80% kļūdu nav ārstu vainas dēļ. Saruna ar Uģi Gruntmani 0
Teksasas (ASV) universitātes profesors un ārsts endokrinoloģijā Uģis Gruntmanis, kurš ir arī Latviešu ārstu un zobārstu apvienības valdes priekšsēdētājs, uzskata, ka maksas ieviešana par plānveida veselības aprūpi ir necilvēcīga pret, iespējams, līdz 300 tūkstošiem Latvijas trūcīgo iedzīvotāju. U. Gruntmanis piedalījās arī Pasaules latviešu zinātnieku kongresā, kas pagājšnedēļ notika Rīgā.
Vai esat pamanījis kādas izmaiņas pozitīvā virzienā Latvijas veselības aprūpē?
U. Gruntmanis: Finanšu pieaugums medicīnā ir pozitīvs solis, taču jāatzīst, ka nauda tomēr netiek izmantota ar iespējamo lielāko labumu, ko no tās varētu gūt. Būtiskākais, par ko es uztraucos, ir tā sauktās mugurkaula ārstniecības iestādes – universitātes un reģionālās slimnīcas. Papildus piešķirtā nauda tās nestiprina. Nav pieļaujama situācija, ka ārsti no šīm slimnīcām joprojām strādā divās, trīs un četrās darbavietās. Tas nozīmē, ka viņi savā pamata darbavietā nestrādā pilnu darba dienu un jau pusdienlaikā dodas uz savu privātpraksi vai kādu privāto medicīnas iestādi, atstājot nepadarīto uz rezidentu pleciem. Tas apgrūtina ātru, efektīvu, pareizu slimnieku ārstēšanu un savlaicīgu izrakstīšanu no slimnīcas.
Mediķu algu palielināšanai šogad klāt nāca 85 miljoni eiro. No 2019. gada būs jāmaksā pilnībā par virsstundu darbu. Vai tad tas nav stimuls, lai strādātu vienā darbavietā?
Bija paredzēts lielāko daļu šī finansējuma novirzīt “mugurkaula iestādēm”. Bet Saeimā ir liels privāto medicīnas iestāžu lobijs un liela daļa no šīs naudas tiek piešķirta arī privātajām ārstniecības iestādēm, kas pilda valsts pasūtījumu. Es neesmu pret privātajām poliklīnikām, bet Latvija ir unikums tajā ziņā, ka šajā jautājumā trūkst skaidras nostājas. Citās valstīs līgumi ar privātajām ārstniecības iestādēm tiek slēgti tikai tad, ja ar pacientiem netiek galā valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādes. Latvijā gadu no gada daļa valsts naudas aizplūst uz privātajām poliklīnikām un tas bremzē universitātes slimnīcu attīstību. Slimnīca jau nevar nopelnīt, tikai ārstējot slimniekus, kuriem ir ļoti smags veselības stāvoklis. Ikvienā pasaules valstī no šiem pacientiem ir tikai finansiāli zaudējumi. Tāpēc, lai būtu finansiāls līdzsvars, aktīvai pacientu apritei ir jābūt universitātes un reģionālo slimnīcu poliklīnikās.
Vai esat pamanījis, ka prioritāte “mugurkaula slimnīcās” ir vērienīgie būvniecības darbi? No nākamā gada, piemēram, Rīgas Austrumu slimnīcā rekonstrukcijas dēļ tiks slēgtas 500 jeb gandrīz puse gultasvietu.
Pasaules latviešu zinātnieku kongresā spriedām, kā tas var būt, ka Latvija augstākajai izglītībai piešķir vismazāko finansējumu no Baltijas valstīm, zinātnei tiek piešķirts vismazāk no visām Eiropas Savienības valstīm, Igaunijā gandrīz trīsreiz vairāk, un medicīnas finansējuma ziņā esam Eiropas Savienības valstu apakšgalā. Bet kam mēs dodam vairāk? Tikai vienai lietai – infrastruktūras projektiem. Droši vien tādēļ, ka daļu no finansējuma iespējams nopludināt arī neparedzētiem mērķiem. Tā viemēr ir bijusi politisko partiju galvenā interese. Kuri ir tie cilvēki, kas no mīļa prāta partijām ziedos likumā atļautos tūkstošus, ja zinām, ka lielākajai daļai ģimeņu pēc nodokļu nomaksas ienākumi ir tikai 680 eiro? Tie, kam atlec tie gabali no infrastruktūras projektiem. Kamēr naudas summa, ko drīkst ziedot partijām, nesamazināsies līdz pāris simtiem, tikmēr šis process turpināsies.
Kā jums šķiet, cik daudz pacientu drošību ietekmē mediķu pofesionālais līmenis un centieni un cik daudz tā ir atkarīga no citiem faktoriem, piemēram, nesakārtotās veselības aprūpes sistēmas?
Sirds ķirurgam Gundaram Katlapam, kurš strādā ASV, Pasaules latviešu zinātnieku kongresā bija ļoti interesanta lekcija, kurā viņš uzsvēra, ka pacientu mirstības cēloņu vidū attīstītajās valstīs ārstu pieļautās kļūdas ir trešajā vietā aiz sirds un asinsvadu, kā arī onkoloģiskajām slimībām. Ar to mēs nelepojamies, bet to mēs nedrīkstam slēpt. Ārstu vidū ir jābūt atklātai diskusijai, kāpēc tiek pieļautas kļūdas, tās ir jāanalizē. Ir pierādīts, ka astoņdesmit procenti no pieļautajām kļūdām nav ārstu vainas dēļ. Tā ir veselības aprūpes sistēmas vaina, ka kaut kas nav sakārtots, piemēram, piegādājot asinis, kaut kas palaists garām, lai asins analīzes būtu laikā, lai kompjūtertomogrāfijas izmeklējums būtu precīzi aprakstīts… Ir daudzas sistēmiskas lietas, kas Latvijā ir jāsakārto. Cilvēkam, nokļūstot ārstniecības iestādē, ir jājūt, ka viņš tur ir svarīgs un ka par viņu rūpējas, ka viņš nav tas, kas visus apgrūtina.
Jūs esat publiski paudis – ja būs pieejama tikai neatliekamā medicīniskā palīdzība un ģimenes ārsta konsultācija, mirstība var pieaugt par 25 procentiem. Vai šāda prognoze tomēr nav pārspīlēta?
Tas ir pierādīts Amerikā, ka to cilvēku vidū, kuri nemaksā nodokļus un kuriem ir tikai tā sauktā akūtā veselības aprūpe, mirstība ir par 25 procentiem lielāka, jo viņiem ir augsts liels ielaistu slimību īpatsvars. Tie lielākoties ir cilvēki ar maziem ienākumiem, zemāku izglītības līmeni, viņu vidū ir arī nelielie uzņēmēji, kuri nespēj apdrošināt savu veselību finansiālu apsvērumu dēļ. Amerika ir pirmajā vietā pasaulē bankrotu ziņā, ko radījuši nenomaksāti rēķini par ārstēšanu. Parādniekiem atņem visu, kas viņiem pieder, lai varētu segt viņu ārstēšanas izdevumus.
Ja augstais mirstības rādītājs patiešām ir pierādīts, tad kāpēc Latvijas valsts iet šo aplamo ceļu?
Izskatās, ka lielākā daļa politiķu, kas ievēlēti Saeimā, šajā jautājumā vispār nav iedziļinājušies. Atceros, kad Amerikā tikos ar kongresa un Senāta pārstāvjiem kā Nacionālā osteoporozes fonda pārstāvis, biju ļoti patīkami pārsteigts par deputātu palīgu izdarīto fenomenālo darbu, jo, runājot ar deputātiem, man nebija jāskaidro viņiem elementāras lietas un varējām diskutēt par problēmu būtību, par niansēm. Bet Latvijas parlamenta komisijās uzaicinātajām personām nereti ir jāstāsta ābeces patiesības, jo deputātiem nav bijusi vēlēšanās sagatavoties izskatāmajam jautājumam.
Par iepriekšējā ASV prezidenta Obamas veselības reformām daudz tika runāts un rakstīts – viņam bija lieli plāni, bet īstenojās tikai daļa. Kā šajā jomā sokas pašreizējam ASV prezidentam Trampam?
Obamas laikā tika panāktas fundamentālas izmaiņas veselības aprūpes apmaksā. Pirms tam bija tāpat kā Latvijā – kad veselības aprūpes pakalpojums ir saņemts, samaksā, bet netiek analizēts, vai pacients ir apmierināts, vai šis vai cits izmeklējums bija vajadzīgs utt. Obamas laikā būtisks akcents tika likts uz rezultātu. Ģimenes ārstam tiek piešķirta noteikta naudas summa, kuras izlietojumu viņš plāno kopā ar speciālistiem, strikti skatās, lai nebūtu lieli, nevajadzīgi tēriņi. Tiek domāts, kā uzlabot pakalpojumu kvalitāti, nepalielinot cenas.
Katra profesionālā mediķu asociācija ir fiksējusi konkrētas lietas katrā medicīnas specialitātē, ko dara, bet ko nevajadzētu darīt, jo nav pierādījumu, ka tas pacientam palīdz. Būtu svarīgi to sākt arī Latvijā. Bet tam nevajadzētu nākt no Veselības ministrijas, taču ministrijai vajadzētu aicināt asociācijas iedziļināties attīstīto valstu starptautiskajos datos un izvērtēt, bez kā varētu iztikt no tā, ko patlaban darām.
Taču Tramps Amerikā aktīvi jauc nost visu, ko Obama uzcēlis. Tādējādi būtiski pieaug veselības apdrošināšanas cenas, kā arī neapdrošināto skaits.
Mūsu valstī ir diezgan lielas problēmas atrast prasmīgus vadītājus. Lielākās universitātes slimnīcas vadība ir uzticēta personai, kuras kompetencē iepriekš bija drošība uz ceļiem. Vai ir perspektīvi šādā postenī ielikt personu, kura medicīnas jomā nekad nav strādājusi?
Uzticēt slimnīcas vadību cilvēkam, kas medicīnā neorientējas, ir tas pats, kas cilvēku, kurš nekad nav vadījis lidmašīnu, iesēdināt pilota kabīnē un likt to darīt.
ASV medicīnas augstskolās var iegūt tā sauktos kombinētos grādus, piemēram, ārsta grādu kopā ar jurista grādu vai sabiedrības veselības speciālista, vai uzņēmēja grādu… Drīzumā tikšos ar Rīgas Stradiņa universitātes rektoru Aigaru Pētersonu un runāšu arī par to, ka ir jāveido kopīgas apmācību programmas vai nu ar Rīgas Ekonomikas augstskolu, vai citu respektablu augstāko izglītības iestādi, kur ārsti varētu iegūt izglītību arī medicīnas vadībā. Tā jau ir vēl viena traģēdija, ka Latvijā, kur iedzīvotāju skaits 28 gados ir samazinājies par 600 tūkstošiem un kur skolēnu skaits ir uz pusi mazāks nekā 90. gadu sākumā, joprojām ir 58 augstskolas.
Tā ir liela kļūda, ko pieļauj veselības ministre Čakša, liekot slimnīcu vadītāju amatos cilvēkus, kuri tikpat kā neko nesaprot no medicīnas. Nevienā attīstītā valstī lielās klīnikas nevada cilvēks, kas darbojies ārpus medicīnas. Pateikt, ka slimnīca ir kā banka vai kā ceļu uzraudzības dienests, ir prātam neaptverami. Es apbrīnoju šos cilvēkus, kas šādus amatus uzņemas.
Meijo klīnikā ir noteikts, ka klīnikas vadītājs nevar atrasties amatā ilgāk par pieciem gadiem. Tikai tad, ja esi izcils, drīksti turpināt vēl vienu pilnvaru termiņu. Visi zina, ka viņi nebūs mūžīgie vadītāji. Latvijas medicīnā ir izveidojusies situācija, ka ne viens vien vadītājs amatā atrodas desmit un piecpadsmit gadus. Līdzīgi ir arī ar mediķu asociāciju vadītājiem. Tas ir nepārprotami pierādīts, ja cilvēks vienā postenī atrodas ilgāk par desmit gadiem, zūd interese ieviest jaunas idejas.
Latvijas abām lielākajām universitātes slimnīcām vajadzētu būt vienai vadībai ar izcilu intelektuālo potenciālu. Latvijā nav nepieciešamas divas augstskolas, kurās studē topošie ārsti. Pietiktu ar vienu, jo nav taču tik daudz to izcilo prātu, lai ar tiem varētu nodrošināt divas augstākās mācību iestādes. Ja pie politiskās varas būtu arī intelektuāli spēcīgi cilvēki, kas saprastu, ka tas ir valstiski nepieciešams, lai varētu virzīties uz priekšu, lai mēs spētu konkurēt ar atvērto Eiropu, tad viņi pateiktu, ka, domājot par Latvijas nākotni, nav jāšķiež nauda divām augstskolām.
1919. gadā, kad tika dibināta Latvijas Universitāte, latviešus pulcināja kopā no visas pasaules, jo toreiz saprata, ka tik mazai tautai kā latvieši ir jāsadarbojas savā starpā. Mums ir jāsadarbojas ar Igauniju, Lietuvu, Skandināvijas valstīm… Kad 2011. gadā strādāju kopā ar veselības ministru Bārzdiņu rezidentūras jautājumos, tiem veselības aprūpes struktūru vadītājiem, kas savos amatos atradās desmit un vairāk gadus, vaicāju: kā ir Igaunijā, kā Lietuvā, bet viņi raustīja plecus.
Diemžēl Latvijā nejūt, ka mājās tiek gaidīti tie cilvēki, kas ieguvuši labu izglītību un strādā ārpus Latvijas.
Vai pats to neizjutāt, kad gribējāt pretendēt uz Rīgas Stradiņa universitātes rektora amatu?
Esmu diezgan tiešs, paužot savu viedokli par dažādiem jautājumiem, un tas daudziem nepatīk. Agrāk, kad runāju riņķī, apkārt, nebija nekādas jēgas, bet tagad tomēr ir jūtams kaut kāds rezultāts. Mana kandidēšana radīja diskusiju, kāpēc Latvijā ir tā, kā ir, kāpēc mēs balstāmies uz likumu, kas pieņemts 1996. gadā. Vai tas ir Latvijas labā, vai tas ir labākais variants, kā mēs Latvijas augstskolās ievēlam vadošos cilvēkus? Svarīgi ir par šo jautājumu diskutēt, un esmu gandarīts, ka ar manu kandidēšanu tas ūdens tika sakustināts.
