Pirmais “Latviskā mantojuma” ducis 0
Rīgas Latviešu biedrības namā piektdienas pēcpusdienā omulīgā gaisotnē notika pēc Latvijas lauku tūrisma asociācija ”Lauku ceļotājs” (“LC”) iniciatīvas ieviestās kultūras zīmes ”Latviskais mantojums” pirmā pasniegšanas ceremonija divpadsmit ar lauku tūrismu saistītiem uzņēmējiem.
”Vienīgi savdabīgais ir interesants. Identitāte atmaksājas,” uzrunā ”Latviskā mantojuma” zīmes saņēmējiem un viņu sveicējiem uzsvēra literāte Māra Zālīte. Viņa vairākkārt atgādināja, ka arī tūristiem interesantas ir tieši tautu un valstu savdabības – ”riekstu kodols”, nevis ”mannas putra”, tāpēc daudzviet tautas veic mērķtiecīgus, apzinātus pasākumus, lai saglabātu savu vienreizību. Ne tikai tūristu dēļ, bet arī tāpēc, ka ”patība ir kā mājas”. Latvijas ”kodols” ir latvietība, kas jākopj. Tas ir tas, ko kā pievienoto vērtību saviem tūrisma pakalpojumiem sniedz ar Kultūras ministrijas un Latvijas pašvaldību savienības atbalstu tapušās zīmes saņēmēji. Šoreiz tie pārstāvēja lauku tūrisma naktsmītnes, krodziņus, amatnieku darbnīcas, pasākumu rīkotājus, alus darītājus, zvejniekus un maizes cepējus.
Zīmi, ko saņēmēji ir tiesīgi izmantot savos reklāmas materiālos, piešķir 17 ekspertu komisija. Tūrismā iesaistītu personību tajā gan ir mazākums – vairāk ar kultūru un kultūras mantojumu saistītu ļaužu, piemēram, dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Dagnija Baltiņa vai Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis.
Kā teikts zīmes ieviešanas pamatojumā, ideja ir veicināt, lai latviskā ēdiena gatavošanas tradīcijas, amatu un latvisku svētku svinēšanas prasmes ne tikai saglabātos un nezaudētu saikni ar mūsdienām, bet arī tiktu izmantotas kā tūrisma produkts.
”Agrajos 90. gados sievas, kas mācēja siet sieru, un vīri, kas mācēja darīt alu, nebija nekas īpašs. Mēs gandrīz visi to mācējām darīt, bet tad imports – tā bija liela lieta. Tagad, tikai pēc divdesmit gadiem, viss kļuvis citādi. Tagad gudrākie ir tie, kas pratuši iznest cauri laikam zināšanas un uzturēt latvisko mantojumu,” uz pārmaiņām apziņā norādīja “LC” prezidente Asnate Ziemele. Izrādās, pirmo reizi ideja par tādas zīmes ieviešanu radusies 2008. gadā, taču tad tā neiedzīvojās un arī valsts ieinteresētības nav bijis nekādas. Bet nu lietas ir pavisam citādas. ”Varbūt mēs paši, latvieši, esam gatavāki novērtēt tās vērtības, kas jāsaglabā?” retoriski vaicāja lauku tūrisma kustības organizatoriskā vadītāja. Par nacionālā mantojuma svarīgumu un ietekmi uz gluži ekonomiskām lietām runāja arī kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende: ”Identitāte ir vienīgā konkurētspējas atšķirība pasaulē – kurš spēs radīt atšķirīgāku pakalpojumu, lai spētu ar to konkurēt. Kad satiksities ar ķīnieti, viņam viss būs no Konfūcija, savukārt mums – no tautas dziesmām. Mēs visu radām no savas saknes, ja tās nav, tad kļūstam, kā Māra Zālīte teica, par ”mannas putru”.”
Uzziņa Kultūras zīmes ”Latviskais mantojums” saņēma: Sudrabu ģimene, Mekes krogs – par latviskiem ēdieniem un latvisku ainavu. Dženeta Marinska, saimniecība ”Ūši” – par latviskiem ēdieniem – sklandraušiem. Rucavas sievas, tradīciju nams ”Zvanītāji” – par latvisku tradīciju kopšanu, latviskiem ēdieniem un latvisku ēku. Valmiermuižas alus darītavas saime – par latviskās alus kultūras daudzināšanu. Jānis un Dzidra Grīnbergi, z/s ”Adzelvieši” – par latvisku amata prasmi un kaņepju aizdaru. Rihards Vidzickis, Vienkoču parks – par latviskas amata prasmes daudzināšanu – kokamatniecību. Līga un Ēriks Kondrāti, Ludzas Amatnieku centrs – par latvisku amata prasmju daudzināšanu. latviskiem ēdieniem un latvisku tradīciju kopšanu. Aleksandrs Rozenšteins, Salacas 1. nēģu tacis – par latvisku amata prasmi – nēģu zveju. Palelioņu ģimene, lauku mājas ”Dzirnupes” – par latvisku dzīvesziņu. Daira un Arnolds Jātnieki, z/s ”Vaidelotes” – par latvisku tradīciju kopšanu, latviskiem ēdieniem. Briežu ģimene, lauku mājas ”Donas” – par latvisku amata prasmi – maizes cepšanu un latviskiem ēdieniem.
Reklāma
Lauku mājas ”Lantus” – par latvisku vidi. |
