“Fantastisks cilvēks, nekad neatteica.” Atvadīsies no leģendārā Jāņa Lūša 0
Ar zemniekam raksturīgu darba tikumu lauku puisis, no kura neviens neko negaidīja, kļuva par izcilāko gadsimta šķēpmetēju pasaulē un ievērojamāko personību Latvijas sportā – aizsaulē aizgājušā Jāņa Lūša iespētais ir apbrīnas vērts.
Tēvu nošāva
Jānis Lūsis 15 gadus bija pasaulē izcilākais pīķraidis, kura sasniegumu sarakstam joprojām neviens nav spējis nostāties līdzās. Vēl jo īpašāku to padara tas, ka šķēpa mešanā viņš sāka trenēties vien 18 gadu vecumā pēc iestāšanās Fiziskās kultūras institūtā (FKI).
“Jāņa tēvu 1945. gadā kara beigās nogalināja krievu zaldāts – gribējis noņemt zirgu, nav devis un tas ņēma plinti un nošāva. Līdz ar to jau no bērnības palīdzēja mammai saimniecībā, gāja kolhozā, patika sportot. Tika audzināts būt pieticīgam, bet tiekties pēc mērķa. Tas bija viņa spēks. Īsts latviešu zemnieks labākajā nozīmē – nebija nopērkams un nebija pierunājams,” atminas Jāņa Lūša studiju un kopmītņu istabiņas biedrs Daumants Znatnajs.
FKI Lūsi uzņēma kā augstlēcēju, bet šķēpa mešanai viņu pievērsa vieglatlētikas grupas vadītājs Valentīns Mazzālītis. Tā satikās divi fanātiķi un talanti, kas ilgstoši viens otru pilnveidoja.
“Mazzālītis prata iekurināt azarta garu, katrs treniņš bija kā sacensība. Viņam bija absolūtā dzirde un uztrenēja Lūsim absolūtu muskuļu izjūtu,” uzskata Znatnajs.
“Jānis bija tik liels cilvēks, ka grūti vārdos aprakstīt. Jācer, ka mēs viņa piemiņu saglabāsim ar tradicionālajām sacensībām. Visvairāk atmiņā paliks ar vienkāršību, atklātību – ko jūt un domā, to pasaka. Šķēpa mešana bija visa viņa dzīve līdz pēdējam brīdim, nevienam neatteica padomus. Ļoti jauks cilvēks,” teic Latvijas Šķēpmetēju kluba vadītājs, treneris Gints Palameiks.
Pateicīga Lūsim par padomiem ir septiņcīņniece Laura Ikauniece: “Pamatus šķēpa mešanā ieguvu pie Jāņa Lūša nometnēs Murjāņos. Bet 2015. gadā viņš man treniņā iemācīja dažus knifus, kas pasaules čempionātā ļāva pēc šķēpa pakāpties uz medaļu pozīciju. Reiz vieglatlētikas gada balvā Lūsis man uzvalkā demonstrēja, kā mest, lai izvairītos no kļūdiņas, tas bija ļoti forši. Cilvēks ar labu sirdi, atsaucīgs.”
Vieglatlētikas statistiķis Andris Staģis atgādina, ka Lūsis bija daudzpusīgs un savulaik labojis divus Latvijas rekordus desmitcīņā. Staģis ir autors vienai no grāmatām par Lūsi “Šķēpa karalis Jānis”, kas tika izdota pirms leģendas 70. jubilejas: “Jānim bija fenomenāla atmiņa – pāris reizes aizrādīja, ka man nav pareizi dati, es spurojos pretī, bet, kad pārbaudīju, izrādījās, ka viņam taisnība.”
Mūža mīlestība
Neticama bija Jāņa Lūša nervu sistēma. Lielāko panākumu – Mehiko olimpisko spēļu zeltu – viņš guva ar pēdējo metienu, turklāt pirms tam tikai ieskrienoties un imitējot metienu.
Laikabiedri stāsta, ka pirmo lielo uzvaru starptautiskajā arēnā guva amizantā veidā – noteikumi atļāva mest ar jebkuru sektorā esošo šķēpu. Jānis ievēroja, ka ļoti labi lido poļa Januša Sidlo pīķis, bet viņš negribējis dalīties.
Jānis vienkārši izņēmis no maisa un metis, sasniedzot par diviem metriem labāku rezultātu. Bijis tik aukstasinīgs, ka varēja sacensībās izmest metienu un ielīst zem segas 15 minūtes pagulēt.
Savu nākamo sievu Elvīru Ozoliņu pirmo reizi Lūsis ieraudzīja uz žurnāla vāka un… burtiski iemīlējās. Krievijā dzimusī Elvīra tobrīd jau bija 1960. gada Romas olimpisko spēļu čempione un abi satikās, kad Jānis iekļuva PSRS izlasē.
Elvīra bija precējusies ar citu krievu vieglatlētu, bet vēlāk laulība izjuka, izveidojoties jaunai ģimenei, kurā pasaulē nāca dēls Voldemārs – arī šķēpa metējs, divu olimpisko spēļu dalībnieks. “Elvīra bija Jāņa mūžā vienīgā sieviete. Es to zinu, jo uz ballēm viņš negāja, bija tikai sports. Nedzēra, nekad nesmēķēja. Meitenēm pat prātā nenāca, ka ar Jāni kādas rebes var taisīt,” stāsta Daumants Znatnajs.
Pēc sportista karjeras beigām Jānis Lūsis kļuva par PSRS izlases galveno treneri, vēlāk trīs gadus strādāja par treneri Madagaskarā. Mūža nogalē viņam ļoti patika darboties savā lauku mājā, kuru pārbūvēja pats savām rokām.
“Pirms laba laika kopā ar Jāni un Valentīnu Mazzālīti kopā makšķerējām Valdemārpils ezerā, zivis gatavojām, tie bija skaisti brīži. Valentīns bija vairāk azartisks, tāpat kā jebkurā sporta spēlē, bet arī Jānim cope gāja pie sirds,” atklāj Gints Palameiks.
Pagājušā gada janvārī Lūsim atklāja vēzi, viņš pārcieta piecas operācijas un līdz pat pēdējam brīdim cīnījās kā savulaik sektorā.
“Jānis nekad nebija familiārs, bet pagājušā gada septembrī, kad muzejā notika grāmatas “Šķēpiem mirdzot” prezentācija, uzsita man pa plecu: “Es izķepurošos!” Vasarā par spīti slimībai ieradās uz visām sacensībām,” teic Latvijas Sporta muzeja direktore Agra Brūne.
“Fantastisks cilvēks, nekad neatteica. Tik vienkāršs, patiess, liels iekšējs spēks. Dod Dievs mums pārējiem līdzināties viņam.”
Jānis Lūsis 19.05.1939. – 29.04.2020.
* Olimpiskais čempions (1968.), vicečempions (1972.) un bronzas medaļas ieguvējs (1964.)
* Divreiz labojis pasaules rekordu – 1968. gadā Somijā (91,98 m) un 1972. gadā Zviedrijā (93,80 m)
* Četrkārtējs Eiropas čempions (1962., 1966., 1969., 1971.)
* 12 reizes uzvarējis PSRS čempionātā
* Starptautiskās vieglatlētikas federāciju asociācijas Slavas zāle (2014.)
* Latvijas gada balva sportā par mūža ieguldījumu (2009.)
* Triju Zvaigžņu ordenis (1999.)
Kā liecina Latvijas Sporta veterānu – senioru savienības publicētais paziņojums, atvadīšanās no mūžībā aizgājušā Lūša notiks otrdien, 5. maijā, plkst.15 Rīgas krematorijā, Varoņu ielā 3a.
