Anita Daukšte: Nozāģēt sliedes uz Krieviju, lai atpazītu “Kremļa aģentus”?
0
“Kremļa aģentus” tagad Latvijā atpazīt ir viegli. Esi par Stambulas konvencijas denonsēšanu – “Kremļa aģents”. Gribi piedalīties Saeimas vēlēšanās un mainīt vēlēšanu sistēmu – “Kremļa agents”. Negribi zāģēt dzelzceļa sliedes uz Krieviju – protams – “Kremļa agents”, kurš gan cits?! No būšanas “aģentūras tīklā” vairs nav pasargāts neviens, jo, pieņemu, ka pat atbildot uz katru no iepriekšminētajiem jautājumiem, vai vienkārši – esot ar savu viedokli par valstiski būtiskiem jautājumiem – jebkurš politikā esošais var dabūt “aģenta” birku uz pieres.
Šobrīd kādu nosaukt par “Kremļa aģentu” ir ļoti smags apvainojums, taču laikā, kad mētāšanās ar vārdiem kļuvusi apbrīnojami viegla, smagums izzūd pats no sevis. Tāpēc, ka “aģentbūšanu” nosaka pēc viedokļa, nevis pēc faktiem.
Tagad dienaskārtībā nonācis jautājums – vai no militārās drošības viedokļa nebūtu jānojauc sliedes uz Krieviju. Un te nu atkal uzpeld vecā, labā aģentu tēma.
Tiem, kuri nezina ģeogrāfiju, jāpaskaidro, ka Krievija nav vienīgā valsts, kas atrodas no Latvijas uz austrumu pusi. Jā, diemžēl nu ir pirmā aiz robežas, bet ne pēdējā un vienīgā. Tātad, zāģējot sliedes, mēs pārtraucam arī ekonomiskos kontaktus ar Āziju. Un, tā kā pagaidām ne Igaunija, ne Lietuva, ne Somija, pat ne Polija, sliedes ar Krieviju nost nejauc, tad varam būt laikam vienīgie, kuri drošības labad zāģēs sliedes. Te nu jāpiekrīt, ka tad vēl drošāk būtu uzspridzināt tiltus, mīnēt robežu utt.?
Tiešām – galvenais no drošības viedokļa ir kaut ko nojaukt, nevis, piemēram, uzbūvēt RailBaltica dzelzceļa savienojumu vai izvietot modernākās pretraķešu un pretdronu sistēmas pierobežā?
Acīmredzot mūsu ekonomika arī tiek veidota pēc principa, kurā veselajam saprātam nav vietas. Jo darīt šo vieniem pašiem, tikai Latvijā, tikai tāpēc, lai kādu nenolamātu par “Kremļa aģentu”, ir absurds. Bet kā jau minēju – “aģentūras” tīklā ir iespēja nonākt katram, kurš nerunās “pareizi”.
Ar visu un jebkura lamāšanu par Kremļa aģentiem var ātri vien nonākt tajā situācijā, kur nonāca pasakā puisītis, kas nepamatoti bļaustījās “vilks, vilks aitās” un kaitināja sava ciema ļaudis: kad vilks tiešām bija klāt, viņam vairs neviens neticēja.
Latvijā ir līdzīgi – ar aplamu retoriku var nepamanīt īstos ienaidniekus. Tādus, kuri aiz draudzīga viepļa slēpj patieso būtību, un gatavību pārdot valsti par 30 Jūdasa grašiem…
Latvijai un Latvijā tiešām ir jāuzmanās no nodevējiem, bet tie var nākt arī ļoti draudzīgā izskatā un runāt ļoti patīkamas runas.
Te nu kā uz precedentu nevar nepaskatīties uz “Ukrainas miera plāna” sākotnējo redakciju – kur aiz skaistām frāzēm tika ieslēpta Ukrainas ietriekšana pīšļos. Nesakiet, ka šādu plānu nevarētu uzmest uz galda, ja runa, piemēram, būtu par Baltijas valstīm. Un pat šajā gadījumā, kad gribējās skaļi kliegt, ka šādu Ukrainas padošanās plānu ir izveidojuši “Kremļa aģenti”, vajadzēja piebremzēt. Tagad vairs neizskatās tik slikti – ASV un Ukraina atkal ir sarunās, bet, sakarinot aģentu birkas, sarunas būtu beigušās ar fiasko.
Nepārtraukti meklējot, kuru nodēvēt par “Kremļa aģentu”, lai amputētu viņa iespējas paust savu viedokli, mēs novājinām paši sevi. Aizmirstam šo retoriku politiskajās cīņās, bet atceramies brīžos, kad kāds Latviju mēģina iegrūst postā, maskējot aiz skaistiem vārdiem.
