Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
20. aprīlis, 2014
Drukāt

Neieredzu mūziku un nevaru bez tās dzīvot. Saruna ar Niku Matvejevu (6)

Foto: Anda KrauzeFoto: Anda Krauze

Citus atrod kāpostos, viņu – sīpolos. Unikālas balss īpašnieks, leģendārās ārtroka grupas “Sīpoli” vokālists un basģitārists, vēlāk kora “Sindi putnu dārzs” dalībnieks, muzicējis neskaitāmos projektos. Jā, viņa vārds ir Niks Matvejevs. Pavisam drīz, Kristus augšāmcelšanās svētkos, skanēs viņa jaunā programma “Debesis ir vaļā”. Labs iemesls, lai aicinātu Niku uz sarunu par mūziku un mīlestību – par ko gan citu.

– Koncertprogrammā “Debesis ir vaļā” skanēs tava oriģinālmūzika.
– Oriģinālmūzika, tas tā skaļi teikts. Kaut gan jā, būs arī manas kompozīcijas. Idejas autore ir Elizabete Zagorska. Kopā esam izveidojuši vairākas Ziemsvētku programmas, nolēmām, ka vajadzētu arī Lieldienu programmu. Taču pēkšņi izrādījās, ka atšķirībā no Ziemsvētku dziesmām, kuru ir neiedomājami daudz, Lieldienu dziesmu mums vispār nav. Nekas cits neatlika kā pašam sakomponēt. Trīs dziesmas jau ir, drīz būs vēl dažas. Dzejnieks Marats Samauskis, ar ko esam jau sadarbojušies Ziemsvētku projektā, raksta tekstus. Viņš Saldus baznīcā ir… pat nezinu, kas īsti pēc amata.

– Atslēgu turētājs.
– Es jau domāju, ka kaut kas svarīgs. Taču kautrīgs un pazemīgs. Kad ar programmu “Vēstules Dievam” bijām Saldū, izrādījās, draudze pat nezināja, ka viņš arī dzeju raksta. Otra autore ir viņa sieva Ieva Samauska. Ar Ievu man klājas grūtāk. Marats ir piešāvies rakstīt arī vieglu dzeju, kā tagad saka, dziesmu tekstus, bet Ieva ir strikta dzejniece. Būs mums cikliņš – dziesmas piecas vai sešas. Pārējais no vecā repertuāra. Noteikti dziedāšu Ojāra Vācieša “Klusiņām”, tā ir absolūti garīga dziesma, der jebkuriem svētkiem. Komponējuši to ir visi, kam nav bijis slinkums, es arī, jo man to pasūtināja. Agrāk kautrējos, līdz vienā reizē Vācieša muzejā darbinieces palūdza to nodziedāt. Un tad viena no viņām pateica: daudzas versijas esot dzirdējusi, bet šī esot labākā. Tā es cēlos augšām un ikreiz, kad to dziedu, atsaucos uz viņu.

– Tu pieminēji Elizabeti. Kas vēl kopā ar tevi vērs debesis vaļā?
– Atis Auzāns, augsta ranga mūziķis, mans tips, var spēlēt gan akordeonu, gan kādu pūšamo. Apnicis man ar tiem, kam priekšā jāsaka: spied šeit, tad šeit piecas reizes, un pauzi es tev parādīšu. Prieks, ka Jānis Lemezis ir mūsējais. Kopā esam iedziedājuši dziesmiņu “Laid mani mājās”. Tātad būsim četri, es jau arī ģitāru pagrabināšu. Mūsu ansamblī visi esam plaša spektra speciālisti.

– Kad paskatos uz tevi un ieklausos tava vārda skanējumā, šķiet, tevī pašā arī ir plašs spektrs – spēcīgs gēnu un asiņu kokteilis uzjaukts.
– Nerunā! Māte poliete, tēvs vācietis, audžutēvs krievs. Tas gan nav pēc asinīm, bet iespaidu noteikti ir atstājis. Kolosāls cilvēks bija, tāpēc viņa uzvārdu nēsāju un man prātā nav nācis pārtapt par Kalniņu. Māte no šļahtām, augstākā ranga. Tika uz Latviju, jo muižā, kas viņai Polijā piederēja Suvalku vojevodistē, vācieši Abvēra skolu ierīkoja. Pēc Molotova–Ribentropa pakta ģimeni atdeva krieviem, viņus atdzina uz Baltiju, daļa radu palika Lietuvā, māte uz Bausku atnāca. Sadarbība starp nacistiem un komunistiem reālā izpausmē. Bet mātei ne pret vienu nebija naida. Viņa bija pasaulē labākā, tikai bailīga. Bauskā sākumā bija tikusi pie mērgļa, kas, uzzinājis, ka viņa ir muižniece, sāka viņu visādi pazemot, gribēja izvarot, bet tad vācu virsnieks, kas to redzēja, bija piedraudējis: ja pieskarsies, nošaušu. Tāpēc viņa nekad neko sliktu ne par vienu tautu neteica. Neliešiem nav tautības.

– Tēvs nomira?
– Nē. Vispār es maz ko par tēvu zinu. Viņš bija baltvācietis, dzīvojis Latvijā, repatriējies, pēc tam kā virsnieks ar vāciešiem atnācis atpakaļ.

– Tas, kurš māti izglāba?
– Cits. Vēlāk viņš bija nonācis lēģerī. Cik noprotu, viņš bija izlūku virsnieks. Audžutēvam šķita, ka viņš esot uz divām pusēm strādājis, nepatika viņš audžutēvam. Vairāk neko daudz nezinu.

– Kā sākās tava interese par mūziku?
– Es biju brīnumbērns. Sarmīte Vaivare, skolotāja un kordiriģente Bauskā, vadāja mani uz Rīgu pie profesora Ozoliņa. Man bija četri vai pieci gadi, pretojos visiem spēkiem, nesapratu, ko no manis grib. Man patika bumbu dzenāt. Tad pagāja kāds laiks, un es jau pats sapinos ar Gunāra Šimkus blici “Katedrāle”, kas bāzējās Bauskā. Biju tas puisītis, kas viņiem vīniņus pienesa. Einārs Rodbergs rakstīja zīmīti: “Iedod puikam 4 “Tirnovo” uz krīta.” Pārdevējas sākumā lielas acis taisīja, bet, kolīdz es iedevu zīmīti, atplauka: ak, tu no Eināriņa!

Vēlāk Vilnis Šmīdbergs pārņēma ansambļa vadību, viņš ļāva man arī dziedāt. Un tad skolotāja mani kārtējo reizi bija atvilkusi uz Rīgu pie spečukiem, kas, protams, bija uz pakaļas, ak, kāds bērns, un es biju vēl vairāk sadusmots, bet pie autoostas, kur man jāgaida autobuss, viens garmatains džeks, uzlicis kāju uz soliņa, spēlē un dzied “Dzeguzes balsi”. Meiteņu pūlis raud no sajūsmas. Atbraucu mājās, aizņēmos no kaimiņiem ģitāru un nākamā dienā jau spēlēju visu pasaules repertuāru. Vismaz man pašam tā šķita. Vēlāk gan izrādījās, ka gluži tik vienkārši tas nav.

– Tavs pirmais instruments bija akordeons? Ja neskaita balsi.
– Jā, bet es mānījos kā traks, biju profesionāls blēdis. Māte par bargu naudu nopirka akordeonu, es biju pietiekami talantīgs, lai visu svarīgāko uzķertu stundā, paldies skolotājam Dravniekam. Mājās izņēmu akordeonu no futrāļa, izliku notis pa istabu, tā prātīgi, lai nav briesmīgs haoss, un pats – ārā futeni dzenāt vai basīti. Māte vakarā atnāk: kā tu to instrumentu esi nolicis, vai tad nezini, cik tas maksā. Bet pie reizes arī paslavē: malacis, ka spēlē, tikai notis gan vajag rūpīgāk salikt. Tagad kauns atcerēties. Pēc trim gadiem skolotājs atnāca uz mājām un pateica: viņš ir blēdis, kādu pasaule nav redzējusi, četrinieku dabūs vienmēr, bet tas uz talanta rēķina. Tad gan norāvos pamatīgi. Vēlme un gribēšana uz mūziku vēlāk atnāca. Tagad es viņu neieredzu, to mūziku. Neieredzu un nevaru bez tās dzīvot.

– Kā iepazinies ar Mārtiņu Braunu?
– Mārtiņš bija Viļņa kursa biedrs, abi pie Skultes mācījās.

– Kur tu pats mācījies?
– Esmu ģēnijs. Pēc skolas Sarmīte atveda mani uz “kondženi”, tur bija gatavi ņemt mani vokālistos uzreiz otrajā vai pat trešajā kursā, neatceros. Un tad apzināti vai gadījuma pēc es nokavēju uz pēdējo eksāmenu. Treneris man saka: stājies fizkultūras institūtā, vienu gadu nomācīsies, tad varēsi uz savu konservatoriju iet. Es biju pabeidzis sporta skolu, spēlēju basīti, biju Latvijas izlasē C grupā, skrēju ātri, 100 metrus 11 sekundēs, pirmo pieaugušo sporta klasi dabūju, vēl skolnieks būdams. Bez problēmām iestājos Fizkultūras institūtā, un ievilka tas mani. Tolaik institūts bija izcila mācību iestāde, man pat prātā nebija nācis, domāju, ak, tur stulbie muskuļu blāķi mācās, bet tur fizioloģija, bioķīmija. Algas tur bija lielākas nekā medicīnas institūtā, tāpēc labākie PSRS profesori docēja. Līdz pat šai dienai daudz ko zinu un atceros. Nākamajā gadā iestājos “mediņos”, abos dienas nodaļā un abus pabeidzu spoži. Jutu, ka varu pavilkt. Un tad klāt nāca vēl arī “Sīpoli”.

– Kāds bija tas laiks?
– Uzrāviens un ovācijas. “Alberts”, “Daugaviņa”, “Dvēselīte”… Tad nāca “Mauglis”, “Sirano de Beržeraks”. Bet pirms tam mēs iegājām krogā, “Jūras pērlē”. Tikai tagad varu novērtēt, kas tas bija par krogu. Unikālākais iestādījums. Mārtiņam bija doma: lai nopelnītu naudu instrumentiem un aparatūrai, vai nu pa dienu jāiet par trolejbusa vadītāju, viņiem toreiz maksāja bargu naudu, vai nu kāda bagāta vecenīte jānogalina, vai jāiet krogā spēlēt. Spriedām: vecenīti žēl, tad jau labāk par trolejbusa vadītāju. Krogs rangu tabulā bija pēdējais, jo tas degradē. Taču tieši krogā mēs daudz ko iemācījāmies. Tev dod desmit rubļu, bet tu nezini to dziesmu, ko viņš grib. Saki: klau, es tā kā atceros, tomēr labāk uzdziedi, atgādini. Man muzikālā atmiņa laba, uzreiz iegaumēju. Piebilstu: es varu tikai latviski, ja gribi armēniski, tev jānodiktē vārdi. Šis man diktē, es latīņu burtiem pierakstu un dziedu. Īstenībā es te ilgāk stāstu, nekā tas notika. Milzīga pieredze un skola.

– Kāds bija lielākais honorārs?
– Ziemā pa nedēļu Jūrmala beigta. Pirmdienas vakars, tikai pie diviem galdiņiem kāds sēž, mēs kaut ko klusiņām grabinām. Pēkšņi ienāk viens vīriņš, tāds, kādus parasti ar negodu izmet ārā, bet šo oficiants apčubina, pieved pie galdiņa, nosēdina. Skatos, viņš dārgu koni pasūtina un uzreiz samaksā. Pēc mirkļa pamāj mums un dod 100 rubļus, kādu latviešu gabalu lai nospēlējot. Mēs priecīgi viņam par to kaut stundu spēlēt, bet viņš atkal dod simtiņu. Oficiants atnes zivju plati, viņš pagaršo, uzreiz norēķinās un lūdz atnest ko citu. Drīz vien oficiantiem kabatas pilnas ar naudu, mums arī. Pēkšņi kauc sirēnas, aiz loga midžina uguņi, zālē iebrāžas milicijas vienība ar pulkvedi priekšgalā, daudz tādu milicijā nav. Saņem šo, pārmeklē, atrod paciņas ar naudu. Brēc: i eto vsjo? Suka, gde tridcatj tisjač?* Sāk prasīt oficiantiem, vai šis kādam naudu devis. Oficianti krata galvu: nē, nē, mēs jau sākām satraukties, kā viņš norēķināsies. Vecis smīn, paslepus rāda mums paceltu īkšķi. Izrādās, šis bija krājkasi apzadzis. Kad saprata, ka menti šim uz pēdām, gribēja vismaz glīti pavadīt vakaru, pirms doties uz ķurķi.

– Aparatūrai pietika?
– Ģitāra man jau bija. Vairs neatceros, ko nopirkām, varbūt pastiprinātāju. Vispār “Jūras pērle” bija kas īpašs. Mums taču katram bija savs taksists, kā citādi mājās tiksi. Manējam bija Aleksejs vārdā. Pirms gadiem astoņiem televīzijā par mūziku dokumentālai filmai es saņēmu honorāru – 800 latus, visus simtniekos. Turpat uz vietas uzsaucu grupai kādu konjaciņu, kādu ēdieniņu, notērēju nepilnus 50 latus, samainīju pirmo simtnieku. Jābrauc mājās. Sēžos taksī, šoferis man: Nik, tu? Jā, es. Tu mani neatceries? Nē. Es tas Aleksejs, kas tevi no “Pērles” vadāja. Mamma mia! Asaras acīs! Nopļāpājām visu ceļu no Zaķusalas līdz Ķengaragam. Uz skaitītāja 2 lati ar santīmiem, es dodu šim piecīti: sdači ņe nado**. Šis: nē, nē, nē, no tevis es neņemšu, es tā nevaru. Saprotu, ka esmu sabiedējis veci ar stāstiem par to, cik muzikantiem grūti laiki, saku: nu šitik jau es varu! Izkāpju no mašīnas, viņš vēl man taurē. No rīta skatos – piecīša vietā simtnieku esmu iedevis. Pēc kāda laika eju pāri stacijas laukumam, pēkšņi pīpina man pazīstams taksists, no bijušajiem mūziķiem: tu idiot, tagad parkā visi runā, ka jākāš no muzikantiem, jo viņiem taču nieks esot sotaku samaksāt par braucienu no Zaķusalas līdz Ķengaragam…

– Tā dzimst leģendas. Kā tu iepazinies ar Ilonu?
– Pēc revolūcijas es aizbraucu uz Vāciju, tas bija laiks, kad te neviens nevienam nebija vajadzīgs. Aktieri un mūziķi sēdēja mājās, dzēra šņabi un lūrēja uz telefonu cerībā, ka piezvanīs kāds un kaut ko piedāvās. Neviens nezvanīja, un viņi dzēra vēl jaudīgāk. Es tam nebiju gatavs. Tad Lipšāns, kas ar Jarānu kopā aktieros bija mācījies, aizprecējās uz Vāciju, atvēra tur krogu. Gribēja latviešu, taču tādus tur neviens nezināja, tāpēc krogs bija krievu. Uģis Roze tur bija dziedājis, viņš no armijas laikiem krievu romances zināja. Bet es jau arī “Jūras pērlē” krievu dziesmas biju samācījies, vērtīgs kadrs. Kad atgriezos, Mārtiņam ar Ivaru Bērziņu un Uģi Brikmani jau bija “Sindi Putnu dārzs”, korī meitenes visas skaistas. Tur mēs ar Ilonu sapazināmies.

– Var teikt – sadziedājāties. Cik ilgi jau esat kopā?
– Vairāk nekā 20 gadu. Abi bijām precējušies, abiem otra laulība. Vecākajai meitai jau 22 gadi. Man vēl ir dēli Miks un Didzis no pirmās laulības, abiem zem trīsdesmit. Un tad meitas nāk visas pēc kārtas. Anete ir māksliniece, beigusi “rozīšus”, tagad mācās Bredfordā, tur glezniecībā viņa ir zvaigzne. Beāte ir mūziķe, beidza “dārziņskolu”, tagad Māstrihtā, Holandē, pie slavena mūzikas profesora mācās. Jaunākā meita Kristīne vēl ir pie mums, mācās 2. ģimnāzijā, dzied korī “Kamēr”. Pirms tam spoži, bez sagatavošanās iestājās “dārziņos” vijoles klasē, tur jau nekrīt svarā, kam tu dēls vai meita, nomācījās vienu gadu, bet tad nomainījās skolotāja, un viņa izdzisa. Vairs negribēja. Izņēmām ārā. Pagāja laiks, viņa pati izdomāja par kori. Tagad koris ir galvenais, viss pārējais otrā plānā.

– Pats zini – skatuve ievelk.
– Jā, tā tas ir. Tagad daudzi grib, lai bērniņš pamācās mūziku vispārējai attīstībai. Muļķības! Attīstībai lai šahu spēlē! Mūzika ir slimība, neārstējama. Viegli saķert, tikt vaļā nav iespējams. Cilvēkam plaukstošs bizness, bet zvana man, vai nevar kādreiz kaut ko piespēlēt. Nē, nē, naudu viņam nevajagot. Es jau arī mēģināju aiziet. Tas nav iespējams. Uz brīdi var radīt iespaidu, ka esi aizgājis. Bet tikai uz brīdi. Tāpēc vecākiem jābūt uzmanīgiem. Tā ir atkarība.

– Kā tev ar citām atkarībām? Ar alkoholu, piemēram. Palīdz?
– Nepalīdz. Domāju, ne tikai man, nevienam nepalīdz. Pat ar balsi – tīrais apmāns. Ja nevari padziedāt, esi ar mieru darīt visu ko. Zini, ka nedarbojas, tomēr ceri – a moš šoreiz būs. Reiz biju darbus par daudz sagrābies, vienu pabeidzu, vēl nevaru no tā atiet, bet otrs jau pēc dažām dienām jānodod. Krievu filmai mūzika. Nav man tēmas, nu nav. Čoms saka: piezvani viņiem un pasaki, ka mūziku rakstīt nav grāvjus rakt, lai pagaida, kamēr mūza tevi apmeklēs. Vai arī izmet polšu, tas palīdz.

Nolēmu sākt ar polšu. Izmetu, tik tiešām – tēmas plūst viena par otru labāka. Smeldze tāda, ka pašam jāraud. Ģeniāla mūzika. Pierakstīju pilnu disketi. Nākamā rītā ar nepacietību nesos, nu tik būs ko aranžēt! Klausos… Pirmā tēma – nu nav īsti… Otra tēma – nu arī tā ne pārāk… Trešā – nu nemaz… Sapratu, ka polšs nedarbojas. Jāizmanto otrs ieteikums. Zvanu, saku: mūziku rakstīt nav grāvjus rakt, pagaidiet, kamēr mūza mani apmeklēs. Man atbild: ja ceturtdien nebūs mūzikas, anulēsim līgumu, nesaņemsiet naudu. Viss. Mūza tūdaļ pat mani apmeklēja. Laba mūzika bija, patika gan pašam, gan tiem, kas bija pasūtinājuši.

– Kā tu uzturi sevi formā?
– Regulāri. Tas ir lētāk nekā aizlaist atmatā un tad mēģināt kaut ko atgūt. Nav vairs tie gadi, kad varēja atļauties pa starpām arī nedarbos aiziet. Katru dienu vingrinos.

– Vai ir kādi spilgtākie skatuves mirkļi?
– Es pat nezinu, cik tūkstoši koncertu man ir bijuši. Taču jā, ir īpašās reizes, kad – uh, viss saslēdzas. Kādas desmit varbūt. Ar “Sīpoliem”, ar “Parīzes dievmāti”. Šībers ciet, pēc tam neko neatceries, atver acis – balti halāti un ožamais spirts pie deguna. Tā ir bijis. Mana sievasmāte, strādīga, forša sieviete, nekādi nevarēja saprast, kā tas nākas: viņš tik traļaļa, bet par vienu izrādi nopelna, cik viņa mēnesī. Reiz atnāca ar puķēm, bet operā cilvēkus no publikas uz skatuves nelaiž, tad nu viņa caur aizkulisēm uz manu ģērbtuvi. Atver durvis, bet es krēslā atšļucis un cilvēki baltos halātos man bāž ožamo spirtu pie deguma. Samaņu biju zaudējis. Kopš tā laika viņa man Ikšķilē neļauj pat lāpstu ņemt rokās. Draudzenēm stāsta: jūs domājat, viņš tur tik traļaļā, nekā nebija, tas ir smags darbs, nomirt var.

– Dziedāt – tā jau ir ne tikai fiziska, bet arī emocionāla slodze un atdeve.
– Tā gan. Savulaik mums bija programma ar Edgaru Liepiņu. Mēģinājumos viņš liek visu laukā, ja kaut ko sajauc, atkārto. Es saku: Edžu, nu nevajag mēģī tā, pietaupies koncertam. Bet viņš: Nik, es nemāku savādāk, vai nu uz pilnu klapi, vai nemaz. Tagad saprotu, ka arī es tā. Vispār jau dziedāšana ir brīvprātīga pašnāvēšanās. Kad dziedi, asinsspiediens paceļas līdz 200 gandrīz katram, kā pie fiziskas slodzes.

– Balss ir vissmalkākais un arī visspēcīgākais instruments.
– Un turklāt visgrūtākais. Tagad esmu daudz ko apguvis, zinu, kā. Tomēr visu laiku mācos. Citādi nevar. Vienubrīd mācījos par naudu pie visiem mūsu akadēmiķiem. Teicu – esmu rokmūziķis, gribu iemācīties pareizi elpošanu. Labi. Bet kad viņš redz, ka divos mēnešos ir rezultāts, tūlīt kārtos papīrus, lai es stājoties akadēmijā, kaut vai 3. kursā. Nē, es saku, akadēmijā nestāšos. Ak tā, tu garmatainais idiots! Ar diviem šitā šķīrāmies. Vārdos nesaukšu, bet tie lielie man maz ko deva. Vairāk iemācījos pie sievietēm. Vēlāk arī Vācijā biju pie spožiem pedagogiem. Tur vispār prieks, neviens mani neklasificēja. Man ir liels diapazons. Šeit viens man saka: tu esi tenors. Labi. Kamēr viņš nav, paņemu kaut ko no zemā gala, viņš, aiz durvīm stāvot, dzird, nāk iekšā: tu taču esi bass, pusgadu mēs esam nepareizi mācījušies! Eiropā man jautā: zini, ka tev ir liels diapazons. Jā. Lepojies? Jā. Vispār jau tas nekas nav, tev vienkārši ir vieglāka dzīve.

– Cik oktāvas tev ir?
– Visu laiku bija četras. Protams, tas atvieglo dzīvi. Bet nav daudz skaņdarbu, kam tik plašu vajag. “Alberts” ir viens no tiem. Mārtiņš saka, ka cits neviens to nevarot izdziedāt.

– Vai tev brīvs laiks arī ir?
– Nav. Taču cenšos atrast. Esmu kaislīgs makšķernieks, no veiksminiekiem. Tāpēc daudzi mani nemīl ņemt līdzi. Iedomājies, stāvam ar čomu blakus, man ķeras, viņam ne. Uz ko tu ķer? Uz slieku. Es arī. Maināmies vietām? Labi. Viņš nāk manā, es viņa vietā. Man atkal ķeras, viņam ne. Nu, kā lai nesaiet naidā?

– Ko tev nozīmē ģimene?
– Daudz. Jo vecāks kļūstu, jo vairāk nozīmē. Attiecības mainījušās uz labo pusi. Nav skandālu. Nav jau vairs par ko. Tagad esmu mierīgāks, un arī plašums mājās lielāks. Vienīgais, es fanoju par Ernestu Gulbi, mana bērnības drauga Aināra dēlu. Kad es skatos tenisu, visi pazūd no mājām. Es bļauju uz televizoru mātes vārdiem, dūres kratu, tad galvenais netrāpīties pa rokai.

*Un tas ir viss? Kuce, kur trīsdesmit tūkstoši?
**Atlikumu nevajag
Uzziņa:
Niks Matvejevs
  • Mūziķis
  • Dzimis 1958. gada 13. februārī Bauskā.
  • Precējies, piecu bērnu tēvs.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Nika pēdējā interVija…

  2. Debesis ir vaļā…

  3. Krāšņi, Vijiņ! Var lasīt aizgūtnēm – divu profu neizskaistināta saruna.

  4. Lieliska intervija,kaa jau VIJA to prot! Viss tik dabiski, atklaati,saprotami iipashi tam,kas ar krogu bijis saistiits 40 gadus.Man gan darbinsh bija viesniicaa RIIGA un viesniica Latvija [no 1980 gada liidz 2000 gadam]Iipasi viesniicaa Latvijaa speeleeja,dziedaaja ljoti daudzi lieliski maakslinieki,pie tam arii veel varjetee bija.Un tajos laikos tas bija Eiropas liimenii,kaa jau INTURISTA viesniicai piedereejaas.Veiksmi JUMS abiem,katram savaa nodarbee!Veelreiz pateicos,par jaukajaam atminjaam.Visu cienju profesionaaljiem,korifejiem!

  5. Fantastiska balss. Viena no labākajām ko zinu. Priecīgas Lieldienas,Nik tev un taviem mīļajiem!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+