Dabā
Zaļā dzīvošana

Pavasara vēstnesis: Liepājas pusē manīts jau no ziemas miega modies ezis 16

Foto Kate Šterna

Balts un irdens sniegs klāj zemi. Ne miņas no Liepājai tik raksturīgā atkušņa, kas citus gadus regulāri izkausē sniegu un ledu, neļaujot kārtīgi par to papriecāties. Šogad februārī un martā daba dāvājusi Latvijas rietumu piekrastes pilsētu un ciemu iedzīvotājiem īstu ziemu. Un tomēr viss kādreiz beidzas un arī ziemai gals redzams. Prognozes liecina, ka jau šīs nedēļas vidū Liepājā un apkārtnē temperatūra pacelsies virs nulles. Par pavasara drīzu iestāšanos liecina arī putnu un dzīvnieku aktivizēšanās.

Negaidīti uz meža takas satiktais ezis ir īstens pavasara vēstnesis. Drošs un pārliecināts tas tipināja savās gaitās, kamēr nenonāca kāda bažīga pastaigu cienītāja rokās. Atgādāts mājās, apskatīts un apčamdīts, tas tika nogādāts atpakaļ mežā. Diemžēl eži ir nonākuši mājas mīluļu kolekcionāru un eksotikas cienītāju uzmanības centrā, taču šis nakts dzīvnieks, sevišķi, ja tas nāk no savvaļas apstākļiem, nav nekāda rotaļlieta un, ja arī sanāk savākt ezi dabā, labāk to tomēr nogādāt atpakaļ ierastajā dzīves vidē. Vēl jo vairāk tādēļ, ka adatainis ir svarīga ekosistēmas un dzīvnieku pasaules sastāvdaļa, kā arī pārnēsā dažādas slimības, tajā skaitā arī kašķi.

Mežā, vēlā marta vakarā sastaptajam ezim nekādi ievainojumi netika konstatēti, taču izteikta notievēšana gan bija acīmredzama. Visi ziemas miegam uzkrātie tauku un ūdens resursi jau šķita izlietoti. Iespējams, tāds arī bija šī eksemplāra agrās pamošanās iemesls.

Latvijā dzīvo divu ežu apakšdzimtas sugas: ziemeļu baltkrūtainais ezis (Erinaceus roumanicus) un brūnkrūtainais ezis (Erinaceus europaeus). Ziemeļu baltkrūtainais ezis sastopams visā Latvijas teritorijā, turklāt tas bieži apmetas apdzīvoto vietu tuvumā. Otra suga mīt pārsvarā Latvijas ziemeļu daļā.

Eži ir droši un patstāvīgi. Aizsargājoties, tie savelkas kamolā, un plēsējiem ir maz iespēju tik klāt šī visēdāja miesai. Adatu izsliešana tiek kontrolēta ar muskuļiem uz eža muguras. Zem adatām un uz pārējām ķermeņa daļām, aug rupjš, tomēr salīdzinoša mīksts pelēkbrūns kažoks.

Galerijas nosaukums

Ezis ir visēdājs. Tas izmanto visu, ko vien var atrast un noķert. Galvenokārt tomēr pārtiek no kukaiņiem (arī indīgiem) dažādās attīstības stadijās, tārpiem (visvairāk – sliekām), gliemjiem. Ēd arī mitrenes, simtkājus, zirnekļus. Ja izdodas, ķer rāpuļus un abiniekus, piemēram, glodenes. Labprāt ēd olas un putnēnus uz zemes esošajās ligzdās, kā arī peļveidīgo mazuļus. Neatsakās no kritušu dzīvnieku ēšanas.

Ezis ir aktīvs tikai siltajā sezonā, bet, kad rudenī gaisa temperatūra krītas līdz +10 grādiem un zemāk, tas ieslīgst hibernācijā. Ezis savu ziemas migu gatavo iepriekš. Tā veidota no zariņiem, sūnām, lapām un sausas zāles. Ziemošanas miga var būt ierīkota dažādās vietās – zem kāda dižāka koka saknēm, zem lielas kritalas, zem bieza žagaru vai malkas krāvuma, alā, zem kādas būves pamatiem u. tml. Migas kopējais diametrs atkarīgs no būvmateriāla un atrašanās vietas, tas var būt 30-60 cm, migas sienu biezums var sasniegt 20 cm. Ezis iegrimst dziļā miegā. Normāla ķermeņa temperatūra ir 35 °C, bet hibernācijas laikā tā pazeminās līdz 10 °C. Elpa tiek ievilkta apmēram vienu reizi minūtē. Sirds no 190 sitieniem minūtē palēninās līdz 20 sitieniem.

Ežu atmodas sākumu ietekmē konkrētā pavasara meteoroloģiskie apstākļi, dzīvnieka vecums un tā tauku rezervju atlikums. Latvijā atmodas periods parasti iestājas aprīlī (retumis jau marta nogalē). Ezis pamostas labi izgulējies, bet gandrīz par trešdaļu vieglāks un tūdaļ sāk aktīvi baroties.

LA.lv