Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. oktobris, 2012
Drukāt

Valdībai nevajadzētu aizmirst Latviju nepametušos

Foto - LETAFoto - LETA

Pirms dažām dienām saņēmu dusmīgu vēstuli no gados jaunas vidzemnieces – viņa pārmeta, ka žurnālisti esot slinki dzimteni pametušo mājās saucēji. Nemitīgi vajagot atgādināt aizbraukušajiem: nekur nav tik labi kā mājās.

 

Pa telefonu pēc tam aprunājoties, abas tomēr nonācām pie daudzmaz līdzīga viedokļa – lai cilvēks mājās patiešām justos labi, diemžēl nepietiek vien ar baltu birzi kalniņā un dzidru upi lejiņā.

Cik var spriest, arī valdības tapinātajā reemigrācijas plānā dabas ainavu māneklīšus neizmantos. Bet nav arī joka lieta gluži vai “uz sitiena” radīt sviras, kas ieslēgtu atpakaļgaitu ilgi un labi eļļotajai vienvirziena mašīnai. Ekonomikas ministrijas (EM) izmesto pirmo āķi ar atgriešanās veicinājuma ēsmu Īrijā un Anglijā apmetušies nenorija. Atklāti paziņojot – pieci simti latu vienai personai nav tā summa, kuras dēļ nopietns cilvēks pametīs apsildītu ligzdu. Ko pēc tam?… Nu līdz 15. decembrim jāsataisa nopietnāka kumosa piedāvājums, un ļoti gribas cerēt, ka tas nekļūs par vēl vienu ķīli jau pietiekami šķeltajā Latvijas sabiedrībā, nacionālo spārnu ieskaitot.

Starp valsts ekonomisko un demogrāfisko situāciju lietišķi tverošajiem lauvas tiesa piekritīs, ka jācenšas piestiķēt Latvijas klaipam vismaz daļu atgriezto riecienu.

 

Taču valdošo aprindu kvēle, šim procesam patlaban pievēršoties, iesēj arī pieredzē sakņotas bažas, ka, būvējot īpašas labvēlības zonu atceļotājiem, malā tradicionāli nobīdīsies nepieciešamība darīt gaišāku arī Latvijā stabili dzīvojošo ikdienu.

 

Piekrītot, ka ne jau dēku, bet izdzīvošanas meklējumos lielais vairākums emigrantu pameta dzimteni, tomēr būtu amorāli izlikties nemanām ikdienišķā sīkstuma upurus, ko mājās palikušie joprojām rindo uz tā dēvētā Latvijas veiksmes stāsta altāra. Cerībā, ka rīt nasta kļūs mazliet vieglāka.

Reemigrācijas vīziju dokumentējot, tās autoriem vajadzētu jo rūpīgi sekot līdzsvara nezūdamībai – lai nebūtu tā, ka dažādas priekšrocības un dzīves atvieglinājumi kļūst aizbraukušo pievilinājums, nevis apstiprina valsts gādību par visiem saviem bērniem. Sānsvere jau tagad jūtama: politiķu rosme, cītīgi uzsverot augstā kokā sēdošo putnu lielo vērtību, pilina rūgtumu tepat uz zemes ligzdojošo radību sirdīs. Protams, tas ir tēlains salīdzinājums. Dzīves izteiksme ir tiešāka un skarbāka – lai nu Dieviņš nogriež, bet, līdzšinējā toņkārtā reemigrācijas sekmēšanu apcerot, valdības vīri var pamatīgi sanaidot latviešus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+