Armands Puče: Pie ārlietu ministrijas tikai kāpnes ir tīras…
0
Latvijas ārpolitika ir kā stāvizrāde bez sēdvietām un aktieriem. Diplomātu atrautību no realitātes bruģē gan viņu uzpūstās darba izmaksas un pārspīlētās vajadzības, gan privātās attiecības, gan iedzimtā vēlme spoguļoties starp ekselencēm un prominencēm, kam visbiežāk nav nekāda sakara ar Latvijas interesēm.
Pagājušajā sestdienā tika mazgātas Ārlietu ministrijas kāpnes – tās, kas atrodas pret Valdemāra ielu. Ar ziepēm. Ja kāpnes prastu runāt, tām būtu, ko pastāstīt. Uz tām savulaik ar sarkanajiem karogiem no dīvainās Alpu kalnu trimdas mājās tika sagaidīts sarkanais pasaules lāpītājs Rainis, te soļus un pakāpienus skaitījis slavenākais no Ulmaņiem… Pa šīm kāpnēm skrējis ministrs Munters – uz vai atgriežoties no Krievijas vēstniecības, lai iemītu savu nodevības taku… Bet okupācijas laikā uz kāpnēm mīcījās komunisti un komjaunieši.
Ironiski, ka arī mūsdienās munterisms papildināts ar komjaunatnes sistēmiskumu – jā, mūsu laicīgo ārlietu kodolu balsta padomju ideoloģijas tā laika jaunatnes avangards – veido savdabīgu masīvo granīta kāpņu pirmorganizāciju, kas Latvijas starptautiskās attiecības redz kā savu dievišķo misiju. Ar valsti mazs sakars, ja nu vienīgi – viņu pašu izdomātais smieklīgais protokols.
Nu jau būs pagājušas kādas trīs nedēļas, kopš Latvijas ārlietu ministre publiski nesaturēja savu personisko prieku par amerikāņu un izraēļu kopīgo veikalu. Kā tur bija, citējot – mēs, latvieši, esam kopā ar Irānas tautu? Deviņdesmit miljoni irāņu esot sagaidījuši režīma nomaiņu? Kad režīma galvgals bija fiziski iznīcināts, izrādījās, ka Trampa kungs bija domājis tomēr kaut ko citu… Esot novērsti kodoldraudi.
Tas, cik ļoti Irānas tauta gaidīja, ka viņus atbrīvos no despotiskā režīma važām, tagad labi atspoguļojas katrā degvielas uzpildes stacijā visā pasaulē.
Tas laikam ir stāsts par lielvaru speciālajiem dienestiem un laikmeta dīvainīšiem, kas ar savā rīcībā esošo informāciju spriež kaut kādas nākotnes tiesas – nākamajā rītā aizmirstot, ko viņi īsti gribēja ar to pateikt vai iesākt. Līdzīgi kā krievi Ukrainā meklē Hitleru, tāpat Tramps meklē Irānā ātombumbu. Nosauciet to vienu valsti, kas maina savus režīmus, ja to kāds liek no malas? Cik gadus Kuba pie kapitālistiskās Floridas krastiem pīpē komunista Kastro cigārus?
Irānas pakļaušanas kampaņa vainagojās ar Krievijas patieso labumu. Vēl varētu saprast, ka naftas cenas nostaigāja, bet Trampa administrācija pie viena taču atbrīvoja no sankcijām arī krievu/slepkavnieku ēnu floti. Dziļā doma? Kāds joprojām mēģina noticēt, ka tas ir Trampa unikālais vadības stils, kas beigās mums visiem atnesīs laimi? Beigās…
Uz šīs deformētās horizonta līnijas, kur pilnas debesis ar šahediem un raķetēm, ieskaitot apjukušos starptautisko jautājumu kārtotājus, mūsu ārlietu primadonnas klusē. Jo tās programmētas un paredzētas citiem skaitāmajiem pantiņiem. Uz Krieviju jāizdara spiediens, uz Krieviju jāizdara spiediens! Izklausās – okei, ja vien tā būtu visaptveroša konsekvence.
Baibiņas un viņām līdzīgās varētu prakses nolūkos vispirms kaut ko izspiest savā zemē – nu, vismaz saraut Latvijas ekonomiskās saites ar Kremļa aitām un ganiem, vai arī – ielikt beidzot vietējās sankcijās vietējos čekistus, kas joprojām sadarbojas ar Maskavu.
Taču tas jau laikam nav stilīgi – ja tevi gaida tribīnes un vīna vakari Briselē vai Ņujorkā, vai loža Rīgas arēnā.
Tikmēr Tramps konkrēti spiež uz mums tik svarīgo NATO – gan izsmejot, gan apsaukājot, gan lūdzoties un, pie viena arī nolādot. Prasa, lai viņam palīdzot karā, ko pats uzsācis, bet pēc stundas – ka pats ar visu tikšot galā… Nebija tālu, lai pateiktu, ka viņš tagad aliansei uzliks lāstu. Uzberzis tulznas uz visām vietām, ieskaitot reproduktīvos orgānus, ASV prezidents spītīgi apgalvo, ka tās ir nevainīgas dzimumzīmes. Ko ar šo var iesākt mūsu ārlietu čaklīši? Galvu nodūruši, viņi labāk mazgā ministrijas kāpnes… Varbūt vajag spiest ne tikai uz Krieviju, bet pie viena arī uz ASV? Tā galanti – bez plīvura. Jo civilizētā pasaule nav paģiraina. Uz zemeslodes patiešām vēl ir cilvēki, kas neļaujas pielūgt un atbalstīt muļķību bez mēroga. Šo no mūsu ārlietu resora it kā var prasīt, bet – vai būs jēga? Tam ir vajadzīgi cita tipa mugurkauli. Te būs vēl viens piemērs, cik skumji tas patiesībā izskatās.
Kamēr Latvija šajās dienās vēra vaļā goda konsulātu Fidži – jo mums esot kopīgas vērtības ar šo eksotisko Klusā okeāna salu grupu – amerikāņi ar baltkrieviem vienojās par jaunu posmu savu specifisko interešu iznēsāšanā. Jā, jā – tie ir tie paši baltkrievi, kas mūsu ārlietu doktrīnās iezīmēti kā ļaunie.
Kas notika? Nule kā atbrīvoti kaut kādi politiskie ieslodzītie, divas Lukašenko totalitārā režīma bankas tikušas vaļā no roku dzelžiem, tāpat brīvlaišana tagad dota tām Baltkrievijas kompānijām, kas ražo un tirgo minerālmēslus. Brīvība tikusi arī Minskas aviokompānijai, kas līdz tam bija sliktā… Vai tas nozīmē, ka mēs arī kaut ko no šī pīrāga dabūjam? Kā Baltkrievijai tuvākā robežvalsts. Loģisks jautājums, ko var uzdot sabiedrotajam. Kāpēc no Valdemāra ielas trešā nama nedzird sajūsmu, gandarījumu vai atziņu, ka esam piedzīvojuši starptautisko attiecību un diplomātijas triumfu? Kāpēc ar šo netiek apsveikta visa baltkrievu tauta? Nesmuki izskatās? Redz, kā – kad jāskrien uz Izraēlas vēstniecību atskaitīties, tad edgariņi un baibiņas par smukumu nedomā. Bet, tas izskatās tieši tik pat pretīgi, cik šis primitīvais amerikāņu burziņš ar Lukašenko.
Jā, laiki nemierīgi, bet – nekad nav bijis citādi. Allaž atrodas kādi zīdītāji ar lieliem sāniem, kas meklē trauku veikalus.
Gudrais Tramps tik atklāti brāļojas ar stulbo Putinu, ka nav nekādu šaubu – tas nav un nevar būt Latvijas interesēs. Nebūs! Jo Trampa korporatīvajām aprindām neinteresē demokrātija vai labklājīgas valstis – ja tā vietā var pārdalīt pasaules labumus. Irānas karš arī nekad nebeigsies, jo uzbruka ne jau režīmam, bet reliģijai – ko, starp citu, Irānas daudzās tautas tīri labi pieņem kā savu idejisko aicinājumu. Nogalinot garīgo līderi, nav daudz cerību, ka ticīgā nācija tagad sāks zīmēt Trampa svētbildes un audzēs miera baložus.
Skaidrs, ka tā pasaules mala nav nekāds baltais vai pūkainais Lieldienu zaķītis, jo gadiem tur balstīts starptautiskais terorisms, vienīgi atgādinu – šāda kārtība ir veidota ar krievu un ķīniešu ieročiem, un ar šo konkrēto klaunu atklātu morālo atbalstu. Tad pa kurieni patiesībā Trampam vajadzēja šaut raķetes, ja tik ļoti niezēja? Un vēl jau Tuvo austrumu citu valstu karaļi šajā karā ieraudzīja, ka viņiem ir darīšana nevis ar pasaules policistu, ASV personā, bet ar parastu sūdu vārītāju. To, starp citu, var redzēt arī no ANO Drošības padomes krēsla – uz kura, rotācijas kārtībā, sēž arī Latvijas pārstāve.
Mēs sakām – sabiedrotais. Uz papīra – jā. Dabā tas pagaidām izskatās tieši tāpat kā pēc Otrā pasaules kara – ja mūs kāds pakļaus vai okupēs, tad amerikāņi to neatzīs, bet – mirt par mūsu lietu neviens no viņu resnā gala nebūs gatavs. Krievi to zina, tāpēc dara visu, lai ar Trampa rokām un muti sašķeltu adekvātos Rietumus. Tos Rietumus pie mūsu robežām, kas patiešām nāks talkā vai apvienos spēkus, ja būs tāda vajadzība. Tos Rietumus, kas vērtību kopumā ir mazliet tuvāk mums nekā Fidži salu grupa… Tas, ka krievi tagad maina likumus, lai sargātu kaut kādas savas marginālās intereses citās valstīs – ja tiks aizskarti viņu utainie – parāda, ka Putins patiešām ir no tās pašas izlaiduma klases, ko pabeidzis Tramps.
Baidīt viņi abi var starptautisko diplomātiju – nevis cilvēkus, kas neatdos ne centimetru savas zemes, ja to kāds svešais būs iekārojis. Vai tā Teherāna, vai Kijeva. Vai Rīga. Mums aktuālāka un saprotamāka Ukrainas lekcija par asins cenu, ko lielākā daļa no saprātīgās pasaules redz kā konkrētu cīņu pret tumsonību.
Mūsu sterilie diplomāti tīri labi ir definējuši, kur atrodas mūsu ienaidnieks. Ar draugu meklēšanu un atzīšanu gan tik viegli nesanāk, lai gan vienu no viņiem mēs nenogurstoši mēģinam par tādu nosaukt… Bet svarīgākais jau tomēr ir īsti draugi, nevis kopbilde piemiņai no Vašingtonas vai liekulīgs tvīts. Ja cilvēkam ir jābūt ārstu uzraudzībā, tad nevajag izlikties, ka viņš ir vesels vai pie pilna prāta. Tas vienlīdz skaidri attiecas gan uz Putinu, gan uz Trampu.
Politika nemēdz būt vienkārša? Tā nekad nav tīra? Nu ja – vismaz ministrijas kāpnes tagad kādu laiku būs tīras. Vismaz kaut kas pie viņiem šajās dienās ir tīrs.
