Mobilā versija
+18.1°C
Bernhards, Boriss, Rojs
Svētdiena, 20. augusts, 2017
7. februāris, 2017
Drukāt

Sociālo tīklu “baltais troksnis”

Publicitātes (Viktura Ivbuļa) fotoPublicitātes (Viktura Ivbuļa) foto

Izrādes jautājums: "Kas notiks rītdien?" pārtop stāstā par cilvēku centieniem sarunāties pasaulē, kurā visi nemitīgi pārvietojas un sarauj tradicionālās saiknes.

Izrāde “Kas notiks rītdien?” sākas ar beigu ainu no “Nacionālā attīstības plāna”, un patiešām abas šīs “Dirty Deal Teatro” tapušās Jāņa Baloža monoizrādes var uztvert kā seriālu, kurā dramaturgs un aktieris pirmajā personā meklē atbildi uz kādu sev svarīgu jautājumu. Šā paša modeļa izrādes krietni uzlabotu versiju šobrīd varam skatīties arī Nacionālajā teātrī, tiesa, NT “Veiksmes stāsts” no DDT abām piedāvātajām izrādēm atšķiras kā pēdējā izlaiduma auto ar visām ekstrām no izrādē “Kas notiks rītdien?” sižetā aprakstītā, dramaturgam piederošā “Volkswagen Golf II”, proti, šo mašīnu izrādes autors prot gan izjaukt, gan arī pats salikt kopā.

Ar šīm trim izrādēm Jānis Balodis radījis tādu kā savu zīmolu. Ja jāmeklē attīstība, tad jāteic, ka kopš 2012. gadā tapušā “Nacionālā attīstības plāna” krietni uzlabojušās dramaturga aktierspējas, lai arī “Kas notiks rītdien?” režisore Paula Pļavniece neko būtiski jaunu izrādē nav ienesusi.

Stāstījuma paņēmieni atkārtojas un šķiet jau pazīstami, izrādes “Kas notiks rītdien?” veiksme un novitāte ir izvēlētā stāsta tapšanas metode. Tas ir dokumentālais teātris, dramaturgs sociālajos tīklos dažādās pasaules vietās atradis trīs vēstītājus, uzdodot tiem rak­stīt tādu kā video dienasgrāmatu, par vienojošo ņemot jautājumu “Kas notiks rītdien?”. Dokumentālajā teātrī līdzautors ir pati dzīve, un tā par izrādes stāsta mugurkaulu kļūst Sīrijas Alepo universitātes angļu literatūras plūsmas studente Rihama Baderhana. Viņas dzīvespriecīgie vēstījumi, jaunas meitenes stāsts par iemīlēšanos, cerībām atrast labu darbu pēc universitātes beigšanas, cīniņu pret bērnu laulībām un seksuālo mazizglītotību kādas nevalstiskas organizācijas paspārnē tik satriecoši kontrastē ar paralēli demonstrētajiem ziņu sižetiem un no interneta dzīlēm izvilktajiem pašfilmētajiem rullīšiem, kuros, kamerai skatoties pāri šaujamieroča stobram, filmētājs dzied svēto rakstu rindas un slavē Allāhu, kad raidītajai raķetei izdodas dūmu mākonī pārvērst veselu ģimeni.

Ja dramaturgs tik tiešām vēlētos saņemt racionālu atbildi uz jautājumu, ko izrādes gaitā viņš nemitīgi atkārto – “kas notiks rītdien?”, laikam jau prātīgāk būtu vērsties pie futurologiem, politologiem, sociologiem. Jānis Balodis uzticas sociālajiem tīkliem, vairāk par gatavu atbildi viņu interesējis dokumentālā materiāla tapšanas process. Stāstu veido detalizēts pārstāsts – kā viņš vispirms uzrunājis kādu citu Alepo universitātes beidzēju, kuras vārds uzreiz aizmirstas. Kā pamazām sapratis, ka nav nemaz tik viegli atrast kādu, kurš dzīvotu kara skartajā valstī un vienlaikus spētu ar viņu sarunāties, jo angļu valodu studējušās sievietes visbiežāk pēc studiju beigšanas pārceļas uz Turciju vai aizprecas kur tālāk. Arī Čidema Mirola šādā veidā nonākusi Briselē, pusgada laikā vairākkārt nomainījusi īres dzīvokļus, meklējot vietu, kurā beidzot justos mājīgi. Izrādes trešais varonis ir čīlietis Hosē Alvarezs, arī viņš, kā noskaidrojas tikai pēc iesaistes projektā, nedzīvo vairs Čīlē, bet gan Polijā, Gdaņskā un netaisās atgriezties. Tādējādi izrādes jautājums “kas notiks rītdien?” pārtop stāstā par cilvēku centieniem sarunāties pasaulē, kurā visi nemitīgi pārvietojas, sarauj tradicionālās saiknes. Tā ir izrāde par sociālo tīklu radīto “balto troksni”: visi it kā sarunājas, vienlaikus nepasakot neko personisku, būtisku. Čidema savās krodziņos filmētajās intervijās, šķiet, pat negaida nopietnas atbildes, tas ir kā vārdu pingpongs angļu valodā, kas visbiežāk nevienam no sarunbiedriem nav dzimtā. Šai pasauli vienojošajā valodā ir saradies tik daudz frāžu, kas ļauj būt asprātīgam jebkurā situācijā, vienlaikus nepasakot neko! “Rītdiena ir tumša.” – “Rīt es iešu uz balli.” – “Rītdiena ir nejaušība.” Un tad pēkšņi kā no nenoregulēta radio viļņiem izlaužas kas būtisks, liktenīgs, eksistenciāls un trāpa dziļi. Vai mēs, nogurusī, mājas atstājusī Eiropas sabiedrība, esam līdzvainīgi pie pavisam citā kultūras kontekstā – Sīrijā, Alepo – notiekošā? Kā ļaut izpausties mūsu cilvēciskajai līdzjūtībai? Vai mēs vispār varam ko darīt? Un arī tā ir mūsu laikam piederīga pretruna: ar interneta tīkliem tik viegli spējam sasaistīties informatīvi, iedomājamies cilvēci kā vienotu sabiedrību, veselumu un vienlaikus katrs esam iemūrēti savā mazgabarīta dzīvoklī, pie sava pieticīgā ienākumu avota piesaistīti. Galu galā – esam tik dažādi pēc savas kultūras piederības, audzināšanas, mērķiem un ideāliem.

Vai pēc izrādes “Kas notiks rītdien?” noskatīšanās mēs zinām ko vairāk par to, kas notiek Alepo, Briselē, Gdaņskā? Noteikti – ne, bet, iesaistoties izrādes gaitā, palīdzot lasīt saraksti, varam pielaikot sev šīs trīs dzīves trijās pasaules vietās. Un arī aizdomāties – vai vēlamies sarunāties? Vai tas vispār ir iespējams?

 

UZZIŅA

“Kas notiks rītdien?”, iestudējums “Dirty Deal Teatro”

Dramaturgs Jānis Balodis, režisore Paula Pļavniece, māksliniece Ieva Kauliņa.

Videodienasgrāmatu autori: Jānis Balodis, Cidema Mirola, Rihama Baderhana, Hosē Alvarezs.

Nākamā izrāde: 25. februārī.

Pievienot komentāru

Viss sākās ar "Līko gurķi". Ināra Slucka - Jūlija Cēzara lomā!Ģertrūdes ielas teātris jauno sezonu atklājis ar režisora Andreja Jarovoja iestudējumu – vienu no zināmākajām Šekspīra traģēdijām "Jūlijs Cēzars".
Draugiem Facebook Twitter Google+