saglabāju kaut vai tādēļ vien, ka bērniem un jauniešiem mācu vokālu un ģitāras spēli. Saviem audzēkņiem saku – jādzied precīzi, viegli, brīvi, skanīgi un daiļi. Tas ir noteicošais piecnieks, kuram uzsvars liekams uz vārdu “precīzi”. No vokāla meistarības atkarīgs visa ansambļa sniegums.

Kāpēc “Menuets” bija nolēmis ieturēt pauzi Imantdienās? Vai tāpēc, ka jau sajutušies pietiekami seni? To vaicāju Jurim Sējānam.

– Kad nosvinējām “Menueta” četrdesmito jubileju, sapratām, ka mums ir nopietns stāžs.

 

Mēs nesakām, ka vairs nespēlējam, vienīgi paši savus koncertus neorganizējam. Ja mūs kāds uzaicina, tad šo piedāvājumu izvērtējam. Imants Kalniņš šoreiz uzspēlēja uz jūtām, sakot – kas tās par Imantdienām bez jums. Mēs vienīgi palūdzām, lai viņš uzraksta “Menuetam” kādu jaunu dziesmu.

 

Mums, muzikantiem, jau gribas spēlēt, vienalga, cik sirmi mati būtu. Jūtot, cik sirsnīgi mūs uzņem publika, ieejam azartā. Visi dzied līdzi, un Imantdienas jau arī ir sadziedāšanās ar klausītājiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+