1919. gada 4. augustā. Latvijas pases 1
Pirms 100 gadiem Ministru kabineta sēdē pieņēma Iekšlietu ministrijas piedāvāto rīkojuma projektu par Latvijas iekšzemes pases ieviešanu.
Tādas pienācās ikkatram iedzīvotājam, sākot no 14 gadu vecuma, ja viņš spēja ar dokumentiem vai galvotājiem pierādīt, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gadā ir vai ir bijusi (repatriēto kara bēgļu gadījumā) Latvija.
“Citus visus, par kuru personību nebūs pilnīga skaidrība, ievietos koncentrācijas lēģeros,” dažas dienas vēlāk piedraudēja oficiālais laikraksts “Latvijas Sargs”.
Sākumā rosināja Iekšzemes pasu nodaļu izveidot pie Apsardzības (Aizsardzības) ministrijas, pēc tam lietas nonāca Iekšlietu ministrijas pārziņā. Jaunās pases drukāja Liepājā.
Izsniegšanai vajadzēja sākties septembrī vispirms Rīgas pilsētā, tad sekotu Rīgas apriņķis, tad Cēsu apriņķis. Tomēr realitātē Rīgā pirmās Latvijas pases sāka izdot 1919. gada 4. oktobrī “2. policijas iecirknī Totlēbena (Kalpaka – Aut.) bulvārī 10”.
6. oktobrī Latvijas Tautas Padome pieņēma “Pagaidu noteikumus par iekšzemes pasēm”, nosakot, ka “ikvienam Latvijas valsts pilsonim, kas dzīvo valsts robežās, vajadzīga savas personības apliecībai pase”. Viens no stimuliem izņemt pases tolaik bija vēlme piedalīties Rīgas domes vēlēšanās, kuras solīja novembra beigās.
Bermontiāde pamatīgi sajauca un aizkavēja pasu izsniegšanas plānus. Ar pilnu gaitu process atsākās tikai 1919. gada decembrī. Līdz novembra beigām Rīgā izsniedza aptuveni 30 tūkstošus Latvijas pasu.
“Valdības Vēstnesis” 19. decembrī atzīmēja, ka no cittautiešiem aktīvākie pilsonības noformētāji un pasu saņēmēji esot ebreji, tad vācieši, “turpretī ļoti niecīgā skaitā krievi”.
