Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
10. novembris, 2016
Drukāt

“Vispirms smaids, tad smiekliņš”. Pāvilam Johansonam iznāks dzejoļu krājums

Personiskā arhīva fotoPersoniskā arhīva foto

Pāvils Johansons

Dzejnieks, mūziķis, pedagogs Pāvils Johansons (1947) dzimis Stokholmā rakstnieku Andreja Johansona un Veronikas Strēlertes ģimenē. Stokholmas universitātē ieguvis filoloģijas maģistra grādu, līdz pagājušajam gadam strādājis dažādās Stokholmas skolās, kā arī ilgus gadus vadījis Stokholmas latviešu skolu. Dziedājis Stokholmas latviešu korī, zviedru korī “Hägerstens motettkör”, bijis solists latviešu sarīkojumos un dievkalpojumos, aktieris Stokholmas latviešu teātrī, vadījis literāros rītus Lesteres dziesmu dienās un Helsingborgas Dziesmu svētkos, ar literāri muzikāliem priekšnesumiem uzstājies Stokholmas latviešu teātrī Zviedrijā.

Iznākuši divi dzejoļu krājumi “Sudraba ceturk­snis” (1967) un “Patskaņi un līdzskaņi” (1976), sastādījis latviešu literatūras vēsturi zviedru valodā, zviedru valodā atdzejojis Veronikas Strēlertes dzejoļus krājumam “Under höga träd” (“Zem augstiem kokiem”, 1981), piedalījies PEN izdevumā “Scattered Voices” (1978). Kopā ar grupu “Dundurs” tapuši skaņuplašu ieraksti “Vilcienā” (1969), “Reiz agrā rītā izgājām” (1972), “Zilais karuselis” (1974) un “Dzīves ratiņš” (1978), iznākusi arī soloplate “Pāvils Johansons dzied savas dziesmas” (1985). Šogad apgādā “Neputns” iznāks Pāvila Johansona dzeju krājums “Paisums un bēgums”.

– Kā jūsu dzejā sadzīvo dzeja ar mūziku?

P. Johansons: – Ir brīži, kad mūzika rodas naktīs sapņojot. Tās melodijas zūd, kad uzmostos, bet kaut kur zemapziņā tiek uzkrātas. Lasot labus dzejoļus, rodas ritmiskas virknes, kuras esmu centies muzikāli apvīt ar savu izprasmi, izmantojot etablētu dzejnieku vārdus, kas mani ir uzrunājuši – mātes, Veronikas Strēlertes, arī Vizmas Belševicas, Imanta Ziedoņa, Aleksandra Čaka, Eduarda Veidenbauma un citu dzejnieku. Tajos gadījumos teksts ir bijis izejas punkts. Kad rakstu savus vārdus, melodija atrodas priekšplānā. Iespaidi dažubrīd nākuši no Boba Dilana, citubrīd no manas paša fantāzijas.

– Vai nekonfliktē valodas – pamatā, protams, zviedru un latviešu, bet arī pārējās, kuras pārvaldāt?

– Konflikts starp valodām ir konstants, it sevišķi, kad runa par niansēm. Pastāv mūžīgs kautiņš starp zviedru, latviešu, angļu un vācu valodu. Izteikties man droši vien visērtāk zviedru valodā, jo esmu dzimis Zviedrijā, gājis zviedru skolās, tur arī strādājis visu savu darba mūžu. Latviešu valodu esmu galvenokārt apguvis no vecākiem – tā svešvalodniekam ir samērā komplicēta ar visām diakritiskām zīmēm un visai sarežģītajiem darbības vārdu un lietvārdu locījumiem. Tomēr pašceļā iemācījos tik daudz, ka man nebija jākaunas.

– Kā sakārtojāt jauno krājumu? Tas ir gana sarežģīti, kad vienos vākos jāapkopo daudzu gadu dzejoļi…

– Esmu vienkārši kā sijātājs izmetis kauliņus un pieņēmis secību, kāda tā nu būs. Ne Jurim Kronbergam, ne redaktoram Jānim Rokpelnim, nedz arī apgāda vadītājai Laimai Slavai nav bijuši nekādi iebildumi. Tas, lūk, esmu es dažādos dzīves posmos. Mans nolūks ir bijis, lai, pāršķirot nākamo lappusi, būtu jauns pārsteigums, vienalga, kādā laikā.

– Jūsu vecāki ir Latvijā ļoti cienīti un pazīstami rakstnieki. Kāds ir jūsu lielākais garīgais ieguvums no viņiem?

– No savas mātes un tēva pirmām kārtām ieguvu valodu. Vienmēr sarunājāmies latviski. Māte man iemiegot lasīja pasakas. Tēvs savā darba istabā kaut ko rakstīja. Pagāja gadi, pirms apzinājos, ka mani vecāki bija nozīmīgas personas latviešu kulturālajā dzīvē. Vēlāk dzirdēju no Ervīna Grīna (Richards Rīdzinieks) – viņš nesaprata, kā es izturot, būdams tik slavenu literātu dēls. Arī gadus vēlāk esmu dzirdējis, ka esot pazīstamu vecāku dēls. Un kur esmu es? Laimīgā kārtā esmu panācis šo to, kas nav atkarīgs no maniem vecākiem.

 

 

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece Linda Kusiņa: Pāvila Johansona dzejā jāielasās, tā neatveras ar pirmo rindu, ne pirmo pantu. Savu nospiedumu tajā atstājusi dzīve zviedru valodas vidē un attiecīgi atšķirīgs valodas plūdums. Starp autoritātēm noteikti minams Nobela prēmiju literatūrā ieguvušais Bobs Dilans. Labi vārdi, asas melodijas un humora piešprice – tas atrodams arī Pāvila Johansona ceļš dzejā, kurā savdabīgi savijušies gan 20. un 21. gadsimta kultūras un popkultūras tēli, gan pēckara dzīves un trimdas izjūta.

 

“KZ Grāmatplauktam” Pāvils Johansons uzticēja dzejoļus, kas tiks publicēti jaunajā krājumā.

 

Vertikālais paisums un bēgums

 

Šonakt kāda zvaigzne kritīs.

Arī nākamnakt kāda kritīs.

Citu nakti kādas augšāmcelsies.

 

Oktobra smaids

 

Apstājos pie miķelnīcu smaržām,

klausos, cik lēni apšu lapas krīt.

Upē vēroju burbuļu pastaigas,

kas drīzumā sastings.

Izkāpju brūklenāju piestātnē,

kad salts vējš mani izvēdina

ceļā uz gadalaika mieru.

Vēja izkapts trin asumu

pret ozollapu galotnēm,

kas negrib atraisīties.

Stumbrs tik pasmaida,

sargādams zīles citam gadam.

 

Balsu kokteilis

 

Bass ar altu sapratās,

tenors uzbļāva soprānam.

Baritons rūca pa vidu.

Alts ar soprānu draudzējās.

Bass ar baritonu boksējās.

 

Soprāns skaļi sūdzējās,

alts pa vidu murgoja.

Tenors novilka kreklu,

apakšbiksēs gavilēja.

Soprāns krūtis izslēja,

piepūtās kā nikna zoss.

Bass palika pagrabā,

pagrāba smagu alu.

 

Tenors ar šampanieša glāzi

tiecās pēc soprāna galotnēm.

Alts tik norūca kā bēdīgs suņuks.

Bass vēl dziļāk stenēja.

Vakara koncertā kvartets nodziedāja

vairākas dziesmas tik harmoniski,

ka viens otrs klausītājs skaudīgi 
ilgojās

pēc tik saliedētas grupas, kurā

nevarēja valdīt domstarpības.

 

Serenāde

Kādā ielas stūrī

vientuļa trompete raud.

Reiz lūpas bija virtuozas,

jūtīgas kā mīlētāja skūpsti.

Pēc pasaules slavenām skatuvēm

galva kļuva par naktsklubu

kur šķindēja glāzes un izklaide.

Kopš pāris gadiem

naktsmājas kur pagadās.

Vēl laiks vienai serenādei

pirms parādīsies naktssargi.

Viņi grašus nedos.

 

Bālie zēni, tuvās māsas

 

Mēs esam bālie zēni,

atstumtās māsas,

kaktā stāvētāji.

Mēs negribam kauties.

 

Mūsu miesa varavīkšņaina,

ar brīnumputna spārniem

kas smeļ tāluma alkas,

kur brīve ir valsts likums.

 

Mūsu mūžīgie zilumi sejās,

saspārdītie ķermeņi

ir zīmes, kuras pierakstām

savās smilkstošās dienas grāmatās,

kuras lasīs tie, kas spēs saprast,

 

ka ļaunprātīgie, kas domā, ka muskuļi,

dižhomofobija, pārpatriotisms

un ksenofobija šaurprātīgo pasauli valdīs.

 

Mēs, bālie zēni, tuvās māsas

kļūsim sarkanvaigaini,

kad pieņemsim humānus nācējus,

iestumsim atstūmējus jūras dzelmē

haizivīm par mielastu.

Tad Muhameds un es dalīsimies

falafelu un biezpienu, rupmaizi

un bulguru.

Piektdienās mošā ir lūgšanas brīdis.

Svētdienās baznīcā ir dievkalpojums.

Par visu varavīksne smiesies,

labi paēdusies,

piesātināta ar cilvēci.

 

Gadskārtu maiņas

 

Kad rozes asiņo

un āboli krīt kā lietus,

rudens cērt ar izkapti

to, kas izdzīvots ir.

Kad puteņi aulekšo

un sniegi krīt kā tumsa,

ziema pārliek segu

tam, kas izdzīvots ir.

Kad bērzi mēļi laistās

un asni gavilē kā strauti,

pavasaris pārlauž važas

tam, kas izdzīvots ir.

Kad saule svilst un svīst

un lakstīgalas trizuļo,

vasara smiedamās aizmirst

to, kas pārdzīvots ir.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+