Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
16. oktobris, 2012
Drukāt

Nesakrita teātra un režisora redzējums


Šāvakara Daugavpils teātra pirmizrādi – Viljama Šekspīra romantiskās komēdijas “Sapnis vasaras naktī” jeb “Vosorys saul-
grīžu burvesteibys” – līdzās jau izskanējušajai pirmizrādes datuma pārcelšanai no 5. uz 16. oktobri skārušas arī pārmaiņas tās radošajā komandā. 


 

Kaut arī izrādi iestudēja režisors Viktors Jansons, afišā un programmā būs drukāts teātra direktora un mākslinieciskā vadītāja Oļega Šapošņikova vārds.

Deviņas dienas pirms ieplānotās pirmizrādes 26. septembrī teātra valde ‒ Rita Strode, Evita Sniedze un Oļegs Šapošņikovs ‒ paziņoja Viktoram Jansonam, ka darbs pie iestudējuma jāpārtrauc, jo valde “neredz, ka ar režisora paņēmieniem un vīziju varētu īstenot teātra ar šo iestudējumu saistītās ieceres”. Pēc tam Oļegs Šapošņikovs izmisīgi meklējis režisoru, kas astoņu dienu laikā uzņemtos “pabeigt vai pārtaisīt, būtiski atsvaidzinot, topošo izrādi”. Tika uzrunāti Indra Roga, Valters Sīlis, Pēteris Krilovs. Tā kā neviens no viņiem neesot piekritis “kāpt grimstošā kuģī”, bijis tikai godīgi, ka Oļegs Šapošņikovs, kurš atbild par teātrī notiekošo, nolēmis pats kā režisors pabeigt izrādi.

Oļegs Šapošņikovs teic, ka teātris vēlējies iegūt uzvedumu, kas atbilstu vietējās publikas cerībām, vēlējies dzirdēt skaistu latgaļu valodu, Šekspīra tekstus, kas skanētu latgaliski, bet Viktoram Jansonam bijusi mazliet cita koncepcija.

“Jā, negribējām režisoram dot tik daudz brīvības teksta interpretācijā, bet vēlējāmies, lai tas tiktu saglabāts kā galvenā uzveduma vērtība,” stāsta Oļegs Šapošņikovs
.

Nav tā, ka režisora un teātra redzējumu neatbilstība būtu atklājusies pēkšņi. Sarunas ar režisoru notikušas jau augustā, pēc tam septembra sākumā, kad Oļegs Šapošņikovs norādījis, ka režisors Viktors Jansons tomēr iet mazliet citu ceļu. “Monikas Zīles teksti tika mainīti absolūti brīvi,” atklāj Oļegs Šapošņikovs, “uzskatu, ka cilvēks, kurš nepārvalda brīvi ne valsts, ne latgaļu valodu, nav tiesīgs tik brīvi rīkoties ar tekstiem.” Iepriekš sarunā ar mani Viktors Jansons neslēpa, ka latgaļu valodu vairāk izjūt “melodiski”. Nenoliedzot atšķirības starp viņa un teātra koncepcijas redzējumu Viktors Jansons nepiekrīt, ka pārāk brīvu roku būtu rīkojies ar Monikas Zīles tekstiem: “Rakstīto tiku īsinājis minimāli un tikai izrādes darbības dinamikas labad.”

Viktora Jansona režisora karjerā šāda situācija gadās otro reizi. Apmēram pirms trim gadiem tajā pašā Daugavpils teātrī divu Krievijas autoru lugas “Sentimentālie ceļojumi” iestudējums viņa režijā pirmizrādi gan piedzīvoja, taču pēc tam teātra administratori atteicās izrādi “pārdot”. Teātris bija rēķinājies ar jauku izrādi bērniem un jauniešiem, bet V. Jansonam, “materiālā iedziļinoties”, sanācis visai skarbs iestudējums pieaugušajiem.

Runājot par nule radušos situāciju V. Jansons teic: “Varbūt manas prasības bija pārāk augstas.

Nevienam neko negribu pārmest, tā drīzāk bija mana vaina, ka piedāvāju noteiktu spēles veidu, kuru radošā komanda nespēja īstenot. Kaut principā, ja reklāmas kampaņā nefigurētu Šekspīra vārds, domāju, būtu sanākusi pilnīgi pieņemama, cienījama izrāde. Diemžēl iestājās pārāk nervoza gaisotne. Taču savā priekšā jūtos godīgs.”

Kā teic Oļegs Šapošņikovs, izrāde būtu notikusi 5. oktobrī, taču piemeklēja nelaime ‒ kādai aktrisei nomira māte. Oļegs Šapošņikovs neslēpj: “Lai cik tas arī būtu psiholoģiski grūti, teātros diemžēl pat šādā situācijā izrādi neatceļ. Tāda profesija. Esam spēlējuši arī tūlīt pēc bērēm. Taču šoreiz situāciju sarežģīja tas, ka aktrise un viņas aizgājusī tuviniece ir rīdzinieces, un tāpēc visas formalitātes māksliniecei bija jābrauc kārtot uz galvaspilsētu.”

Taču izrāde tikusi nodota, kā jau plānots, 6. oktobrī. Šis vakars pirmizrādei izvēlēts tādēļ, ka tā bijusi vienīgā “brīvā diena”, turklāt teātrim nācies rēķināties arī ar divu viesaktieru ‒ Andra Buļļa un Jāņa Jarāna ‒ aizņemtību. Pēc pirmizrādes “Vosorys saulgrīžu burvesteibys” rādīs arī 28. un 30. oktobrī.

Pēc neoficiālām ziņām, pērn vēl vienā valsts teātrī septiņas dienas pirms pirmizrādes uzveduma režiju pabeidza cits iestudētājs, bet afišā palika iepriekš izsludinātā vārds. Var teikt, ka tā ir teātra iekšēja darīšana un skatītājiem būtiskākais ir iznākums. Starp citu, Krievijas slavenā horeogrāfe Alla Sigalova, kas patlaban veido horeogrāfiju “Otello” pasaules pirmizrādei Latvijas nacionālajā baletā, neslēpa, ka tradicionāli līgumu ar teātriem cenšas parakstīt iespējami pēdējā brīdī, lai “būtu droša, ka mans un teātra redzējums par konkrēto uzvedumu sakrīt”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+