Armands Puče par izmaiņām gaidāmajās vēlēšanās: “Visas pazīmes liecina, ka mums kaut ko līdz galam nestāsta”
0
Lielāko uzmanību pagājušajā nedēļā pievērsa nesankcionētā dronu parāde, atstājot vēlēšanu rezultātu skaitīšanu ar rokām tādā kā bekvokālistu pozīcijā. Tomēr tieši vēlēšanu jautājums ir tas, kas var pilnīgi negaidīti sagriezt Latvijas gadījumu, jo visas pazīmes liecina, ka mums kaut ko līdz galam nestāsta. No mums kaut ko slēpj un tā var izrādīties liela ātombumba – pārnestā nozīmē.
Pirmkārt, sāksim ar acīmredzamo – tādu organizētu vienotību un lēmumu ātrumu jautājumā par Saeimas vēlēšanu tehniskās kārtības nostiprināšanu vēl varētu mūspusē pameklēt. Otrdien, 24. martā pulksten 16.00, prezidents Rīgas pilī tikās ar Eiropas prokuroru Gati Doniku. Pēdējais ir mūsu pārstāvis Eiropas prokuratūrā un tieši viņš pastāstīja Edgaram zem četrām acīm par sava darba aktualitātēm, ieskaitot nesmuko gadījumu par latviešu iesaisti informāciju tehnoloģiju iepirkumos, kur esot izkrāpti arī Eiropas fondi. Rinkēvičs pēc sarunas esot guvis pilnu pārliecību, ka lieta ierosināta pamatoti.
Protams, mēs varētu pamoralizēt, kādā sakarā prokurors Doniks staigā apkārt un atklāj izmeklēšanas noslēpumus – jo lieta vēl nav tikusi līdz tiesai – taču ne pirmā, ne pēdējā tāda reize.
Patiesībā, Doniks pilī bija lieks, jo dienu iepriekš, Prezidenta padomnieks apliecināja aģentūrai LETA, ka Rinkēvičs ir jau iepazinies ar Eiropas Prokuratūras materiāliem, citēju “iespējamajiem pārkāpumiem IT iepirkumos un to iespējamo ietekmi uz 2026. gada Saeimas vēlēšanu procesu”. Pie viena tika paliets ūdens, ka sabiedrībai esot jābūt drošai par godīgām un caurspīdīgām vēlēšanām un, Edgars aicināja atbildīgās iestādes nekavējoties un jau tagad pieņemt lēmumu, lai 2026. gada Saeimas vēlēšanās nodotās balsis skaitītu ar rokām, nevis paļauties uz IT sistēmas iespējamajām kļūdām.
Te jāpiebilst, ka minētais kriminālprocess, kurā džeki ar IT iepirkumu sadalīja 1,5 miljonus eiro, uz vēlēšanu tehnisko specifikāciju attiecas visai maz – truklāt, nekas neliecināja, ka automatizētā vēlēšanu sistēma, kas šajā laikā tika testēta, klibo vai uzkaras, vai tamlīdzīgi. Cita lieta, ka pašu informācijas sistēmas kompleksu bija veidojušas kompānijas un figuranti, kuru spēlējošos trenerus tagad apsūdzēja vienā aizdomīgā darījumā, ko it kā atklājusi Eiropas prokuratūra.
25. marta rītā Centrālās vēlēšanas komisijas (CVK) vadītājs Māris Zviedris ieradās Saeimā, lai tiktos ar Valsts pārvaldes un pašvaldības komisiju un Juridiskās komisijas pārstāvjiem. Sēdes laikā tika noskaidrots, ka lēmumu par vēlēšanu rezultātu skaitīšanu ar rokām pēc likuma CVK var pieņemt pati, taču, citējot Zviedri, “Saeimas politiskais lēmums šajā situācijā būs atbilstošākais risinājums.”
Pilsētā runā, ka CVK vadītājs par šādu savu iniciatīvu esot uzzinājis no trešajām pusēm tikai iepriekšējā vakarā – tātad, Zviedri kāds mērķtiecīgi stūma, nevis viņš pats to izvēlējās.
Kad 26. marta rītā Saeima vienbalsīgi nobalsoja – ar 93 par! – par grozījumiem vēlēšanu likumā, Zviedris smaidīja. Šis smaids bija viegli tulkojams – lai kas arī notiktu tālāk, viņš noteikti par vēlēšanu procesa organizēšanu nesēdēs cietumā. Jo Saeima paņēma šo visu uz sevi, citiem vārdiem sakot – atbildīgo nebūs.
Ātrums, kādā tas viss notika, nav tipisks Latvijas politikai un Valsts pārvaldei, vēl jo vairāk tāpēc, ka CVK mierīgi gatavojās rudenim – atbilstoši plāniem un izstrādnēm. Taču, rūpīgāks vērotājs no alas pēdējos trīs mēnešos novēroja kādu dīvainu parādību. Dažādās formās vai salikumos, ar koalīciju saistīti grupējumi publiskoja savas pārdomas par gaidāmo vēlēšanu nozagšanu. Decembrī pie valdības pielīmētā Memorandu padome jeb Nevalstiskās sektora dīkdieņi, izsauca uz pārunām CVK vadītāju, kur šis temats izskanēja pirmo reizi.
Pēc tam janvārī Saeimā notika tāds pajēls pasākums, ko organizēja Saeimas Juridiskā komisija jeb tie paši memorandieši, tikai citās kulītēs – konference par “Brīvām un godīgām vēlēšanām: mūsdienu izaicinājumi.” Tieslietu ministre no kanceles nokliedzās, ka “neļausim nozagt vēlēšanas”, savukārt memorandiete Kažoka, kas šo pasākumu moderēja, tikpat skaļi norādīja, ka “Augstākajai tiesai jābūt gatavai lemt par ārkārtas vēlēšanām”. Starp citu, Rīgas domes deputāts jurists Ringolds Balodis pēc šī pasākuma savā sociālajā virinātavā toreiz ierakstīja, ka
“vienīgais, kas “Vienotībā” ir nemainīgs un konstants: lai ko viņi darītu, vienmēr var būt drošs, ka fonā strādā shēma.”
Kā teiktu sabiedriskā medija satura programmētāji – mūs visus kolektīvi briedināja…
Par to, ka Eiropas prokuratūra ir sākusi lietu pret firmām un to pārstāvjiem, kas kaut ko programmēja vai veidoja arī pie vēlēšanu datoriem, Latvijā daži zināja jau… decembrī. Tātad, samākslotie uztraukumi par “vēlēšanu zagšanu” varēja arī būt rūpīgi izplānoti. Kas te īsti notiek? Kratīšanas, aizturēšanas un rosināšanas – tas viss paliek virsrakstiem. Kas vēl ir saprotams? Teju visas personas, kas jau nosauktas publiski un faktiski bez tiesas teju vai pasludinātas par vainīgajām, saistītas ne tikai ar CVK pasūtījumie, bet ar tādu lietu kā Elektroniskā iepirkumu sistēma (EIS). Šī sistēma apkalpo valsts un publiskās pārvaldes iepirkumu konkursus. Caur to ik gadus tiek apgūti līdz pat diviem miljardiem eiro dažādi pirkumi, no kuriem uz informāciju tehnoloģijām attiecas apmēram 500 līdz 600 miljoni eiro.
Līdzīgi kā celtniecībā, tā ir labi organizēta brālība, kur tā izteikti saimnieko astoņas kompānijas. Tā kā šīs kompānijas pašas šo EIS ir arī veidojušas kā instrumentu, nevajag būt Nezinītim no Saulkrastiem, lai saprastu, cik šī shēma ir rafinēta, paredzama, manipulējama un naudas ziņā – ietilpīga. Un, varētu būt tā, ka visas kaislības ap vēlēšanu rezultātu skaitīšanu ir nevis kaut kādi pārkāpumi, bet kāds šobrīd glābj pakaļu, kas svilst. Jo degums ir pie vietas, kas gadiem ir barojušas ar Latvijas vadošajām partijām saistītus IT nozares pietuvinātās gaidas un skautus. Un ne tikai.
Interesanti, ka visā jezgā ap vēlēšanu zagšanu, neviens vēl nav uzdevis jautājumus – kas notika ar tiem 12,7 miljoniem, kas bija paredzēti CVK, lai izveidotu tehnoloģisko bāzi viņu darbam.
Šie miljoni bija ietāmēti uz pagājušajām pašvaldību un šī gada Saeimas vēlēšanām. Pašvaldību vēlēšanās sistēma izgāzās, bet gaidāmais rudens pasākums jau ir noņemts no IT programmu trases ar Saeimas balsojumu. Kur nauda? Ja Eiropas prokuratūra ir pieķērusi puikas pie rokas citā sakarā, vai nevarētu būt tā, ka vēlēšanu rezultātu skaitīšana ar rokām ir nodrošināšanās pret šantāžu, ko šobrīd aizdomās turamie varētu pret politisko eliti izspēlēt? Proti, ka vispār bija pasūtīta nevis skaitīšanas programma, bet pasūtīts… rezultāts? Un, tagad, kad puikas nonāca uz soliem, ko vietējā tiesiskuma sargi nenokontrolēja, nācās atzīt – ka nebūs arī kontrole pār pašu kriminālprocesu, kas ar pārbaudītiem vietējiem kadriem teorētiski sanāktu. Un tāpēc deg kūla… Vai Citskovska sāga nav tam labs apliecinājums, ka nomenklatūra malējos vienmēr atradīs?
Šo hipotēzi siltu uztur arī fakts, ka ar CVK laicīgajos pasūtījumu darbos un noteiktos sadarbības krustojumos, līdz viņu nesenajai aizturēšanai, atradās arī cilvēki pret kuriem jau ir aktuāli kriminālprocesi – citu vēlēšanu sakarā. Atcerieties, to jocīgo gadījumu ar kompāniju SOAAR, ko “Jaunā Vienotība” izmeta no vēlēšanu apkalpošanas, lai gan tieši šie puikas uztaisīja mūsdienīgu un lietojamu vēlēšanu elektronisko sistēmu – kur viss strādāja! Līdz brīdim, kad starp pusēm radās domstarpības, jo JV gribēja bez atlīdzības izmantot šī uzņēmuma pakalpojumu partijas vajadzībām. Raug, šajos kriminālprocesos pret SOAAR ir vēl ierauti cilvēki, kuri mierīgi palika posteņos ar vēlēšanu procesu saistītos uzņēmumos. Nebija neviena iebilduma! Tātad – mums ir daži vienlīdzīgāki par citiem. Nemaz nerunājot par bēdīgi slaveno Liopu, kurš izgāžot pagājušās vēlēšanas, kā valsts amatpersona atrada savu robu citā valsts ligzdā.
Skaidrs, ka Eiropas prokuratūrai kāds no Latvijas pateica priekšā – uz kuriem pirkstiem jāskatās. Tāpēc tā summa par 1,5 miljoniem uz kopējās naudas masas, kas te IT vidē apgrozās – turklāt, dalot to visu uz sešām pieķertajām galvām – ir smieklīgi nenopietna. Bet te, acīmredzot, nav runa par naudas daudzumu, bet gan par rituālu atriebību. Tā ir mērķēta uz konkrētiem uzņēmumiem, kas saistīti ar valdošajām partijām, tā atklāj shēmu, lai vainīgos patiešām pieķertu pie rokas ar pierādījumiem. Un tā nevarētu būt nejauša apstākļu sakritība, ka viss tas aizturēto bars, nepārprotami norāda uz Elektronisko iepirkumu sistēmu (EIS), kas savā ziņā ir Latvijas politiskā procesa dziļumbumba. To uzspridzinot – un pilsētā ir simtiem, ja ne tūkstošiem uzņēmēju, kas jums apliecinās, ka tas patiešām ir jādara – mēs tiktu vaļā no… No kā?
Ko īsti šajās dienās glāba Prezidents ar savu politisko partiju? Ko glāba citas partijas, kam arī ir svarīgs EIS tā esošajā pielietojumā? Varbūt tās nemaz nebija vēlēšanas, bet gan ekosistēma, kas valsti padara atkarīgu no šaurās aprindās labi zināmiem kampējiem. Varbūt tāpēc tik ātri, varbūt tāpēc tik vienbalsīgi? Daži sēdēs, dažus upurēs, bet sistēma paliks.
