Ap 1000 skolēnu nespēj atrisināt pat vistriviālākos matemātikas uzdevumus. “Tie būs tie, kas dzīvos uz pabalstiem!” 255
Šis jautājums ir ļoti daudzslāņains. Tā daļa, kas nespēj atrisināt elementārus uzdevumus, kā parāda eksāmens, mums ir vairāk nekā 1000 skolēnu – vīni nespēj atrisināt vistriviālākos matemātikas uzdevumus. Skaidrs, ka ir jautājums: kāpēc mums ir ir tādi skolēni? Kas šos 9 pamatskolas gadus ir noticis? Šādu komentāru TV24 raidījumā “Preses klubs” par aktuālo problēmu sniedza Dace Namsone, Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra vadītāja.
Viena no atbildēm ir tā, ko mēs savā pētījumā atklājām un atdevām vērtēšanai politiķiem par to, kas kādas problēmas šobrīd ir skolās mācīšanā. Protams, ka viena daļa iemeslu ir saistīti ar mācīšanu. Bet šajā gadījumā nebūtu korekti pateikt, ka vainīgi skolotāji. Tas būtu pilnīgi negodīgi.
“Kāpēc? Tāpēc, ka tā sistēma pati ilgstoši ir laidusi cauri ar dažiem procentiem. Tātad barjera, jebkāds slieksnis, kurš man ir jāpārvar, lai es varētu dabūt to dokumentu, nav bijis. Un kas vispār ir 10%, ko jūs varat darbā darīt 10% apjomā? Par ko mēs vispār runājam, ja tā latiņa ir nenormāli zema?” kategoriska ir Namsone.
Sabiedrība pati uztur šo zemo latiņu, un tad rodas šie cilvēki, kas dzīvos uz sociālajiem pabalstiem. Jautājums: vai mēs kā valsts to varam atļauties? Atbilde ir, ka, visticamāk, mēs nevaram to atļauties.
Uzņēmēji tādus cilvēkus darbā neņems, bet viņš maksās nodokļus par šo cilvēku uzturēšanu. Tas ir tas, ko nozīmē – skolēni ar zemu sniegumu, brīdina speciāliste.
Namsone piekrīt faktam, ka “Ja mēs runājam, ko rāda eksāmens. Tas rāda, ka tie, kam iet grūti, tas eksāmens ir par grūtu; tiem, kam iet labi, tas eksāmens ir par vieglu.
Faktiski problēma ir šāda – izglītības kvalitāte ir atkarīga no tā, kurā skolā un pie kura skolotāja nonāk jūsu bērns.”
Kā uzskata Namsone, tas, kas ir ierakstīts Izglītības likumā, ir skaisti vārdi. Dzīvē realitāte par pamatskolām ir šāda – par ko skaļi nerunā, par to, ka ir faktiski divas plūsmas. Ir viena plūsma, ka vecāki, kam ir labāka izglītība, savus bērnus ved sev līdzi uz darbu, tātad no laukiem uz centru – tā ne vienmēr ir Rīga, tā var būt Liepāja, tā var būt Valmiera, tā var būt Rēzekne. Šie vecāki var arī nodrošināt privātskolotājus, līdz ar to mēs nezinām, kā darba rezultāts tas ir. Otra plūsma –
pilsētas skolas tos bērnus, kas ir neērti, kam ir mācīšanās grūtības vai kam ir kādas problēmas, sūta ārā no pilsētas, līdz ar to lauku skolās mākslīgā veidā nonāk ievērojams skaits skolēnu ar dažādām mācīšanās grūtībām,
un daudzos gadījumos man ir milzīga cieņa pret tiem cilvēkiem, kas strādā šādā situācijā un sasniedz normālus eksāmena rezultātus.
“Ir vienreiz skaļi jāpasaka, ka ir milzīgas atšķirības starp skolām un to, kā katrs skolotājs māca. Risinājumi tipveidā neder – skolotāju deficīts nu nonācis līdz skolēnam. Šo var atrisināt tikai politiski –
šobrīd tas traucē bērniem normāli mācīties,” skarba ir speciāliste.
