Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. decembris, 2015
Drukāt

Sikspārņa nevienmērīgais lidojums (7)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Margarita Vilsone un Jānis Apeinis iedzīvojušies savās lomās operetē "Sikspārnis"

Latvijas Nacionālajā operā ceturtdien, 10. decembrī, pirmizrādi piedzīvoja Johana Štrausa operete “Sikspārnis”. No slavenā Vīnes deju mūzikas komponista astoņpadsmit skatuves darbiem “Sikspārnis” ir populārākais, un arī Latvijā tas uzvests periodiski – pirmo reizi vien pāris gadus pēc pirmizrādes Austrijā 1874. gadā, bet pēdējo reizi – 2002. gadā. Toreiz tika slavēti atsevišķi solisti un orķestra veikums, turpretī izrādes inscenējums saņēma iznīcinošas atsauksmes. Tagad situācija ir nedaudz mainījusies uz labo pusi – vismaz nevajag atkārtot Normunda Naumaņa vārdus, ka “uzveduma galvenā nelaime slēpjas tā inscenējuma absolūtā nemuzikalitātē”. Lai arī režisora veikumu nevar uzskatīt par īpaši aizraujošu, tad vismaz mūzikas atklāsmei tas nestājās ceļā, toties operetēs neatņemamā horeogrāfijas un dejas klātbūtne atšķirībā no 2002. gada versijas iedzīvināta meistarīgi un spoži. To pārraudzīja kustību režisors Alberts Kivlenieks, taču vēl vairāk priecēja vadošo solistu sniegums, kur netrūka viena otra patīkama pārsteiguma.

Margaritas Vilsones vārds Latvijas Nacionālās operas apmeklētājiem līdz šim bijis pavisam nezināms, jo viņa jau pašus pirmos studiju gadus aizvadījusi Vācijā, un Rozalindes lomu soliste sagatavojusi arī izrādēm Šveicē un Nirnbergā. Iepazīstot Margaritas Vilsones dziedājumu, radās iespaids, ka viņas balss patiešām ir izcili piemērota klasiskajām operetēm – skaidra, plastiska un emocionāli izteiksmīga. Tieši tas pats sakāms par Ingu Šļubovsku-Kancēviču Adeles lomā. Turklāt abu mākslinieču vokālo tembru kontrasti kļuva par vienu no zīmīgākajām 10. decembra interpretācijas kvalitātēm – klausīties viņu izdziedātās soprāna koloratūras bija vienlīdz aizraujoši, taču Rozalindes solopartiju iezīmēja piesātinātāki toņi, savukārt Adeles skanisko tēlu – gaišāks un caurspīdīgāks kolorīts. Nevarētu teikt, ka abos priekšnesumos visi vokālie reģistri un visas soloepizodes izskanētu vienlīdz pilnskanīgi, bet šīs uzstāšanās katrā ziņā saucamas par profesionāli paveiktu darbu.

Vispārliecinošākais jaunajā iestudējumā tomēr izrādījās baritons Jānis Apeinis Eizenšteina lomā, kur operetes raksturam un stilam solista interpretācijā lieliski atbilda gan tembrālo nokrāsu bagātīgums, gan arī muzikālo izjūtu brīvais un niansētais plūdums. Mazāk uzrunāja Raimonda Bramaņa emocionāli un vokāli viendabīgā uzstāšanās, lai gan arī baritona un tenora tembru pretstatījumi šeit bija īstajā vietā. Juris Ādamsons un Rihards Mačanovskis visvairāk saistīja ar lomas skatuvisko veidolu, novārtā nepametot arī muzikālo pusi, bet pārējie – Krišjānis Norvelis, Viesturs Jansons, Laura Teivāne – galvenokārt varēja izpausties kā komisku raksturlomu tēlotāji. Latvijas Nacionālās operas koris sev piešķirtos uzdevumus īstenoja nemāksloti un atraisīti. Savukārt orķestra spēle un Jāņa Liepiņa diriģenta darbība jau no paša sākuma ar uvertīras interpretāciju koncentrējās ne tik daudz uz spožiem un dzirkstošiem emociju uzplaiksnījumiem kā rūpīgu un precīzu skaņuraksta lasījumu. Šāda izvēle nāca par labu arī izsvērtam un stabilam dialogam starp orķestri un solistiem, taču vienlaikus tam bija savas ēnas puses – brīžiem palēninātais temporitms kļuva par vienu no iemesliem operetes muzikāli skatuviskās darbības izvērsumam veselu trīsarpus stundu garumā.

Ideja par “Sikspārņa” režijas uzticēšanu Edmundam Freibergam raisīja pamatotu skepsi, un inscenējumu raksturoja vairākas būtiskas problēmas. Pirmkārt, režisora iecere operetes darbību pārcelt uz mūsdienām, to pamatojot ar atziņu, ka kopš “Sikspārņa” tapšanas laika “nekas jau nav mainījies cilvēcisko emociju gammā”. Nu, vispār kopš 19. gadsimta mainījies pilnīgi viss un cilvēciskās attiecības it īpaši, un tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ “Sikspārņa” libretu var nosaukt labākajā gadījumā par dīvainu. Otrkārt, Edmunda Freiberga režija, Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un Ilzes Vītoliņas kostīmi ne ar ko sevišķu neatšķīrās no nesenā “Figaro kāzu” iestudējuma Marselo Lombardero, Djego Siliano un Lusianas Gutmanes versijā – tas pats stils, tie paši principi, tas pats reālas greznības un apzināta kiča apvienojums. Treškārt, operas iestudējums atstāja sajūtu, ka režisors galveno uzmanību pievērsis savam vecajam draugam Voldemāram Šoriņam, un komiskajai Froša lomai patiešām nebūtu ne vainas, ja vien tā neaizēnotu visu citu. Pārējie solisti tēloja, kā nu māk – Jāni Apeini paglāba viņa skatuviskais šarms, bet Margarita Vilsone, Inga Šļubovska-Kancēviča un Raimonds Bramanis pārsvarā ieslīga teatrālās klišejās. Tiesa, vairāki smieklīgi joki tomēr neizpalika, un uzveduma otrajā cēlienā parādījās arī kaut kas interesantāks – Rihards Mačanovskis grāfa Orlovska tēlā, kas, jādomā, bija iecerēts kā karikatūra par Sergeju Zverevu un citiem krievu šovbiznesa klauniem, vienlaikus iezīmējoties arī psiholoģiski dziļākām niansēm. Un tas nepārsteidz, jo Freiberga satīra nekad nav iznīcinoša. Tomēr operetes “Sikspārnis” jaunā iestudējuma lielākās vērtības nenoliedzami meklējamas uzveduma muzikālajā daļā. Un, ja Margaritas Vilsones dziedājumu nav iespējams iepazīt ne Šveicē, ne Vācijā, šā iemesla dēļ ideju par operetes apmeklējumu tepat, Rīgā, ir vērts paturēt prātā.

 

UZZIŅA

Johans Štrauss, komiskā operete “Sikspārnis”, iestudējums Latvijas Nacionālajā operā

Režisors: Edmunds Freibergs, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, kustību režisors Alberts Kivlenieks.

Lomās: Eizenšteins: Nauris Puntulis, Juris Jope,  Jānis Apeinis; Rozalinde: Sonora Vaice,  Margarita Vilsone; Alfrēds: Raimonds Bramanis,  Mihails Čuļpajevs, Juris Vizbulis; Orlovskis:  Rihards Mačanovskis,  Kalvis Kalniņš; Adele:  Inga Šļubovska-Kancēviča,  Marlēna Keine,  Jolanta Strikaite; Franks: Krišjānis Norvelis, Armands Siliņš; Falke:  Rihards Millers,  Juris Ādamsons; Blinds:  Viesturs Jansons, Guntars Ruņģis; Ida: Laura Teivāne,  Laura Grecka; Frošs: Voldemārs Šoriņš, Jānis Skanis.

Nākamās izrādes: 19. decembrī, 10. janvārī.

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Anna: “Ļoti jauka, krāšņa, dzīvīga izrāde! Smieklīga arī. Un bravo Ingai Šļubovskai-Kancēvičai!”

Inese: “Kopumā izrāde patika. Brīnišķīgā mūzika ļoti kvalitatīvā operas orķestra izpildījumā jau vien ir kaut kas kolosāls. Skatuves māksliniekiem tā ir jauna pieredze mazliet ārpus viņu kmforta zonas, tādēļ vietumis jaušams pa kādam negludumam. Nepatika dekorācijas pirmajā cēlienā. Laikam jāpagaida, kamēr mākslinieki “iedzīvosies”, tad jāskatās vēlreiz… Vēlu veiksmi!”

( http://www.opera.lv/)

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Muzikāli izrāde ir vāja, pie tā vainīgs diriģentelis, kas diemžēl tur ticis ne jau sava talanta dēļ. Dejas ir lēta urlu krogus varietē līmenis, bet tas jau bija sagaidāms, ieraugot, kas tās ir uzstādījis. Dekorācijas un to, ko vajadzētu uzskatīt par režiju vēl varētu pieciest aizverot acis un klausoties, kā to vienmēr pēdējā laikā ir pierasts darīt. Bet ja nav Vīnes skanējuma, ko acīmredzami nezin un protams, ka nevar panākt mīkstmiesīgais radījums orķestra priekšā, tad vispār nav variantu izrādei. Ļoti žēl, ka līdz ar to ir tik pat nožēlojams iznākums, kā operetes fonda rīkotajām bēdu lugām, kurās operas orķestris pat halturējot sasniedz labāku skanējumu.

  2. Tomēr,kāpēc visi galveno vīriešu lomu tēlotāji atgādināja seksuālās minoritātes un J.Skanis-Cirču no žurkas Kornēlijas ? Vai klasikai vairs nav nozīmes nevienā izrādē un teātrī?

  3. Pārsteidzoši patīkama kritika Latvijas telpā..profesionāli,par lietu un nekā lieka.

  4. Jūsu vērtējums ir absolūti subjektīvs,kurš liecina par žanra neizpratni vai pat nepatiku,jo sevišķi ,ja Jūs ņemat vērā Ineses L. ”pasūtījuma” kritikas pirms 13 gadiem,kad minētais uzvedums skatuvnieku ”patikas”dēļ neieguva vajadzīgo izskatu utt.!

  5. muzikālais un kivlenieka amatierisms ir šī uzveduma klupšanas akmeņi!

    • Tieši:
      No tā sastāv izrāde. Tad sanāk, ka visa izrāde ir klupšanas akmens…

      • Žēl ,bet horeogrāfa darbs tik tiešām ir nevienmērīgs,neatbilstošs LNOB ,piem.,kronis visam bija valša izpildījums galopa ritmā:)))) Nenoliedzu Kivlenieka talantu,pats viņš bija izcils operetes dejotājs,tomēr akadēmiskās trupas līmenis ir nesalīdzināms,viņus arī gribējām redzēt!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+