Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. maijs, 2013
Drukāt

Pirmsvēlēšanu reklāmas – uz ātru roku sadiegti tekstiņi

Foto - LETAFoto - LETA

Trakajā pirmsvēlēšanu laikā, kad sāk skanēt politiskā reklāma, es steidzos izslēgt radio un televizoru, lai vismaz tā apklusinātu muldētājus. Kā tiem, kas reklamējas, pašiem neriebjas uz ātru roku sadiegtie tekstiņi, kas atšķiras tikai ar to, ka vienos tiek gānīti pašreizējo pašvaldību vadītāji, bet otros solītas gluži neiespējamas lietas?

Vienu nu gan mums vajadzētu saprast – neatkarīgi no tā, kura partija uzvarēs, par brīvu būs tikai gaiss un tiem, kuriem laukos ir savas akas, arī ūdens. Par visu pārējo mēs maksāsim ja ne gluži tiešā veidā, tad pastarpināti un turpmāk aizvien vairāk, jo dzīve visā pasaulē sadārdzinās.

Kādi tik labumi šajā paradīzes izsolē nav nosaukti vārdā!

Es brīnos, ka nevienai partijai vēl nav ienācis prātā apsolīt četru dienu darba nedēļu, viņiem noteiktu rastos daudz atbalstītāju, jo Latvijā ir satriecoši daudz ļautiņu, kuri nekādi nav piedabūjami pie darba. Bērnu un skolēnu sargāšana no darba ir devusi jūtamus rezultātus.

Tā kā mācīšanās arī ir darbs, daudzas skolas tagad ir lielās sprukās – sliņķi par katru cenu, proti, par skolotāju nenormēta darba laika un nervu cenu ir “jāizvelk” un vismaz formāli jāpadara par sekmīgajiem. Jauniešiem, kuri neuzskata par vajadzīgu piedalīties mācību stundās, pie rokas ir arguments – jūs mums neesat iemācījuši. Līdz absurdam novestā liberāla pedagoģija plus pilnīgi nenobriedusi personība dod tādu pašu ražu kā neravēts kāpostu lauks.

Pirms gadiem šķita, ka politikā kaut ko uz labu mainīs tā saucamās jaunās sejas. Taču vēlētājiem nācās pamatīgi vilties – ne jau visi jaunie nāk arī ar jaunu attieksmi, un, ja arī sparīgi ienāk, tad noslēgtajai varas sistēmai ātri pielāgojas un ar laiku pārņem veco tikumus. Un tā nu sanāk, cik garš, tik plats, un mēs nekādi nespējam izkūņoties no morālās bedres. Par to 2013. gada 21. maija “Latvijas Avīzē” satraukti runā Aina Rodriguez-Mata. Mēģināsim iedomāties, kā jūtas cilvēks, kas ir dzimis reizē ar pirmo brīvvalsti, pieredzējis tās uzplaukumu, bojā eju, formālu atdzimšanu un tomēr nespēju piecelties kājās.

Mēs satraucamies par ĢMO augkopībā un dārzkopībā, tomēr vēl vairāk ir jāsatraucas par lēmēj- un izpildvaras nākamajām modificētajām paaudzēm. Patlaban politikā ienāk lūzuma laika paaudze, tie, kas tagad sasnieguši trīsdesmit gadu vecumu.

Viņiem ir laba izglītība, valodu zināšanas un ambīcijas, taču ir pilnīgi neizkopta emocionālā inteliģence, daudziem pat nav nojēgas, kas tā tāda un ko ar to dara. Tā kā censoņiem trūkst pozitīvās atpazīstamības, viņi pirmsvēlēšanu maratonā cenšas iesaistīt cilvēkus, kuriem ir vārds un kuru viedokli sabiedrība joprojām uzklausa. Gan vecie, gan topošie politiķi sēņu vietas meklē radošajās aprindās. Tā kā sēņotājus interesē tikai kultūras cilvēku vārds, nevis vērtības, ko tie rada, jau iepriekš ir paredzams, kā viņi mainīs pasauli.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+