Latvijā
Izglītība

Pilsētniece dodas uz laukiem. Skolā tikai 28 bērni 29


Liepājniece Paula Miķelsone šodien skolas gaitas sāk Grobiņas pagasta sākumskolā Dubeņos.
Liepājniece Paula Miķelsone šodien skolas gaitas sāk Grobiņas pagasta sākumskolā Dubeņos.
Foto – Artis Drēziņš

Liepājniece Paula Miķelsone šodien skolas gaitas sāk Grobiņas pagasta sākumskolā Dubeņu ciemā – apmēram 15 kilometrus no mājām un septiņus kilometrus no Grobiņas. Turklāt viņa nav vienīgā, kas uz šo sākumskolu dodas, neraugoties uz to, ka citas skolas ir tuvāk un ka Dubeņu skola principā ne ar neko īpašu neatšķiras no citām sev līdzīgām. Jā, svaigi renovēta, plaša un gaiša, jauki skolotāji un jaukā vietā priežu silā, taču tādas ir daudzas Latvijā. Arī ar līdzīgām nelaimēm – mazu un rūkošu skolēnu skaitu, neuzticību no paša novada ļaudīm. Kad dodos uz Dubeņiem, kāds Grobiņas novada domes darbinieks nosaka: “Neviens ģēnijs jau Dubeņos nav izaudzis. Grobiņas un Liepājas pilsētu skolās tomēr izglītības līmenis ir augstāks un konkurence lielāka. Nav jau grūti Dubeņos būt labākajam starp diviem.” Tomēr vietējā vara uzskata, ka skolai Dubeņos jābūt.

Tikai 28 skolēni

Grobiņas pagasta sākumskola ir viena no mazākajām Latvijā – pagājušajā mācību gadā tās četrās klasēs mācījās 28 skolēni, tajā skaitā 1. klasē – astoņi. Šogad plānots aptuveni tāds pats bērnu skaits, 1. klasē mācības uzsāks septiņi skolēni. Klāt vēl jāpieskaita 30 pirmsskolas apmācības bērni, kas uzturas šajā pašā skolas ēkā.

Sākumskolā bērnu skaits visus tās pastāvēšanas 25 gadus svārstījies ap 40, reiz pat 1. klasē bijuši 16 skolēni. Skolotāja Elmīra Rozenberga pārliecināta, ka zemākais punkts skolēnu skaita ziņā sasniegts – šobrīd skolas gaitas sāk bērni, kas dzimuši ekonomiskās krīzes smagākajos gados, kad bija zema dzimstība. Turpmāk būšot labāk, jo arī Dubeņos arvien vairāk esot redzami bērnu ratiņi un sievietes gaidībās. Jāizturot vien daži gadi.

Piecas apdzīvotas vietas un katrā skola

“Skolai Dubeņos būs būt!” ar pārliecību man saka Grobiņas pagasta pārvaldes vadītājs Juris Dabars. Dubeņu ciemā, tai piegulošajā vasarnīcu rajonā un viensētās dzīvo ap 600 cilvēku. Tas jau izveidojies kā Liepājas un Grobiņas guļamrajons. Darba vietu gan neesot daudz: padsmit zvēr­audzētavā, dažas veikalā, skolā (seši skolotāji, trīs pirmsskolas pedagogi, divas auklītes, sētniece, apkopēja, logopēds, pavārs). Daudzi braucot strādāt uz Liepāju, jā, daļa arī savus bērnus vedot līdzi uz Liepājas skolām, taču pieprasījums pēc skolas Dubeņos vienmēr bijis un palikšot. Skolotāji labi, telpas fantastiskas (katrai klasei savs namiņš, tie savienoti ar koridoru), svaigs remonts par Eiropas Savienības līdzekļiem, liels pašvaldības atbalsts. Skola kalpojot arī kā kultūras centrs.

“Mūsu novadā skolu tīkls ir optimāls. Ir piecas apdzīvotas vietas un katrā skola. Pašvaldība nodrošina skolēnu nokļūšanu no mājām līdz skolai un atpakaļ. Pagājušajā mācību gadā mums novadā bija 840 skolēni, šogad – 856, vairāki uz mūsu skolām brauc no kaimiņu pašvaldībām. Protams, viena skolēna izmaksas katrā skolā ir atšķirīgas, pat ļoti, bet visu nevar mērīt tikai ar efektivitāti (sk. uzziņu. – A. D.). Kāds skolu modelis būs nākotnē, atkarīgs no pašu bērnu un vecāku izvēles. Ja gribēs tuvāk mājām, tad pastāvēs gan pamatskolas, gan sākumskolas,” saka Grobiņas novada izglītības nodaļas metodiķis Zigmunds Cinkus.

Kā ar izglītības kvalitāti?

“Nepiekrītu tiem, kuri teic, ka mums ar izglītības kvalitāti ir problēmas. Saviem skolēniem sekojam līdzi un redzam, ka tie pēc mūsu skolas pabeigšanas sekmīgi turpina mācības citur. Protams, ir arī tādi, kam nesekmējas, bet tādi ir visās skolās. Arī mēs, skolotāji, nesēžam un nebrīnāmies, bet ejam kursos, mācāmies. Mūsu mazās skolas priekšrocība ir tāda, ka mēs zinām apstākļus katra bērna ģimenē, zinām, kuri varbūt ne katru dienu var labi paēst un kur ne katru dienu ir lieks eiro, ko bērnam iedot, – skolā tas viss ir. Nereti ir tā, ka bērns nemaz negrib iet mājās un lūdz vēl palikt… Par naudiņu visiem ir pateikts: katram var gadīties, ka pat daži eiro nav pie rokas, lai bērns kopā ar klasi aizbrauktu uz teātri vai peldbaseinu, un tad vai nu bērnam jāiečukst skolotājam ausī, vai vecākiem jāieliek zīmīte dienasgrāmatā. Un skolotājs naudu aizdos. Nav bijis neviena gadījuma, ka pēc tam vecāki naudu nebūtu atdevuši,” stāsta E. Rozenberga. Protams, kad skolotāji jūt, ka ģimenē patiešām ir problēmas, tiek ziņots sociālajam dienestam.

To, ka maza skola var paveikt lielu darbu, liecina, ka deju kolektīvs, kurā piedalās gandrīz visi skolēni, trīs reizes izturējis konkurenci un piedalījies Latvijas Skolēnu dziesmu un deju svētkos, par ko tad slava gājusi pa visu Kurzemi. Līdz dalībai pēdējos svētkos gan pietrūcis tikai viena punkta.

Ne vienīgā no citurienes

Starp citu, mazā Paula Miķelsone nebūs vienīgā, kas Dubeņos mācīsies no citurienes. Vismaz pagājušajā mācību gadā no 28 skolēniem sešiem citas skolas bija tuvāk mājām. Iemesli Dubeņu izvēlei ir dažādi. Piemēram, kādam grobiņniekam draudējusi aizsūtīšana uz Valmieras vājdzirdīgo skolu un neviena lielā vietējā skola ar viņu nav gribējusi krāmēties. Tagad puika normāli mācās Dubeņos 3. klasē un pat sūdzas, ka skolotāja pārāk skaļi ar viņu sarunājas…

Paulas mamma Marita Miķelsone Grobiņas pagasta sākumskolu izvēlējusies gan tāpēc, ka pati tajā ir skolotāja, gan tāpēc, ka baidījās, ka Liepājas Ezerkrasta sākumskolā, kur jau meita bijusi pieteikta, Paula pazudīs starp citiem 30 pirmklasniekiem.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv