Sprediķot sākt nedrīkst. Saruna ar pieciem Latvijas armijas kapelāniem 2
Dzimtenes aizsargāšana ir viens no godpilnākajiem, bet arī grūtākajiem uzdevumiem, kādus vien var uzņemties. Lai karavīri psiholoģiski nesalūztu, nekļūtu par bezjūtīgām kaujas mašīnām un neiepītos netikumu slazdos, nepieciešams drauga plecs un atbalsts. Latvijas armijā viņiem to piedāvā astoņi dažādu konfesiju kapelāni. Pirms Lāčplēša dienas tikos ar pieciem no viņiem – Nacionālo bruņoto spēku virskapelānu Elmāru Pļaviņu, kapelāniem Raimondu Krasinski, Ruslanu Markēviču, Laimnesi Pauliņu un Uģi Brūkleni.
Strādā kā komanda
Katrs kapelāns dien kādā no vienībām atbilstoši savam raksturam un dotībām. Piemēram, Uģim ir panākumi akadēmiskajā vidē, un viņš strādā pie doktora grāda iegūšanas. Raimonds vada svinīgus pasākumus. Virskapelānam Elmāram padodas konsultācijas ģimenes un pāru jautājumos. Savukārt Ruslans tiek cienīts visrūdītāko kaujinieku vidū, jo pats dienējis Irākā un Afganistānā. Viņi visi strādā kā komanda. Tāpat norit veiksmīga sadarbība ar armijas psihologiem.
Kapelāni spēj veikt savu kalpojumu tikai tad, ja kļūst par karavīru uzticības personām un draugiem. Viņi nevar tikai sēdēt štābā. “Būt tur, kur ir karavīrs,” skan viņu neoficiālā devīze. Ruslans atzīst, ka viņš nekad pirmais nesāk runāt par Dievu. Viņš kopā ar pārējiem piedalās treniņos, mācībās un kaujas operācijās. Pēc kāda laika biedri saprot, ka uz viņu var paļauties, un tad vēršas pie viņa ar savām problēmām. Ne visi runā par reliģiskiem jautājumiem. Karavīri uztic savas rūpes par ģimeni, dienestu un nākotni. Retos gadījumos ir kopīgi nonākts pie pārliecības, ka militārais dienests nav attiecīgās personas īstais aicinājums.
Neviens no astoņiem kapelāniem nesmēķē. Viņu mērķis ir kļūt karavīriem par īstām uzticības personām, nevis par tādām, kuras mēra pēc kopīgi pievārēto cigarešu skaita. Tāpat jāņem vērā, ka tipiski garīdznieki neder kalpošanai bruņotajos spēkos. Šejienes kapelānu dzīvi caurstrāvo neprognozējamība, jebkurā brīdī, pat nakts stundās, priekšniecība var norīkot kāda neparedzēta uzdevuma pildīšanai. Garīgajā ziņā kapelāni pakļaujas attiecīgās konfesijas bīskapam. Juridiski – savas vienības komandieriem. Un specifiskā kalpojuma aspektā – virskapelānam Elmāram Pļaviņam.
Nedrīkst sākt sprediķot
Vairākums Latvijas garīdznieku nespētu savu profesionalitāti īstenot specifiskajā un noslēgtajā militārajā vidē. Ir jāizprot karavīra ikdienas izaicinājumi kā, piemēram, negulētās naktis un starptautiskās misijas. Nepieciešams arī pašiem pārdomāt ar ticību saistītus jēdzienus, citādi nebūs iespējams sarunāties ar karavīru, kurš nav uzaudzis reliģiskā vidē. Turklāt jāsaprot, ka šī ir armija, nevis draudze, tādēļ nav pieļaujams izturēties pret dienošajiem kā pret savas draudzes locekļiem, nedrīkst sākt sprediķot.
Dienests armijā nozīmē, ka daudz laika aiziet nogurdinošās apmācībās, atkārtojot vienas un tās pašas kustības, veidojot refleksus. Taču, trenējoties tikai fiziski, pastāv iespējamība kļūt par nejūtīgu kaujas mašīnu. Kapelāni māca saglabāt cilvēcību un cienīt otru personu. Pat pretinieku. Jo arī pretinieks ir cilvēks. Šīs prasmes ir jāapgūst apmācībās.
Bez ticības strīdiem
Līdz šim ir veiksmīgi izdevies izvairīties no ticības strīdiem pašu kapelānu vidū. Kā viņi to panāk? Pasmejoties par sevi un pieņemot viens otru. Dažreiz tas nav viegli. Tomēr citu Eiropas valstu kapelāniem mūsējie ir labs starpkonfesionālās sadarbības paraugs. Šobrīd viņi pārstāv katoļus, luterāņus, baptistus un pareizticīgos, nākotnē var pievienoties kolēģi no citām tradicionālajām konfesijām.
Kā norāda Uģis, kapelāni neizmanto savu virsnieka statusu, lai kādu sodītu. Ja karavīrs aizietu pie sava vienības vadītāja un pastāstītu par kādām iekšējām cīņām, tas varētu samazināt viņu izredzes uz paaugstināšanu. Savukārt armijas garīdznieki uzklausa un pamāca, bet nenosoda. Tādēļ daudzi karavīri, kuri savu vecāku vai vecvecāku spiediena dēļ ir sākuši apmeklēt konsultācijas pirms kāzām, vēlāk šīs sarunas ar garīdznieku sāk uztvert kā kaut ko vērtīgu un vajadzīgu, nevis vairs uzspiestu. Ruslans ir vadījis vairākas kāzas, kad jaunie vīri ir ģērbušies armijas drēbēs, nevis uzvalkos. Un vēl pēc tam bijušie karavīri no citām Latvijas malām dodas uz Ādažu kapelu, lai savus bērnus nokristītu šeit, “savā” dievnamā.
Nākotnē tiek plānots piesaistīt devīto garīdznieku gaisa spēkiem. Jau šobrīd notiek sadarbība ar Zemessardzi, kurā darbojas citi, brīvprātīgie kapelāni – Alūksnē, Saldū, Valmierā un Rīgā. Brīvprātīgo kapelānu struktūra ir pārņemta no Igaunijas, kur tā strādā ļoti veiksmīgi. Notiek sadarbība arī ar citām struktūrām. Piemēram, armijas garīdznieki tiek aicināti uz Policijas koledžas izlaidumiem vai zvēresta došanu.
Atvērti un pieejami
Ēkā, kur šobrīd atrodas Ādažu kapela, pirms desmit gadiem bijusi kafejnīca ar spēļu automātu. Apvienojot karavīru iniciatīvu un priekšniecības atbalstu, padomju laikos celtā būve pārveidota. Komandieris Ainārs Ozoliņš bijis pirmais virsnieks, kurš šajā kapelā salaulājies un nokristījis savus bērnus. Katoļu mises šeit notiek katru svētdienu. Pareizticīgo dievkalpojumi – katru otro svētdienu. Luterāņi dodas uz kādu no trim netālu esošajām baznīcām. Armijas kapelas ir arī Cēsīs, Alūksnē un Liepājā.
Atjaunotās republikas armijā ir viens kapelāns – moceklis. Amerikānis Endrjū Džozefs Rašs kopš 1996. gada dzīvoja mūsu zemē un kalpoja kā “Agape Latvija” militārās misijas darbinieks. Viņš bijis sirsnīgs un pazemīgs, ar lielu mīlestību sludinājis Dieva Vārdu. Taču 2004. gadā kāds obligātā militārā dienesta karavīrs pie viņa aizgāja uz mājām un laupīšanas nolūkā viņu nogalināja. Slepkava vēlāk ticis atzīts par garīgi nepieskaitāmu. Šī traģēdija satrieca Latvijas armijas kapelānus. Taču būtiskais nav mainījies – viņi joprojām ir atvērti un pieejami, vienmēr gatavi kalpot mūsu bruņoto spēku karavīriem.
VIEDOKĻI
Elmārs Pļaviņš, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) virskapelāns: “NBS esmu kopš 1997. gada. Kopā ar karavīriem ir piedzīvoti daudzi ļoti emocionāli mirkļi. Ir vajadzējis tuviniekiem paziņot, ka viņu vīrs vai dēls gājis bojā, tāpat ir nācies pavadīt mūžībā starptautiskajās operācijās kritušos. Esmu arī laulājis savus karavīrus un piedalījies bērnu iesvētībās vai kristībās. Vienmēr īpaši bijuši brīži, kad piedalījos starptautiskajās operācijās, garīgi stiprinot dienošos. Liels paldies komandieriem un karavīriem par viņu atbalstu, palīdzot kapelāniem izpildīt savus uzdevumus. Tāpat pateicos tuviniekiem, kuri palīdz mūsu karavīriem būt labākiem. Paldies psihologiem par ciešo sadarbību un atbalstu.”
Ruslans Markēvičs, kapteinis, Sauszemes spēku 2. kājnieku bataljons: “Desmit gadus ilgajā dienestā esmu bijis pilna laika misijās Irākā un Afganistānā. Tāpat katru gadu braucu pie ārzemēs dienošajiem Latvijas karavīriem, it sevišķi Ziemassvētkos un Lieldienās. Runājam par ģimeni un nākotni. Daudzi grib laulāties baznīcā un kristīt savus bērnus. Spilgtā atmiņā palicis gadījums, kad starptautiskās misijas laikā kristīju karavīru – pasaucu ugunsdzēsējus, kuri atveda ūdeni, un starp divām bruņumašīnām novietojām lielu telti.”
Laimnesis Pauliņš, civilais darbinieks, Alūksnes Kājnieku skola un Cēsu instruktoru skola: “Par kapelānu nolēmu kļūt, pateicoties pašreizējā virskapelāna Elmāra Pļaviņa labajam paraugam. 1996. gadā es biju sācis dienēt Izlūkdesanta bataljonā un jutu aicinājumu palīdzēt Elmāram. Septiņus gadus kā garīdznieks kalpoju Jūras spēkos un tagad to daru militārajās skolās. Dienesta laikā esmu veidojis karavīru grupas, vakaros lasot Bībeli un kopīgi lūdzot. Aicinu karavīrus to darīt arī tagad, jo viņi, visu laiku esot blakus cits citam, vislabāk izprot viens otra grūtības.”
Uģis Brūklene, virsleitnants, mācību vadības pavēlniecības vecākais kapelāns un Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns: “Iepriekš trīs gadus palīdzēju Īrijā dzīvojošajiem latviešiem, un tagad, pēc virskapelāna mudinājuma, esmu atgriezies armijā. Man kā kapelānam ļoti palīdz aktīva kristīgā dzīve – esmu luterāņu mācītājs. Savā draudzē saņemu garīgu stiprinājumu, kas ļauj labāk kalpot karavīriem. Kapelāns bez spēcīgas garīgās dzīves sabruktu, it sevišķi, piedaloties starptautiskajās misijās un piedzīvojot posttraumatisko stresu.”
