Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
1. jūlijs, 2015
Drukāt

Leģionārs Jānis Pakārklis pēc 70 gadiem apciemo mājas, kuras saimnieki viņam palīdzēja 1944. gadā (3)

Foto - Artis DrēziņšFoto - Artis Drēziņš

Maiga un Jānis satikušies pēc 70 gadiem.

“Mans tēvs, “Latvijas Avīzes” abonents Jānis Pakārklis ir norunājis tikšanos ar Maigu. Meiteni, kas pirms 70 gadiem dzīvoja mājās, kuras saimnieks deva tēvam patvērumu un maizi 1944. gada rudenī, divus mēnešus slēpjoties mežā un purvā. Šā gada pavasarī bijām abi ar tēvu aizbraukuši paskatīties, vai tajās mājās Jaunmārupē kāds vēl dzīvo, un sastapām sirmu kundzi Maigu, kas, paskatījusies uz tēva jaunības bildi – leģionāru cepurītē, uzreiz pateica: Jānis! Likās neticami, ka pirms tik daudziem gadiem notikušais vēl atmiņā. Tēvam tad bija 20 gadu, Maigai 12. Tagad tēvam ir jau 91, un man liekas, ka pēdējo dienu vājums atkāpjas, lai sagaidītu šo tikšanos. Tēvs zvanīja, lai apsveiktu Maigu vārda dienā, un nākamajā dienā jau brauksim ciemos ar torti! Tēvs gribētu aizvest visas pasaules gardumus, kādus tik varētu iedomāties, kā pateicību par glābšanu jaunībā un ilgo nesatikšanos.” Šādu vēstuli saņēma “LA” redakcija no Rutas Stiebriņas. Ar viņas laipnu piekrišanu devos līdzi, lai redzētu vēsturisko mirkli.

1944. gads bija laiks, kad hitleriskās Vācijas karaspēks Latvijas teritorijā atkāpās komunistiskās PSRS ofensīvas priekšā. Divdesmit gadus vecais Jānis Pakārklis bija iesaukts latviešu leģionā, izgājis mācības, kaujās gan vēl nebija piedalījies. Dienēja par šoferi maizes piegādes vienībā, kas kopā ar citām tovasar atradās Rīgā, Imantā. “15. augustā saņēmām pavēli gatavoties kuģojumam uz Vāciju. Mēs, kādi 80 vīri, nolēmām, ka tas ir neprāts, bijām dzirdējuši, cik daudz kuģu pretinieks ir nogremdējis, un nolēmām nākamajā dienā pamukt uz Cenu tīreli. Ēst kaut ko vajadzēja, un tuvējo māju iedzīvotāji jau palīdzību neliedza,” atceras Jānis. Viena no šīm mājām pie paša purva bija “Adieņi”.

“Es tolaik biju tikai 12 gadus vecs skuķis. Vairāk tikai skatījos. Pirmajā dienā tēvs savārīja karavīriem lielu katlu ar cūku pupām. Vecākais brālis gāja ganos, un tēvs viņam deva līdzi ēdamo, ko bēgļiem atstāt norunātā vietā,” atceras Maiga Adiene, kura, neraugoties uz pagājušiem 70 gadiem, Jāni vēl tagad pazina.

Pa purvu un tuvāko apkārtni bēgļi dzīvojušies divus mēnešus. Vācieši viņus nemeklēja: baidījušies līst purvā, domā Maiga. Viņiem bija arī citas problēmas, ko risināt. Kad purvā nogāzušās divas krievu lidmašīnas, kuru piloti izlēkuši ar izpletņiem, tad gan gājuši tos meklēt. Tajā brīdī Jānis ar kādu savu biedru slēpušies “Adieņu” šķūnī, un vācieši gandrīz viņiem uzskrējuši virsū. Tēvs pārbijies tā, ka viss trīcējis, jo sapratis: vācieši viņa ģimeni par bēgļu slēpšanu var nošaut. 1945. gadā tēvu izsūtīja kā aizsargu, stāsta viņa meita.

Jānis atceras, ka bēgļi neesot visi turējušies kopā, bet grupiņās. Bijis izstrādātas pazīšanās zīmes, kā viens otram tuvoties: šautenes bija jātur noteiktā leņķī un rokas jākustina vienā veidā. Tad zināja, ka savējie un ka briesmas nedraud. Purvā dzīvojuši uz grūti pieejamām saliņām, uz kurām lēkuši arī pāri akačiem.

“1944. gada 15. oktobrī klāt bija arī krievu karavīri. Noņēma mums šautenēm aizslēgus un lika iet mājās. Mēs šautenes iemetām grāvjos, jo tās bez aizslēgiem tāpat bija nederīgas, un nolēmām iet uz izpildkomiteju pēc kaut kādiem papīriem, jo bez tiem klīst likās bīstami. Tur mūs saņēma gūstā un sāka vadāt pa dažādām nometnēm, līdz liela daļa no mums nokļuva nometnē Igaunijā. Mājās atgriezos 1946. gadā,” stāsta Jānis.

Pēc kara Maigai un Jānim izveidojās katram pašam sava dzīve. Maiga strādājusi kolhozā, viņai bija meita un ir divi mazbērni. Jānis strādāja par šoferi “Latvenergo”, viņam ir divi dēli un meita (viena meita mirusi), 11 mazbērni un 
11 mazmazbērni.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Kāpēc neraksta par to ka viņam patīk dziedat ka vīns ir strādājis polIcijas akadēmija un arī par dzīvu attieksmi pret līdzcilvēkiem .. Veselību stipru

  2. Ļoti sirsnīgs stāsts.

  3. Lai vairak atceretos kadam sausmam bija jaiziet cauri musu tautas deliem un meitam.stradaju USA ari pie gimenes,kas glabjoties no sarkana mera bega no majam prom svesuma.Tagad pec tik daudziem gadiem vienigais vards uz lupam bija LATVIJA kads tur bija garsigs udens aka cik garsigi bija mates gatavotie edieni nu viniem tas liegts uz muzu jo liela vecuma del nav vairs iespejams braukt atpakal uz DZIMTENI uz majam

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+