Latvijā
Sabiedrība

Māris Antonevičs: Te vairs nav LPSR! 40


Oļegs Ignatjevs
Oļegs Ignatjevs
Publicitātes foto. Latvijas Televīzija

Redzot strauji pieaugošo pirmsvēlēšanu diskusiju skaitu dažādās televīziju un interneta portālu tiešraidēs, var tikai izteikt līdzjūtīgu novēlējumu vēlētājiem neapjukt šajā informācijas viesulī. Tā kā saturiski izcelties nav viegli, mediji mēģina meklēt atšķirīgas formas, kas nav slikti, taču ir risks, kad forma sāk dominēt pār saturu. Jācer, ka tieši ar to skaidrojams dīvainais gadījums Latvijas sabiedriskā medija LTV7 kanālā, mēģinot liegt dalību diskusijā dalībniekam, kurš vēlējies runāt valsts valodā.

Gribētos jau noticēt, ka raidījuma veidotāji bija aizrāvušies ar savu ideju par to, kā ārēji jāizskatās viņu garadarbam, tāpēc uz brīdi izslēguši loģiku, ka Latvijā kādas svešvalodas (šajā gadījumā – krievu valodas) zināšanas nav obligāts priekšnoteikums, lai saturu nodotu auditorijai. It īpaši mūsdienās, kad pastāv daudz dažādu iespēju nodrošināt tulkojumu, un galu galā arī LTV7 diskusijās tas jau vairākkārt izmantots. Gan LTV, gan LTV7 ir bijuši gadījumi, kad studijas viesis ieradies no citas valsts un atbild, piemēram, angliski – nekādu problēmu.

Diemžēl ir aizdomas, ka šajā gadījumā pozīcija tomēr bijusi politika – žurnālists ir pieņēmis par pašsaprotamu, ka Latvijā visiem ir obligāti jāprot krievu valoda tādā līmenī, lai varētu veikli diskutēt. Šāda pozīcija būtu pašsaprotama Latvijas PSR, kur krievu valodai bija pat prioritāra loma un mierīgi varēja saņemt pārmetumu un lamas, ja kaut ko nesaprati vai nemācēji pateikt. Taču padomju laiki ir beigušies. Jau sen! Arvien vairāk kļūst cilvēku, kam krievu valoda nav pašsaprotama, pat ja viņi to apguvuši kā otro svešvalodu.

Pēc tam kad redakcija aicināja LTV7 diskusijas vadītāju Oļegu Ignatjevu tomēr nedaudz mainīt raidījuma formu un ļaut Nacionālās apvienības (un varbūt arī citiem) politiķiem runāt valsts valodā, viņš aizvainojumā iesniedzis atlūgumu. Kā skaidrojis Ignatjevs, viņš paliekot pie saviem “žurnālista principiem” un negrasoties no tiem atkāpties.

Jautājums par medijiem krievu valodā tiek apspriests jau gadiem, bet jo īpaši pēc Krievijas 2014. gada agresijas Ukrainā, kad tika secināts, ka liela daļa sabiedrības dzīvo t. s. Krievijas mediju telpā un Latvijas televīzijas kanālus faktiski neskatās. Sākās diezgan drudžainas diskusijas, un parādījās pat paziņojumi, ka jāveido īpašs televīzijas kanāls krievu valodā. Igaunija to izdarīja, bet, cik nu zināms, diez kas tur nav un sabiedrības interese ir ļoti zema. Kā atruna pēc neveiksmīgiem eksperimentiem parasti tiek minēts tas, ka Kremļa propagandas kanāli piedāvājot krāšņāku izklaidi, ar ko neesot iespējams konkurēt pašreizējā finansējuma apstākļos.

Saistītie raksti

Skarbā patiesība gan varētu būt tā, ka ne tikai izklaides, bet arī informatīvā ziņā šai auditorijai pieņemamāks ir tieši Kremļa vēstījums, tāpēc uz kaut ko citu to pārslēgt nav īpašu cerību (jo alternatīvas jau pastāv – gan kanāls “Doždj”, gan “Current Time”, gan RTVi un vēl citi, bet tie tāpat konkurencē zaudē). Tas pats sakāms arī par LTV7 kanāla krievu valodas raidījumiem – tie kopumā nav slikti, arī Ignatjeva vadītās diskusijas, bet paliek iespaids, ka žurnālisti nevar tikt skaidrībā ar savu identitāti, kas kādā brīdī var ietekmēt arī medija saturu (bēdīgi slavenais piemērs ir kāds “Latvijas Radio 4” raidījums, kur žurnāliste publiski priecājās par kāda klausītāja ideju, ka vajag nogalināt tos, kuri atļāvušies izteikt iebildumus pret “uzvaras” pieminekli Pārdaugavā).

Agrāk ceļš uz LTV7 studiju bieži bija atvērts radikāļiem – Lindermanam, Girsam, Gapoņenko, Ždanokai. Tagad, šķiet, bijis redakcionāls lēmums no šādām personām tomēr iespējami izvairīties. Jautājumus rada arī šajos raidījumos dažādu politisko procesu vērtējumi, tie ne vienmēr ir nepārprotami, un dažreiz pat šķiet, ka Latvijas krievu žurnālistu viedoklis nemaz nav tik ļoti atšķirīgs no Krievijas. Tāpēc žurnālista Ignatjeva pēkšņais aizvainojums, protams, rada pārdomas – vai stāsts ir par šo vienu epizodi vai kaut ko vairāk… Bet tas lai paliek viņa ziņā. Skaidrs ir tikai tas, ka ne viņš, ne kāds cits pieprasīt Latvijā nerunāt latviski nedrīkst un tas nav apspriežams.

LA.lv