Ai, galva sareiba… Kāpēc rodas reibonis un ko darīt, kad viss paliek miglā 6
Autors: Valda Madalāne, AS “Latvijas Mediji”
Sen aiz muguras laikmets, kad dāmu ģībšana piederēja pie smalkas etiķetes nosacījumiem. Mūsdienās cilvēki ģībst pavisam citu iemeslu dēļ un ne labprāt. Kāpēc?
Viens vienīgs karuselis
Vēl pirms mirkļa viss bija labi, un te pēkšņi zeme zūd zem kājām, mājas, koki un laternu stabi sāk kustēties, šūpoties un griezties. Protams, viss paliek savās vietās, ja vien tā nav viesuļvētra vai zemestrīce.
Šo sajūtu rada reiboņi, un tie rodas ne tikai no panākumiem vai iemīlēšanās, bet arī ikdienišķās situācijās – sarežģīta eksāmena, publiskas uzstāšanās vai nepatīkamas sarunas laikā ar priekšniecību.
Spēcīgas nervu spriedzes dēļ notiek pēkšņa adrenalīna izmešana asinīs, tas izraisa asinsvadu gludās muskulatūras spazmas, un uz mirkli pasliktina apasiņošanu tajās smadzeņu daļās, kas atbild par līdzsvaru.
Galva var sareibt arī pēc dažu medikamentu lietošanas un pat straujas pozas maiņas. Šīs situācijas gan ir visai nekaitīgas, un reibonis vienā mirklī pāriet.
Diezgan ātri var novērst reiboni, ko izraisa spēcīga izsalkuma sajūta. Šajā gadījumā atliek tikai paēst vai vismaz izdzert krūzi karstas saldinātas tējas.
Ja galva reibst diezgan bieži un ilgi, tas ir iemesls doties pie ārsta.
Kā pa miglu
Reiboņiem ir ne vien dažādi iemesli, bet arī atšķirīgi cēloņi.
Īsto reiboni, ko ārsti apzīmē ar vertigo, parasti izraisa iekšējā ausī izvietotā vestibulārā aparāta funkciju traucējumi. Rodas sava ķermeņa vai apkārtējo priekšmetu kustības ilūzija. Bieži šīs kustības jūt noteiktā virzienā – pa labi un pa kreisi vai uz priekšu un atpakaļ.
Citādākas sajūtas ir tad, ja reiboni izraisa medikamenti, kas nomāc nervu sistēmu, vai hipoglikēmijas gadījumā. Rodas nelaba dūša un galvā – migla.
Spēcīgas nervu spriedzes, depresijas, neirožu, izbīļa reizēs vienlaikus ar reiboni ir trauksmes izjūta. Traucējumu dēļ tajās smadzeņu daļās, kas atbild par telpisko uztveri un koordināciju, rodas viegls noreibums un nelabums.
Var būt bīstami
Ir zināms desmitiem iemeslu, kas izraisa reiboni. Tādēļ ar šādu sūdzību var doties pie dažādu specialitāšu ārstiem, visbiežāk arī ģimenes ārsts problēmu var novērst. Tomēr neirologs vai otolaringologs spēj precīzāk noteikt cēloni, jo galva reibst, piemēram, ja ausīs ir sēra korķi vai kāda saslimšana, netrenēts vestibulārais aparāts (jūras slimība) vai ir traucēta endokrīnās sistēmas darbība (grūtniecība, hipotireoze, cukura diabēta hipoglikēmija). Tomēr problēma var būt arī daudz nopietnāka.
Traucējumi smadzeņu asinsritē izraisa attēla dubultošanos, vājuma izjūtu rokās un kājās, kustību koordinācijas izmaiņas reiboņa dēļ. Šādi simptomi saglabājas vairākas dienas.
Veģetatīvajiem traucējumiem raksturīgi dažāda stipruma reiboņi, it īpaši, ja ir zems asinsspiediens un bradikardija – palēnināta sirdsdarbība.
Vestibulārā nerva bojājumam raksturīgs pēkšņs slimības sākums, spēcīgi reiboņi, slikta dūša un vemšana pat guļot. Pārvietošanās laikā simptomi pastiprinās un saglabājas vairākas dienas. Atveseļošanās iespējama apmēram pusotras nedēļas laikā, taču retos gadījumos pēc vairākiem mēnešiem var būt slimības recidīvi – atkārtošanās.
Menjēra slimības laikā ir arī troksnis ausīs un šķietams to aizlikums, tādēļ pavājinās dzirde. Reiboņi rodas bieži un dažu sekunžu laikā sasniedz maksimumu, kad cilvēks pat nespēj noturēties kājās, taču nezaudē samaņu. Šīs nepatīkamās sajūtas pakāpeniski samazinās vairāku stundu laikā, taču nestabilitāte un vāja dzirde saglabājas vēl vairākas dienas. Ārstēšanā izmanto medikamentus, diētā izslēdz sāli, un tikai ļoti smagos gadījumos var būt nepieciešama operācija.
Mugurkaula kakla daļas saslimšanas var provocēt nestabilitāti, orientācijas zudumu pārvietošanās laikā, sāpes mugurkaula kakla daļā, īpaši pagriežot ķermeni.
Dzirdes pasliktināšanās ar vienu ausi, neciešamas galvassāpes un reiboņi, kas pastiprinās pārvietošanās laikā, mēdz būt arī galvas smadzeņu audzēja dēļ.
Mugurkaula kakla daļas saslimšanas var provocēt nestabilitāti, orientācijas zudumu pārvietošanās laikā, sāpes mugurkaula kakla daļā, īpaši pagriežot ķermeni.
Ilgstoši reiboņi (no dažām minūtēm līdz stundai) vienlaikus ar troksni ausīs, nelabu dūšu, vemšanu mēdz norādīt uz tuvojošos migrēnas lēkmi.
Ja no autoavārijas izdodas izsprukt ar veselu ādu, bet bremzēšanas laikā galva ir spēcīgi liekusies uz priekšu un atpakaļ, bojājot saites un mugurkaula kakla daļu, cietušajam tik un tā ir reiboņi un nelaba dūša.
Nirstot bez akvalanga, paceļoties un nolaižoties lidmašīnai, nopietnos gadījumos diskomfortu izraisa membrānas plīsums starp iekšējo un vidusausi. Tādēļ ir dzirdes traucējumi, troksnis ausīs vai pat vemšana. Reiboņi pastiprinās klepojot vai šķaudot.
Kas notiek?
Reibonis ir nozīmīgs simptoms, ja vienlaikus ir bālums, nelaba dūša, pastiprināta svīšana, līdzsvara traucējumi, attēla miglošanās, trauksmes izjūta un nekontrolēta acu ābolu kustība jeb nistagms.
Jūtot pirmās reiboņa pazīmes, ieteicams nomierināties un censties noturēt līdzsvaru, lai nepakristu un negūtu traumu. Vēlams apsēsties vai, vēl labāk, apgulties tā, lai galva un pleci ir vienā līmenī. Tas veicina galvas smadzeņu apasiņošanu. Nav vēlamas straujas kustības un ieteicams skatienu piesaistīt kādam nekustīgam priekšmetam vai, vēl labāk, aizvērt acis.
Par reiboņa iemesliem var pastāstīt laboratoriski izmeklējumi, elektrokardiogramma, asinsspiediena mērījumi, līdzsvara testi, mugurkaula rentgens. Ja arvien vēl paliek neskaidrības, ārsts nozīmē detalizētākus izmeklējumus atkarībā no simptomiem.
Neiroloģe Daina Jēgere secinājusi, ka reiboņu gadījumā Latvijā visbiežāk diagnosticē pārejošas išēmiskas lēkmes. Taču viņa šaubās, vai vienmēr tā ir, jo reiboņu iemesli bieži kombinējas, un ārsti uzsver diagnozi, kuras gadījumā pacientiem ir tiesības saņemt kompensējamos medikamentus.
Par reiboņa iemesliem var pastāstīt laboratoriski izmeklējumi, elektrokardiogramma, asinsspiediena mērījumi, līdzsvara testi, mugurkaula rentgens. Ja arvien vēl paliek neskaidrības, ārsts nozīmē detalizētākus izmeklējumus atkarībā no simptomiem.
Vieglākos gadījumos reiboņiem var pielāgoties ar speciāliem vingrinājumiem. D. Jēgere gan uzsver, ka pēc 65 gadu vecuma, turklāt mazkustīgiem pacientiem, tie diemžēl vairs nav īpaši efektīvi.
