Autokonvojs Ukrainā – ceļi ar dronu tīkliem, Slovjanska, mīnas, sprādzieni naktī – 3. stāstiņš
0
Ticēt visam tam, kas tiek rakstīts – ap un par karu – nozīmē nedraudzēties ar veselo saprātu. Visām ziņām par kritušo skaitu, varonīgām cīņām un veiksmīgiem taktiskiem manevriem jāpieiet ar kritisku domu, lai no kuras frontes puses nāk informācija. Var jau publicēt tikai labās ziņas, var izlikties nemanām zaudējumus, šķiet tā šobrīd rīkojas Latvijas mēdiji. Var jau mēģināt uzticēties neatkarīgiem avotiem, kas parasti ir angļu vai vācu ziņas, kas it kā balstās uz šo valstu izlūkdienestu datiem, bet drīzāk ņemtas no netiešas kara pasta informācijas.
Tādēļ lūdzu kritiski izvērtēt arī manu apgalvojumu, ka Krievijas uzbrukumā Doņeckas apgabalā Izjumas, Ļimanas, Slovjanskas, Kramatorskas līnijā okupantu armija katru dienu pavirzās uz priekšu par 75 metriem, praktiski noklājot šo zemi ar savu kritušo karavīru līķiem. Neviens mani pie frontes nelaida un es nevarēju pārliecināties vai šī frontes līnija ir pavirzījusies. Ukraiņu bataljona komandpunktā Ļimanā, kas atrodas 10 metrus zem zemes apgalvoja, ka viņi nevienu zemes pēdu pēdējo nedēļu laikā nav atdevuši. Šā vai tā – Krievijas agresija ir jūtama, Slovjanskas pilsēta un apkārtējie ciemi ir ļoti cietuši no droniem, artilērijas vai KABiem, īpaši jau slimnīcas, skolas, ražotnes un infrastruktūras objekti.
Un tomēr – šajās pilsētās un ciemos cilvēki dzīvo, ēd, sarunājas, strādā, kopj mājas soli. Protams, kādai mašīnai trāpa drons, kādai ēkai – KABs vai šaheddrons, laiku pa laikam kāds civiliedzīvotājs iet bojā, un itin bieži bojā iet karavīri. Bet teikt, ka mani Slovjanskā vajāja baiļu sajūta vai es jutos gauži drosmi saēdies – abi šie apgalvojumi būtu pārspīlēti.
Uz Slovjansku izbraucām no Zaporižjes. Helmanis bija skaudrs – apdraudējums Slovjanskā bija tik liels, ka jaunus cilvēkus (viņaprāt) vest uz turieni nedrīkst. Tā nu viens buss ar konvoja braucējiem no Zaporižjes pagriezās mājup, bet astoņi vecāki ļaudis turpinājām ceļu. Tiesa, par vecuma līmeni jeb cenzu Helmanis izvēlējās pasaules labāko hokeja, rokasbumbas un militāro avantūru operatoru Ģirtu un smalku televīzijas programmu operatoru Rihardu (uzvārdus nesaukšu – savējie sapratīs). Viņi turpina ceļu un neko nenofilmē, gluži kā es – nenofotografēju. Šofera darbs – simtos kilometru sniegā un bedruļainos ceļos. Man tiek uzticēts vecs, bet uzticams fords – īsts zemnieka vieglais vāģis ar 4×4 iespējām. Laiku pa laikam izpūš melnu dūmu un ir visai lēns – nespēj noturēties Helmaņa piedāvātajā brauciena ritmā.
Ceļš uz Slovjansku ved caur Dņipro, ko padomju laikos sauca par Dņepropetrovsku. Pāri Dņeprai braucot, redzams, ka upe ir daļēji aizsalusi, daudz atklātu ūdeņu, proti, daudzkārt vairāk ūdeņu un mazāk ledus kā Daugavā pie Rīgas. Šķiet, Dņipro pilsētas vadība nav aizliegusi kāpt uz ledus, tādēļ viss ledus kā nosēts ar zemledus makšķerniekiem. Kāds ukraiņu virsnieks, ar ko pārrunājam šo skatu, saka, ka tur bļitkojot visi tie, kas kļuvuši par invalīdiem; viņam pašam arī labāk patiktu zaudēt tikai vienu, nevis abas rokas, lai varētu makšķerēt. Un vēl pēc brīža stāsta – tagad jau arī invalīdus sūtot atpakaļ uz fronti, jo viens pieredzējis karavīrs, kas iznācis no slimnīcas, frontē esot vērtīgāks par jauniesaukto.
Ceļš uz Slovjansku nav vienkāršiem vārdiem aprakstāms. Bedres dziļākas par pusmetru. Dažviet asfaltgrauzis izveidojis tikai bedres, bet citkārt nonesis asfaltu pilnībā dažus desmitus metrus no vietas. Nezinu kāpēc, bet visvairāk asfalts cietis tieši uz dzelzceļa pārbrauktuvēm, kur nākas vienkārši pārvarēt sliedi visā tās augstumā.
Kilometriem virs ceļiem uz/no Slovjanskas ir pārvilkti tīkli, kuros mēdzot sapīties mazāki droni, un šie tīkli patiesībā ļoti palīdz saglabāt autoparku. Ir uzstādīti stabi, un tīkli apņem ceļu no augšas un sāniem – pat trīsdesmit kilometru no vietas.
Arī pilsētās
Tā kā daži ceļi uz Slovjansku tiek vairāk apšaudīti, lielāka satiksme tiek ceļiem, kas nāk no Pavlogradas puses – te iet gan vieglais, gan smagais transports, bet ceļi, kā jau teicu – ir (maigi sakot) ļoti sliktā stāvoklī. Dīzeļdegviela Slovjanskā maksā nedaudz virs eiro litrā, Kijevā – 10–15 centus dārgāk. Šķiet, ka par krievu dronu piešautajiem un drausmīgi bedruļainajiem ceļiem degvielu gādāt uz Slovjansku nav viegli.
Bet tad, kad esi sasniedzis galamērķi – Slovjanska ir brīnišķīga pilsēta. Ielas vēl joprojām ir apgaismotas. Strādā restorāni, veikali un kafejnīcas. Pilsētas veikalā var nopirkt ikrus, austeres un lobsterus (krabjus). Gar fronti izvietoti 35 šādi – ļoti lekni apgādāti veikali; šķiet, ka frontes vīri vieglāk tērē nopelnīto naudu, apzinoties, ka naudu kapā līdzi nepaņemt – viņi mīl labi paēst un gardi iedzert, bet nekur neredzēju piedzērušu militārpersonu.
Bērniem pie skolas izveidotas pazemes klases, pilsētā vēl joprojām esot 2100 bērnu, un cik noprotams – dzimstība ievērojami labāka par Latvijas vidējo. Vakarā tiek piedāvāta šaheddronu (var jau būt, ka krievu analogu) un KABu izrāde. Šķiet, ka tik tuvu dzīves finišam kā šoreiz Egils Helmanis un viņa cīņubiedrs Gunārs Rusiņš nav bijuši nekad. Viņiem šaheddrons pārlidoja pāri dažus metrus virs galvas un ietriecās nākamajā mājā. Savukārt divi citi kolēģi, kas bija izmitināti kādā dzīvoklī sev par pārsteigumu ieraudzīja tieši pie loga no ārpuses mazo dronu, acīmredzot, spiegošanas variantu, kas kā kamene bizenēja vairākas minūtes. Es sēdēju pie loga ar fotokameru turpat vai stundu, bet neviens drons pie manis nelidoja.
Ir vairāki apstākļi, kas man liek skatīties uz šaheddroniem kā uz baismām. Šaheddrons spēj nest 50 kilogramus sprāgstvielas, bet reaktīvais šaheddrons – 90 kilogramus. Visbiežāk šis lādiņš ir granātmetēja lādiņš jeb tanku dūre. Arvien biežāk šaheddrons pārvadā arī nelielus dronus – FPV, ko vada cilvēks, šie mazie droni beigu beigās uzspridzinās uz kāda objekta – mašīnas, un kā liecina pieredze – uz ātrās palīdzības mašīnas.
Vēl šis šaheddrons var pārnēsāt prettanku mīnas. Spēj izkaisīt citas mīnas, kā arī attālinātās mīnēšanas sistēmas, lai bloķētu loģistikas ceļus.
Ukraina pašlaik ir viena no visvairāk mīnētajām valstīm pasaulē, jo aptuveni 40% valsts teritorijas ir piesārņotas ar kājnieku mīnām un nesprāgušu munīciju. Aptuveni 139 000 kvadrātkilometru – 23% jeb gandrīz ceturtā daļa valsts teritorijas ir potenciāli bīstami un prasa pārbaudi (tie ir 2026. gada februāra dati). Krievijas iebrukuma dēļ mīnas ir radījušas plašus civiliedzīvotāju upurus, īpaši pierobežas zonās, piemēram, tajā pašā Slovjanskā, kur automašīnas uzbrauc spridzekļiem. Vissmagāk cietuši Černihivas, Sumu, Harkivas, Doneckas, Dņipropetrovskas, Mikolajivas, Hersonas un Odesas apgabali.
Ukraina ir valsts ar ļoti augstu civiliedzīvotāju upuru skaitu kājnieku mīnu un prettransporta mīnu dēļ. Kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma reģistrēti vairāk nekā 1000 ievainoto un aptuveni 385 bojāgājušie. 2025. gada novembrī vienā mīnas sprādzienā dzīvību zaudēja pieci cilvēki (automašīna uzbrauca mīnai). Atkārtošos – no mīnām cieš ne tikai militārpersonas, bet arī civiliedzīvotāji, un pēc nepārbaudītām ziņām Ukrainā cietuši vairāk nekā 400 bērnu, bet vairāk nekā 100 – gājuši bojā.
Mīnas Donbasā tiek izvietotas un izsvaidītas kopš 2014. gada, bet daudz plašāk – pēc Krievijas iebrukuma 2022. gadā. Šķiet, ka visvairāk mīnēta ir valsts ziemeļu robeža lai novērstu uzbrukumus, un civiliedzīvotājiem ir aizliegts uzturēties zonā 30 km attālumā no robežas. Krievijas nocietinājumi Ukrainā un arī Ukrainas nocietinājumi ir vērienīgākie aizsardzības darbi kopš Otrā pasaules kara. Tie stiepjas vismaz 1500 km garumā un ietver prettanku grāvjus, tranšejas, betona barjeras un mīnu laukus.
Mīnētās teritorijas rada ilgtermiņa draudus iedzīvotājiem un apgrūtina lauksaimniecību un infrastruktūras atjaunošanu. 2024. gada nogalē ASV apstiprināja kājnieku mīnu piegādi Ukrainai ar nosacījumu, ka tās ir “ne-persistentas” (pēc laika kļūst inertas) un tiek izmantotas tikai Ukrainas teritorijas aizsardzībai.
Ukraina 2026. gadā ir pārgājusi uz digitālo plānošanu humānajai atmīnēšanai, izmantojot datu inženieriju, lai noteiktu prioritātes, īpaši lauksaimniecības zemēm. Un tik un tā – Ukrainas zemju pilnīga atmīnēšana prasīs 40–50 gadus vai definēšu tā – līdz visas kājnieku mīnas un nesprāgušā munīcija Ukrainā tiks iznīcināta. Pasaules Banka ir aplēsusi, ka pilnīga Ukrainas atmīnēšana izmaksās vairāk nekā 40 miljardus ASV dolāru.
Uz šīm mīnām uzkāps, uzsprāgs un bojā ies arī vēl nedzimuši bērni un bērnubērni. Uz šīm mīnām kāps un uzsprāgs stirna, aita, zirgs un govs.
Helmaņa autokonvojā ir aizliegts pa ceļam starp pilsētām izkāpt no mašīnas un atstāt šoseju šo pašu mīnu dēļ.
Piebildīšu, ka ne jau mīnas vien rada problēmas. Ukrainas zeme ir piesārņota ar nesprāgušu munīciju – artilērijas lādiņiem, granātām, mīnmetēju lādiņiem, kasešu munīciju, raķetēm un improvizētām spridzināšanas ierīcēm. Dažu veidu munīcijas bojājumu biežums var būt ļoti augsts; pie kam munīcija, kas sākotnēji nespēj eksplodēt, mēdz siltuma, šķidruma vai citu apkārtējās vides faktoru dēļ neparedzēti eksplodēt daudzus gadus vēlāk.
Karš ir ekoloģiska katastrofa, viens no nozīmīgākajiem klimata izmaiņu veicinošajiem faktoriem. Katastrofa ir arī piesārņojums. Krievijas pilna mēroga karš atstāj graujošas sekas uz Ukrainas un visas Eiropas dabas resursiem, globālo piesārņojuma pieaugumu, globālajām klimata izmaiņām. Tomēr, vēl vienu reizi pabijis Ukrainā, nevaru nepieminēt, ka šis karš apdraud visas zemeslodes ekosistēmu. Krievijas uzsāktais karš piesārņo un apdraud ūdeni, gaisu, augsni, biotopus un pat globālo radiācijas līmeni.
Vide ir klusais kara upuris. Krievijas veiktā Zaporožjes atomelektrostacijas sagrābšana un Nova Kahovkas dambja iznīcināšana ir radījušas ilgtermiņa vides problēmas un bažas par iespējamu kodolkatastrofu. Kara rezultātā nodarītais kaitējums videi ir divējāds – kaitējumu nodara netiešas militārās darbības (Krievijas militāristi pilnībā ignorē savas rīcības sekas, īpaši jau dabas aizsardzības jomā), kā arī – kaitējums Krievijas karā pret Ukrainu nereti ir daļa no militārās stratēģijas. Krievijas militāristi veic apšaudes, kas izraisa meža ugunsgrēkus; veic “izdedzinātas zemes” taktiku, kur tipiskākais piemērs ir plūdi, kas rodas, sagraujot aizsprostus; veic militāras darbības videi jutīgās teritorijās, piemēram, dabas rezervātos. Jāpiebilst, ka vidi nīdējušas un negatīvi ietekmējušas ir gan Krievijas uzbrukuma, gan Ukrainas aizsardzības militārās darbības. Bet atbildīgas par šīm kara darbībām ir tikai un vienīgi Krievijas valdošās aprindas, kas izraisīja šo karu.
Lauksaimniecības zemes aizņem 69% Ukrainas teritorijas, un šīs zemes ir 25% no pasaules melnzemes – pašas bagātākās, auglīgākās augsnes. Meži aizņem 18% Ukrainas zemes. Pēc redzētā Ukrainā man šķiet, ka pasaulē bagātākās melnzemes augsnes iznīcināšanu visvairāk veic mīnu un sprāgstvielu radītie krāteri (ik dienu tiek izšauti desmitiem tūkstošu artilērijas šāviņu, kas rada krāterus, kas padara Ukrainas zemi par Marsa ainavu) un smagās karaspēka tehnikas pārvietošanās radītā zemes sablīvēšanās, kā arī tuneļu un tranšeju rakšanu.
Ne mazāk nozīmīgs ir augsnes ķīmiskais piesārņojums, ko rada munīcija, kā arī ķīmisko vielu noplūdes, bojājot rūpnieciskos objektus un atkritumu izgāztuves, eļļu un smērvielu noplūdes un izšļakstīšanās no militārās tehnikas, īpaši – šo tehniku sabombardējot. Ķīmiskās vielas, jo īpaši bioloģiski nenoārdāmi elementi un savienojumi, ko izmanto militārajā munīcijā, kā arī sprāgstvielās, kā likums, piesārņo augsni un virszemes ūdeņus, un tie gadu desmitiem negatīvi ietekmēs cilvēku un ekosistēmu veselību. Smagie metāli ir visbiežāk sastopamie un visizturīgākie piesārņotāji kara zonās, visvairāk – svins, antimons, hroms, arsēns, dzīvsudrabs, niķelis, cinks, kadmijs un varš. Augsni piesārņo arī ieroču sistēmu materiāli, kas sastāv gan no sprāgstvielām, gan propelentiem. Enerģētisko materiālu liktenis vidē ir ļoti atšķirīgs un ir atkarīgs no to specifiskajām fizikāli ķīmiskajām īpašībām un bioloģiskās noārdīšanās spējas. Munīcija var saturēt arī per- un polifluoralkilvielas, kas ilgstoši saglabājas vidē.
Ukraina kā liela Eiropas valsts nozīmē retas stepju ekosistēmas, piekrastes mitrājus, alpīnās pļavas, senus dižskābaržu mežus un plašus kūdrājus. Tā ir mājvieta lielai daļai Eiropas bioloģiskās daudzveidības, tostarp 70 000 augu, dzīvnieku un putnu sugām, no kurām daudzas ir retas un endēmiskas (sastopamas tikai vienā vietā).
Militārās darbības ir negatīvi ietekmējušas aptuveni trešo daļu valsts aizsargājamo teritoriju, kas aizņem vairāk nekā 1,2 miljonus hektāru, tostarp 23 nacionālos parkus un dabas rezervātus. Šie biotopi ir iznīcināti, rokot tranšejas un nocietinājumus, plaša mēroga militārās pārvietošanās dēļ, kā arī izvietojot kājnieku mīnas, apšaudēs, ugunsgrēkos, mežus izcērtot un izdedzinot vai vienkārši – piesārņojuma dēļ. Papildus sauszemes mīnām un nesprāgušai munīcijai liela daļa ainavas ir piesārņota ar iznīcinātu militāro aprīkojumu un citām kara paliekām. Šīs destruktīvās militārās darbības ir ietekmējušas sauszemes un ūdens ekosistēmu struktūru un funkcijas. Daži dzīvnieki, piemēram, stepes ērglis, melnais stārķis, brūnais lācis, Eirāzijas lūsis, Ukrainā ir uz izmiršanas robežas, jo to dzīvotnēs pastāvīgi notiek militāras darbības. Šīs militārās aktivitātes un Krievijas rosība okupētajās teritorijās ir traucējusi jebkādus dabas aizsardzības pasākumus.
Par visu Ukrainā skatīto un domāto uzrakstīt nav iespējams, bet – ja uzrakstītu – mans lasītājs sagurtu un tik un tā neizlasītu. Tomēr neko nepastāstīt par medicīnu un sabiedrības veselību no manas puses būtu vismaz nepiedienīgi. Kaut dažādu informācijas avotu sniegtie skaitļi ir atšķirīgi, jādomā, ka karā un netiešā kara ietekmē Ukrainā bojā gājis vismaz miljons cilvēku, protams, galvenokārt, militārpersonas. Pēc dažādiem datiem 20+ miljonu cilvēku ir pārvietotu vai pārvietojušies, ļoti daudzi Ukrainas iedzīvotāji ir emigrējuši. Kara netiešā ietekme uz veselību ir izraisījusi lielāku civiliedzīvotāju saslimstību un mirstību, galvenokārt nepietiekama uztura, infekcijas slimību, neinfekcijas slimību saasināšanās, mātes un zīdaiņu slimību, kā arī garīgo un uzvedības traucējumu dēļ.
Zaporižjē tika atstāta arī neatliekamās palīdzības mašīna, kas brauca Helmaņa autokonvojā, bet divi ārstu palīgi, kas bija šo mašīnu savākuši kopā (mašīna bija norakstīta, bet tad rūpīgi remontēta un sakomplektēta) visu dienu pavadīja medicīnas punktā, kas atrodas aptuveni 15 kilometrus no reālās frontes līnijas. Tuvāk mūsdienās šādus punktus ierīkot nevar, jo droni šos medicīnas punktus vienkārši iznīcinās. Piefrontes rajonos neatliekamās palīdzības mašīnas ir savestas no visas Eiropas, tās veic gan ikdienišķo NMPD darbu, gan brauc pēc pacientiem līdz šai 15 kilometru līnijai. Šķiet, visvairāk ir angļu dzeltenzaļās ambulances mašīnas, vai varbūt tās vienkārši labāk pamanāmas. Daļa mašīnu tomēr pārkrāsotas militārzaļas, acīmredzot tās vāc slimniekus arī no frontei tuvākiem kilometriem. Man iznāca ielūkoties dažās no šīm mašīnām, un jāteic – tās ir ļoti, ļoti atšķirīgas gan pēc medikamentu apjoma, gan aprīkojuma, gan iespējām sniegt akūtu medicīnisku palīdzību.
Ukrainas atziņa – visu, ko var, jāierok zemē. Nekādu telšu hospitāļu (man studiju gados un vēlāk, kad tiku apmācīts Padomju armijas kaujas gudrībās, mācīja celt izbraukumu hospitāļus teltīs). Jebkuru virszemes pagaidu medicīnas celtni sadedzinās pirmais garāmlidojošais drons. Slimnieku patversme 15 km attālumā no frontes var atrasties tikai zem zemes.
Raķetes vai KABa sprādziens rada kontūziju visiem virszemes militāristiem un civilistiem plašākā rādiusā, bet gandrīz nevienam, kas atrodas zem zemes. Ukrainā visi ievainotie paši saviem spēkiem vai ar citu palīdzību cenšas nokļūt speciālās tranšejās, no kurienes tiek evakuēti diennakts tumšajās stundās. Pirmo palīdzību sniedz viens otram vai to sniedz frontes medicīnas māsa. Pretšoka terapijas iespējas ir visai plašas. Ukraiņi ļoti cīnās par katra sava karavīra dzīvību, un nereti riskē ar citiem karavīriem, lai izvilktu cietušo no frontes līnijas. Tomēr smagie šķembu ievainojumi rokās un kājās nereti nozīmē agrīnas amputācijas.
Šobrīd šautu ievainojumu ir ievērojami mazāk nekā iepriekšējos karos. Automāts tiek izmantots tikai lai notriektu dronu. Cietušie ir ar šķembu ievainojumiem, kontūziju un plašiem apdegumiem. Jādomā, ka uz vienu kritušo ir trīs ievainotie, bet tas ir mazāk nekā iepriekšējos karos, jo ievainojumi ir nāvējošāki.
Katrā brigādē ir medicīnas rota, bet pie katras kaujas rotas ir arī mediķi. Mediķi atrodas ievērojami tuvāk ugunslīnijai nekā biju domājis. Pārāk plaša ir frontes “mirusī” josla, kurā valda droni un šo dronu notēmēta artilērija.
Man šķiet, ka medicīnas jomā mēs varētu atbalstīt ukraiņu militāristus vairāk, jo agri vai vēlu droni uzsprāgst, tieši atsitoties pret ātrās palīdzības mašīnām. Redzēju šādus skatus nofilmētus, un jāteic – baisi iedomāties situāciju šoferim, ārsta palīgam un pacientam, kad mašīnā ietriecas drons ar sprāgstvielām.
Vispār mazi krievu droni kā lielas spāres lidinās visās piefrontes pilsētās un uzspridzinās gan ieskrienot mašīnās, gan dzīvojamo namu logos. Ukraiņi šauj uz droniem ar skrotīm.
Karš Ukrainas mediķiem rada nepieciešamību operēt, ārstēt, rehabilitēt, bet pasaulei – nekontrolētu antimikrobiālu rezistenci. Dati par infekcijām pēc kara ievainojumiem pašreizējā Ukrainas konfliktā ir pretrunīgi; arī par ievainoto cilvēku mikrobu rezistenci pret antimikrobiālajiem līdzekļiem ir pieejami visai skopi dati. Tomēr pēdējās divās desmitgadēs kara brūces un antimikrobiālā rezistence ir gājušas roku rokā. Pirmie gadījumi, kad tika ziņots par antimikrobiāli rezistentiem mikroorganismiem cilvēkiem ar kara brūcēm (galvenokārt plēstām brūcēm un apdegumiem), tika aprakstīti militāros konfliktos Irākā un Afganistānā.
Es zinu, ka tālākais ir sarežģīts, bet vēlos to nopublicēt – lai neteiktu, ka neesmu rakstījis (gluži tāpat kā aprakstīju Covid–19 izsaucēju jau 2020. gada janvārī).
Ukraina ir iesaistīta militārā konfliktā kopš 2014. gada. Antimikrobiālā rezistence pret trešās paaudzes cefalosporīniem konstatēta 48,4 % no visiem Enterobacterales baktērijām. Antimikrobiālā rezistence pret karbapenēmiem konstatēta 71,3 % visu nefermentatīvo gramnegatīvo baktēriju (Acinetobacter spp, Burkholderia spp un Stenotrophomonas maltophilia).
Laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam multirezistentu baktēriju sastopamība kara brūcēs Ukrainā bija divkārt augstāka nekā Ukrainas civilajās slimnīcās un daudzkārt augstāka nekā citās Eiropas valstīs. Īpaši nozīmīgas bija karbapenēmus producējošās Pseudomonas aeruginosa, Acinetobacter baumannii un Klebsiella pneumoniae. No 52 izolētajiem Acinetobacter baumannii mikroorganismiem 37 (63 %) bija rezistenti pret karbapenēmiem.
Šobrīd – 2026. gada pirmajos mēnešos vismaz divām trešdaļām Ukrainas stacionāru pacientu ir slimnīcā iegūtas un pret vairākiem medikamentiem rezistentas baktēriju celmu infekcijas.
Kopš 2022. gada marta Eiropas Slimību kontroles centrs meklē iespējas un risinājumus, kā cilvēkiem ar traumatiskām brūcēm Ukrainā un multirezistentām A. baumannii un K. pneumoniae, kā arī citiem multirezistentiem organismiem veikt profilaktisku izolāciju un skrīningu. Lieta tāda, ka visi ukraiņu baktēriju celmi ar multirezistenci jau mēneša laikā atrodami Universitātes slimnīcās Polijā un Vācijā. Nav ne mazākā iemesla domāt, ka šie multirezistentie celmi ar pacientiem nenonāk arī mūsu slimnīcās. Slimnīcām būtu jāapsver infekciju kontroles stratēģijas, lai novērstu hipervirulentu, no karbapenēmiem rezistentu baktēriju izplatīšanos, uzņemot pacientus no Ukrainas, jo īpaši, ja viņiem ir ar karu saistīti ievainojumi.
Karš Ukrainā ir izpostījis infrastruktūru un pārtraucis būtiskus pakalpojumus, piemēram, energoapgādi un piekļuvi enerģijai, ūdenim, pārtikai, sanitārijai un higiēnai, atkritumu apsaimniekošanu, veselības aprūpi, izglītību, mājokļu remontu, transportu, lauksaimniecības un rūpniecības ražošanu. Ar karu saistītās infekcijas un antimikrobiālā rezistence būtiski ietekmēs cilvēku veselību valstī un ārpus tās, radot plašu multirezistentu gramnegatīvu infekciju rezervuāru Ukrainā un Krievijā, kas izplatīsies tālāk pasaulē.
Plaši apspriests pieņēmums, ka lielā mērā antibakteriālo rezistenci nosaka Ukrainas ilggadējā nekontrolētā draudzīgā attieksme pret pesticīdiem. Ukraina līdz karam bija lielākā pesticīdu ražojošā valsts pasaulē. Pesticīdi patiesībā ir tās pašas antibiotikas, taču tiek kaisīti tonnu tūkstošos, nevis lietoti mikrogramos. Ukrainā 2022. un 2023. gadā tika iznīcinātas vairākas pesticīdu ražotnes un noliktavas – indes noplūda dabā un pielika savu ietekmi antibakteriālās rezistences procesā.
Viena piebilde rakstam. Helmaņa autokolonnās nedzer. Īsts avantūrists nespēlējas ar likteni. Ukraina savulaik bija alkohola patēriņa lielvalsts; tagad – kara apstākļos – ukraiņu alkohola patēriņš ir ievērojami mazinājies; ukraiņi alkoholu šobrīd lieto ievērojami mazāk nekā latvieši, arī saindēšanās no alkohola un alkohola nāves gadījumu skaits viņiem ir proporcionāli mazāks.
