Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
15. jūlijs, 2014
Drukāt

Senās mūzikas festivāla atskaņas Rīgā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Starptautiskais Senās mūzikas festivāls 2014. gadā sagaidījis savu divdesmitgadi – ir pamats uz tā nākotni raudzīties optimistiski, kaut arī vairākas mākslinieciskas problēmas palikušas neatrisinātas.

Četri Rīgā izskanējušie senās mūzikas pasākumi, tos salīdzinot arī ar programmām Rundālē un Mežotnē, liecina, ka festivālam nevarētu gluži pārmest stagnāciju, tomēr līdzās spilgtām jaunatklāsmēm vērojamas arī vairākas sistēmiskas problēmas. Tiesa, festivāla atklāšanas koncerts 8. jūlijā Spīķeru pagalmā atstāja viennozīmīgi pozitīvas izjūtas, mūziķiem, dejotājiem un aktieriem stilistiski precīzu spēles noteikumu ietvaros darbojoties brīvi un atraisīti.

Viens no Burkarda Valdisa vētrainās dzīves ievērojamākajiem veikumiem ir 1527. gadā pirmoreiz uzvestā dziesmu spēle “Pazudušais dēls”, kas mūsdienās raisa interesi ne tikai kā nozīmīgs sava laika vācu literatūras paraugs, bet arī kā darbs, kas uzskatāmi atklāj Reformācijas atbalstītāju reliģiskos ideālus un viņu izpratni par Jaunās Derības vēstījumu. Spīķeru pagalmā atskaņotāji sniedza savu versiju par to, kā šīs dziesmu spēles uzvedums varēja izklausīties 16. gadsimta Rīgā, muzikālo partitūru veidojot galvenokārt no Valdisa un viņa laikabiedru garīgajiem opusiem un dejām, kur ar cienījamu māksliniecisko līmeni izcēlās gan vokālā grupa “Ars Antiqua Riga”, gan senās mūzikas ansamblis “Trakula” un citi instrumentālisti, savukārt izteiksmīgu, krāsainu un ar humora izjūtu apveltītu teatrālo veidolu šim iestudējumam radīja režisors Varis Klausītājs, seno deju grupa “Ballare” un aktieru grupa, kuru vidū īpaši pieminami Jānis Āmanis un Ivars Kļavinskis.

Nākamajā vakarā turpat publiku gaidīja Antonio Vivaldi operas “Saniknotais Orlando” (“Orlando Furioso”) izrāde, kuras radošie parametri atstāja ļoti dažādus iespaidus – pirmie no tiem raksturojami kā izcili, otrie – kā pietiekami kvalitatīvi, bet trešos diemžēl jānosauc par māksliniecisku neveiksmi.

Par spožāko panākumu un pārsteigumu 9. jūlija uzvedumā izvērtās sieviešu lomu iedzīvinājums – šķita, ka baroka mūzikai Elīna Šimkus un Irma Pavāre ir tieši kā radītas, viņu priekšnesumā viscaur izpaužoties izkoptiem vokālajiem tembriem, niansētam emocionālajam diapazonam un noslīpētai virtuozitātei, tomēr augstākās virsotnes šajā ziņā sasniedza Laura Grecka, kuras dziedātā Alčīnas loma bija tuvu ideālam.

Salīdzinājumā ar to vīriešu sniegums nobālēja, uzmanību visvairāk saistot Mortenam Grovam Frandsenam, kamēr Kalvis Kalniņš, Rūdolfs Bacāns un Sergejs Jēgers kā Orlando visai prasmīgi pārvaldīja ierobežotāku izteiksmes līdzekļu kopumu, turpretī baroka orķestris “Collegium Musicum Riga” Māra Kupča vadībā nodrošināja stabilu un vēsturiskā atskaņojuma metodei atbilstošu instrumentālās partitūras izklāstu. Žēl tikai, ka respektējamais mūziķu veikums nespēja atvairīt pāris ne visai patīkamus jautājumus – kādēļ festivāla pieteikumā solītās Vivaldi operas vietā skanēja kaut kas nedaudz cits – no divām dažādām Antonio Vivaldi un Džovanni Alberto Ristori partitūrām kopā salikts hibrīds diriģentam vien zināmā redakcijā, kādēļ Laura Groza-Ķibere iestudējumu bija pārvērtusi par monotonu klaunādi bez jebkādiem psiholoģiskiem vaibstiem vai spilgtas nosacītības elementiem, un ko, sasodīts, tajā visā jūklī vēl darīja akrobāti, žonglieri un ugunsvēmēji?!

Programmā “Vivaldi un Hendeļa galma mūzika un dzejas lasījumi” (ar aktiera Vara Piņķa līdzdalību) “Sinfonietta Rīga” 10. jūlijā Mazajā ģildē spēlēja gan labi zināmas vērtības – Vivaldi un Hendeļa – darbus, gan Latvijā nedaudz piemirstu meistaru – Kuperēna un Tēlemaņa – opusus, gan arī jaun­atradumus.

Pēdējā skaņdarbu grupa repertuārā iekļauta pelnīti, jo Johana Frīdriha Faša koncerts obojai, vijolei, fagotam un klavesīnam un Džovanni Lorenco Luljēra sonāte kontrabasam un klavesīnam palika atmiņā ar emocionāli jūtīgu izteiksmi un neordināras radošās domāšanas iezīmēm, līdzās Hendeļa tā sauktajām “Kalēja variācijām” uzstāšanās gaitā valdzinot visvairāk. Šis koncerts uzskatāms par kārtējo apliecinājumu vijolnieces Agneses Kanniņas-Liepiņas, obojista Normunda Šnē, fagotista Jāņa Semjonova, kontrabasista Jāņa Stafecka un igauņu klavesīnista Reinuta Tepa spilgtajām muzikālajām dotībām, un, ja arī kāda no skaņdarbu epizodēm aizgāja tonāli greizus ceļus, to atsvēra kontrastaina izjūtu gamma un stilistiskā tīrība.

Turpretī pēdējais no Rīgas koncertiem, kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga” 11. jūlijā Lielajā ģildē muzicējot kopā ar arfistu un atskaņojuma vadītāju Endrū Lorensu-Kingu un ģitāristu un dejotāju Stīvenu Pleijeru, bija ne tikai patīkama atkalsastapšanās ar angļu viesmāksliniekiem, kuru triumfālā uzstāšanās Rundāles pilī pirms pāris gadiem izvērtās par toreizējā Senās mūzikas festivāla virsotni, bet arī notikums ar izcilu un paliekošu vērtību. Programmā šoreiz vienīgi Henrijs Pērsels – ārijas, graundi un dejas, un koncerta divās daļās mūziķi sniedza visaptverošu priekšstatu par angļu baroka ģēnija radošo pasauli, kolorīti, tēlaini un vienlaikus ar izsvērtu precizitāti atveidojot Pērsela skaņumākslas emocionālos izvērsumus no liriskas melanholijas līdz majestātiskai spozmei.

Atliek vien piebilst, ka orķestris spēlēja tik krāšņi un aizrautīgi kā reti kad, savukārt Stīvena Pleijera līdzdalība deva unikālu iespēju ielūkoties tā laikmeta dejas un pantomīmas mākslā, kad balets pastāvēja vēl tikai savus pirmos gadu desmitus. Nav pārsteigums, ka šāda līmeņa koncerts mudināja uz Senās mūzikas festivāla nākotni raudzīties rožainās krāsās, lai arī vairākas mākslinieciskas dabas problēmas paliek, kur bijušas, jau vairākus gadus no vietas – festivāla veidotāji atkal piemirsuši par renesanses un viduslaiku mūziku, koncentrējoties uz visslavenākajiem vārdiem, joprojām ignorēta virkne ģeniālu autoru, kuru daiļrade Latvijas atskaņotājiem varētu būt vēl interesantāka, bet gandrīz pilnīgajam tukšumam baroka operu interpretāciju jomā nudien grūti atrast kādu attaisnojumu.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+