Viedokļi

LELBĀL Latvijas apgabala prāvests: Neviens mūsu identitāti netaisās mainīt 16


Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas prāvests Kārlis Žols.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas prāvests Kārlis Žols.
Foto – Timurs Subhankulovs


Kārlis Žols, LELBĀL Latvijas apgabala prāvests

Patiesi cienot arhibīskapu Stankeviču un viņa nostāju, kā arī pozitīvi vērtējot faktu, ka viņš patiešām Stambulas konvenciju ir izlasījis, tomēr vēlos oponēt viņa viedoklim.
Stambulas konvencija nav īss teksts. Tomēr, izlasot to, noteikti neredzēju kādu norādi uz to, ka balstoties uz tās, kāds vēlētos mainīt vai apdraudēt tā sauktās tradicionālās ģimenes vērtības un veidot kādu jaunu modeli normālos, tradicionālos uzskatos par dzimumu. Jā, Stambulas konvencija runā arī par netradicionālo seksuālo orientāciju pārstāvju aizstāvību pret vardarbību. Es patiesi domāju, ka, ja Latvija pieņems dokumentu, kurā tiks pausts viedoklis, ka vardarbība pret netradicionāli seksuāli orientētajiem cilvēkiem (tāpat kā pret jebkuru citu cilvēku), ir nosodāma, tas mūsu sabiedrībai nāks tikai par labu.

Vai varbūt vardarbība pret netradicionālo seksuālo orientāciju pārstāvjiem nav nosodāma? Man šķiet, Latvijai ir jāizsaka savs viedoklis šajā jautājumā un Stambulas konvencijas pieņemšana būtu tikai loģisks solis šajā jautājumā. Neviens mūsu identitāti netaisās mainīt. Un vēlreiz, arī mūsu tradicionālas ģimenes vērtības ar to netiks apdraudētas. Protams, jautājums ir arī par to, kas tad ir mūsu piekoptās ģimenes vērtības? Diemžēl nedomāju, ka šajā jautājumā mēs varētu lepoties ar labu situāciju.

Labklājības ministrijas dati liecina, ka 2006. gada augusta “Latvijas faktu” sabiedriskās domas aptaujā uz jautājumu: “Vai jūsu paziņu, radinieku vai draugu vidū ir kāda sieviete, kas ir cietusi vai cieš no vardarbības?”, apstiprinoši atbilldēja 36,7% Latvjas iedzīvotāju. Vai tas ir maz? Un uz jautājumu: “Kas, jūsuprāt, biežāk kļūst par vardarbības upuriem ģimenē?”, 87,5% atbild, ka tās ir sievietes. Tās pašas Labklājības ministrijas jaunāki dati liecina: “Latvija ir viena no ES dalībvalstīm, kurā vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē ir īpaši izplatīta parādība. Par to liecina statistika: 2015.gadā vairāk nekā pusē gadījumu, kad sieviete nonāca slimnīcā ar gūtiem miesas bojājumiem, varmāka bija sievietes dzīvesbiedrs (ierosināti 93 kriminālprocesi pret partneriem, kas nodarījuši miesas bojājumus). Neredzot citus risinājumus, vismaz 75 sievietes mēģinājušas izdarīt pašnāvību…. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka iedzīvotāju vidū joprojām valda uzskats, ka vardarbība ģimenē ir attaisnojama, turklāt tiek uzskatīts, ka tā ir ģimenes iekšējā problēma, kurā citiem nevajadzētu iesaistīties. Latvija, Rumānija un Bulgārija ir ES dalībvalstis ar visaugstāko vardarbības toleranci – šajās valstīs vairāk nekā 30% iedzīvotāju uzskata, ka vardarbība ģimenē ir ģimenes iekšējā problēma.” (European Commission. (2016). Special Eurobarometer 449 „Gender- based violence”, pp. 37., https://www.lm.gov.lv/text/3707)
Arī tādēļ Stambulas konvencija mums nenāks par ļaunu.

Un domājot vēl par vīriešu un sieviešu attiecībām sakarā ar Stambulas konvencijā pausto: pēc manām domām Konvencija patiesi apstiprina, ka vīrietis un sieviete IR partneri, ka tiem ir jāsadarbojas un jāpapildina vienam otru. Pēc manām domām, Konvencijas mērķis tieši ir neļaut mums antagonizēt vīriešu un sieviešu attiecības.

Sarunu ar katoļu baznīcas arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču var lasīt šeit:

LA.lv