– Pieminējāt darbu ārzemēs. Jūs esot atgriezies Latvijā tieši dēļ iespējas strādāt Inženierzinātņu vidusskolā. 3
– Uz ārzemēm aizbraucu, lai izdzītu no skapja savu mazo skeletu. Daudz biju domājis – kas gan es par angļu valodas skolotāju, ja neesmu dzīvojis angliskā vidē. Man tas kremta. Var teikt, ka braucu mācīties angļu valodu, iepazīt britu kultūru. Strādāju Lielbritānijā māju izīrēšanas biznesā. Taču tas nebija mans aicinājums, darīju to tikai naudas dēļ. Kad man pavēstīja par darba iespēju jaunajā vidusskolā, tobrīd vēl nebiju domājis atgriezties Latvijā. Vēlāk es jau ļoti šo darbu gribēju, jo biju veicis izpēti internetā par skolu. Kaut darbs man vēl nebija piedāvāts, draudzenei teicu: kravājam mantas, mēs braucam uz Latviju, man tur būs darbs. Mēs nopirkām tikai vienvirziena biļetes.
– Tieši kas jūs visvairāk uzrunāja vīzijā par jauno vidusskolu?
– Vissvarīgākais ir tas, ka man ļoti gribējās atkal mācīt, būt skolas vidē. Turklāt forši izklausās: RTU Inženierzinātņu vidusskola. Kad ieguvu šo darbu, sajutos ļoti novērtēts, jo te ir nolasīta lieliska skolotāju komanda. Domāju, ka te ir Latvijas spējīgākie pedagogi, un arī es esmu iekļuvis starp viņiem. Man ir svarīga pedagoģiskā izaugsme un darbs šajā vidusskolā šķita loģisks nākamais solis uz augšu. Protams, ir arī lietas, kas biedē. Milzīga atbildība.
Man patīk arī tas, ka būšu ne tikai skolotājs, bet arī klases audzinātājs. Tas ļaus būt dziļāk iekšā šajā procesā, turēt roku uz pulsa.
– Vācu valsts ģimnāzijā jums bija tituls “Labākais klases audzinātājs”. Kādam jābūt labam audzinātājam?
– Nekad neesmu daudz apzināti domājis, kādam jābūt labam audzinātājam. Kas iekšā ir, tas organiski nāk ārā. Tāpēc gan esmu arī pieļāvis diezgan daudzas kļūdas un Vācu ģimnāzijā neviens pret manu darbu nebija vienaldzīgs. Vieniem tas patika, bet citi uzskatīja, ka tādus kā Zenfs nevar laist skolā. Pats arī daudz esmu domājis par savām kļūdām, malis caur sevi, taču jāiet uz priekšu.
Skolēni nebūs man baigie čomi. Sociālajos tīklos viņu draudzības aicinājumus neapstiprinu, jo citādi būs nesapratne: kā gan man varēja ielikt divnieku, ja mēs esam tādi draugi. Būšu foršais, labais, bet stingrais skolotājs. Ar skolēniem nav jādraudzējas, bet ir jāsastrādājas. Mēs esam vienā laikā un telpā un ejam uz kopīgu mērķi.
– Bet kas ir grūtākais audzināšanā?
– Grūtākais ir būt diplomātam starp skolu, kolēģiem, bērniem, vecākiem. Kā Krilova fabulā, kur gulbis vilka ratus gaisā, līdaka ūdeņos uz priekšu, bet vēzis – atpakaļ. Klases audzinātāja uzdevums ir noturēt visus kopā, panākt, lai ejam vienā virzienā.
