Pēteris Apinis: Sniegputenī un dubļos Helmaņa autokonvojā uz Ukrainu
0
Rakstu no Ukrainas, atrodos 25 kilometrus no frontes līnijas, naktī vairākkārt skanēja sirēna un bija redzami spilgtas gaismas uzplaiksnījumi. Egīls Helmanis man bargi nosacīja – nerakstīt – kur atrodos, vai arī to rakstīt divas dienas pēc tam, kad konkrēto vietu esmu atstājis. Gluži tāpat kā sākumā nav labi rakstīt – cik ļaudis šeit no Latvijas esam sabraukuši, cik un kam autiņus esam atveduši. To pastāstīšu tuvākajās dienās. Tā nu rakstu pirmo stāstiņu par braucienu uz Ukrainu Helmaņa konvojā.
La.lv redaktore Linda Tunte man paģērēja rakstīt par visu – par braucienu, par Ukrainas ceļiem, sabiedrību, paražām, armiju un medicīnu.
Es ar apbrīnu skatos uz Egīlu Helmani – viņš vienmēr ir gatavs riskēt, gatavs cīnīties. Pat tik lielā mērā, ka izbraukšanu ieplānoja Valentīndienā, proti – šā gada lielākajā sniegputenī, dienā, kad Latvijas un Lietuvas ceļus klāja melnais ledus. Daži desmiti jaunāku un vecāku vīru un dažas sievas tika norauti no sirds svētkiem. Helmaņa organizācijas princips ir vienkāršs – Ogres patrioti par dažādos ziedojumos savāktu naudu iegādājas mašīnas, pieremontē tās, bet šīs mašīnas uz Ukrainu dzen dažāda vecuma avantūristi (daži paši ir sagādājuši konvoja mašīnu) – katram dalībniekam pašam jāmaksā par mašīnas degvielu, vinjetēm, viesnīcu, ēdmaņu un iespējamajiem braukšanas sodiem.
Vienkāršoti – katrs braucējs var rēķināt savus sešus vai astoņus simtus eiro, ko netieši ziedo Ukrainai.
Lielākais sniegputenis un ledus uz ceļiem bija Lietuvā. Visiem tiem, kas apgalvo, ka Lietuva mūs apsteidz visās jomās, varu pastāstīt – lietuvieši par sniegotām ziemām ir aizmirsuši, tehnikas uz ceļiem nav. Tādēļ jau Lietuva jau nosaukumā ir lietus valsts, nevis “Snieguve”, un tad, ja sniega ir pārāk daudz, Lietuva tiek paralizēta.
Paņevežī vīri tīra mājpriekšu un sniegu met uz galvenās ielas. Zem šī sniega dzīvs ledus. Ik pa dažiem simtiem metru kāda neliela avārija. Arī man gadījās. Nedaudz piebremzēju uz Paņevēžas galvenās ielas lai mainītu joslas un ieraudzīju spogulī melnu minibusu, kas uzdejoja tango, līdz braši ietriecās manis dzītās vieglās kravas mašīnas pakaļpusē.
No mašīnas izkāpa tievs, garš melnīgsnējs džentlmenis, kurš labi runāja angliski, zvanīja policijai lietuviešu valodā. Sapazināmies – Marko izrādījās argentīnietis, katoļu mācītājs, kas jau 9 gadus kalpo Paņevežī. Viņam pēc desmit gadiem esot jāmaina valsts, es viņam ieteicu braukt uz Latviju, ja viņš iemācās latviešu valodu un nebrauc man virsū. Viņš atbildēja, ka šis esot pirmais tāds sniegs viņa mūžā, jo iepriekšējos 9 gadus nekas tāds Paņevežī neesot pieredzēts, bet viņš pats dzimis un audzis indiāņu ciemā Argentīnas ziemeļdaļas tropiskajos džungļos.
Ieradās policists, kas nezināja angļu valodu, tad nu mācītājs ar policistu runāja lietuviski, es ar mācītāju angliski, bet ar policistu – krieviski. Es teicu, ka man neko no viņa nevajag, bet mācītājs ilgi un čakli aizpildīja elektronisko saskaņoto deklarāciju.
Vārdu sakot – es lāga nezinu, no kā Dievs mani gribēja brīdināt, uzsūtot virsū katoļu mācītāju – indiāni, bet šis gadījums apturēja manu braucienu uz Ukrainu vismaz uz stundu, bet pie reizes palielināja arī sastrēgumu uz galvenās Paņevēžas ielas.
Kaut kur starp Kedaiņiem un Kauņu ceļš kļuva braucams.
Lai nepaliktu mūsu dienvidu kaimiņiem parādā, sevi pierādīja poļi. No abām pusēm pie robežas pienāk platas šosejas, bet pusi kilometra ir šaurs bedruļains ceļš, bet šī ceļa galā – poļu robežsargs. Līdz ar to gaidīšanas laiks pie robežas bija garāks par stundu, bet nesapratne – gluži tāda pati kā tālajos deviņdesmitajos, kad poļu un lietuviešu robežsargs un muitnieks bija bagātākie un svarīgākie ļaudis Austrumeiropā. Man paprasīja pasi, līdz ar to šī pārbaude arī ievilka laiku visai daudzkilometru rindai.
Toties žureks un citas ēdmaņas Polijā gāja secen, jo visos ēstūžos poļi gatavojās Valentīndienas svinībām. Nakšņojām Polijā un agri no rīta šķērsojām robežu. Patiesībā nekā jautra – pa zīmodziņam no četriem birokrātiem būdiņās, nelielas rindas un daudz kopiju jebkuram dokumentam.
Helmaņa konvojam ir vēl viena īpatnība – visiem tiem, kas piedalās viņa pasākumos, būtu jābūt nedaudz pārcilvēkiem. Pirmajā dienā 900 kilometru, otrajā – tūkstotis. Mašīnā esi viens. Mašīnas ir savu laiku nokalpojušas, tagad iespēju robežās pielabotas. Man tiek ķīniešu ražota mašīna – dīzelītis – kaut kas līdzīgs Hiluxam, varbūt nedaudz mazāka, taču savu mūžu kalpojusi Lielbritānijā – stūre labajā pusē, mehāniskā ātrumkārba, kura pieļauj itin viegli ielikt 2., 5. un 6. ātrumā (mēģinājumi ielikt pirmajā ātrumā vienmēr panāk atpakaļgaitu), bet pie tā var pierast. Grūtāk ir pierast pie tā, ka logi svīst ciet, īpaši priekšējā stikla augšpusē, kur man ērtāk skatīties mana auguma dēļ.
Braukšana ar stūri labajā pusē ir apgrūtinoša galvenokārt pie apdzīšanas, kad nākas izbraukt daudz dziļāk pretējā braukšanas joslā.
Braukt vienatnē ar svešu mašīnu, ar stūri labajā pusē, pie kam visu laiku ātri (lēni nobraukt 1000 km dienā nav iespējams) ir zināms izaicinājums jebkuram. Tiesa, konvojā ir puiši, no kuriem varētu sastādīt Latvijas izlasi pasaules izdzīvošanas autobraukšanas sacensībām. Godīgi sakot, man nav skaidrs – kā pats Helmanis ceļa posmā no punkta A uz punktu B ir tik ātrs. Tiesa, viņam ir priekšrocības – viņš labāk saprot Ukrainas braukšanas stilu un noteikumu interpretācijas, pie kam viņa busam Ukrainā ir speciāls numurs – BANDERAMOBIL.
Ukraina mūs sagaida ar sniegu un puteni rietumos, sarmu, snigšanu un dubļiem līdz Ukrainas vidienei. Ukraiņi vismaz daļā valsts var mēroties ar lietuviešiem – arī viņiem nenākas viegli tīrīt sniegu. Tādēļ viņi savus ceļus kaisa ar brūnzemi. Katra pretimbraucošā smagā mašīna tev piesviež priekšējo stiklu ar brūnu, slaju sniegu. Mašīna no baltas ātri iegūst aizsargkrāsas nokrāsas, arī manas gaišpelēkās džinsas ātri kļuvušas līdzīgas kamuflāžai.
Mašīna padevās 300 kilometrus pirms finiša – samazinājās motora jauda, un lai turbīnu nenokautu, mašīnu atstājām konkrētā benzīntankā. Cik zinu, jau šodien ukraiņu militāristi viņu savāks.
Jautājums ir – kāpēc braukt uz Ukrainu, kāpēc braukt uz fronti, kāpēc tikties ar militāristiem? Iespējams, ka katram braucējam ir savs pamatojums, bet zemapziņā tomēr ir vēlme kaut kā palīdzēt ukraiņiem karā. Protams, populistiski mūsu politiķi jau ir novalkājuši lozungu, ka ukraiņi cīnās arī par mūsu brīvību, bet lielā mērā tas tieši tā arī ir.
Šo rindu autors ir pacifists, jau tad, kad vairākkārt tiku iesaukts Padomju armijā kā ārsts “kvalifikācijas celšanai”, allaž atteicos šaut pat par cilvēka siluetu, un vienmēr man laipni piedāvāja šaut par mazāku mērķi – ložmetēja siluetu. Es kategoriski nepiedalos arī peintbola spēlē, pat, ja tā sagādāta lai labāk iepazītos ar darījumu partneriem. Es nepriecājos līdz ar maniem ukraiņu sarunu biedriem par to, ka vakar nošauti un nobendēti tūkstots vai vairāki tūkstoši Krievijas karavīru. Galvenokārt tādēļ, ka šis karš nav tikai Krievijas karš pret Ukrainu, bet arī Krievijas karš, genocīds un rasisms pret mazajām Krievijas tautām.
Ukrainā karojošajās Krievijas armijas daļās ļoti maz ir lielajās pilsētās – Maskavā un Pēterburgā iesauktu karavīru (ir, bet tie galvenokārt ir brīvdomātāji un Kremļa opozicionāri). Krievijas valdība pietiekami labi saprot, kādu psiholoģisku kaitējumu nodara regulāras kritušo karavīru bēres, tādēļ labprātāk uz karu sūta, bet pēc tam zārkos atpakaļ ved provinces puišus. Maskavā viss mierīgi, bet kā rāda pieredze, politiku Krievijā veido tikai Maskavā un Pēterburgā.
Neproporcionāli daudz kritušo vidū ir burjatu un udmurtu. Burjatijas republikas galvaspilsētā Ulanudē, kur kritušos izvada no vienas vietas, atbilstoši budisma tradīcijām, ir pamanījuši, ka šajā republikā nogalināto vidū ir gandrīz tikai burjati, kaut republikā viņu īpatsvars ir mazāks par 40%.
Neproporcionāli liels iesaukto un kritušo skaits ir mariešu, mordoviešu (mokšu un erzu), kā arī Ingrijas somu (karēļu, ižoru, votu, vepsu, setu) tautām.
Šīs visas tautas ir mazskaitlīgas, slikti vai maz runā savā valodā. Šīs tautas tiek asimilētas, jo skolās vairs to valoda praktiski netiek mācīta, izglītības līmenis apzināti vai neapzināti tiek uzturēts tāds, lai šo tautu pārstāvji mazāk studētu, bet vairāk nonāktu obligātajā karadienestā. Iespējams, ka investīcijas mazākumtautu apdzīvotās vietās ir ierobežotas (izņemot Čečeniju), lai nepieļautu ekonomisku izrāvienu. Krievijas pasē nacionalitāte vairs netiek uzrādīta. Šobrīd – Ukrainas kara laikā uzticība Putinam vislielākā ir tieši mazāk izglītoto, attāli dzīvojošo, nabadzīgāko Krievijas iedzīvotaju vidū, un kas raksturīgi – Krievijas mazo tautu iedzīvotāju vidū. Kaut gan man nav pamata uzticēties Krievijas sniegtajai informācijai par tautas bezgalīgo uzticību Putinam un Krievijas centrālajai varai.
Krievu etnoss nav viendabīgs. Šīs ēras 1. gadu tūkstotī un jādomā – vismaz līdz 15. gadsimtam ļaudis līdz Smoļenskai vai pat līdz Maskavai runāja austrumbaltu valodās. Ir zināms stāsts ir par to, ka 1270. gadā Jersikas pilī dzīvojošais pareizticīgo priestera dēls Latviešu Jurģis ir iztulkojis evaņģēliju senkrievu valodā. No viņa tulkojuma līdz šim latviešu valodā saglabājušies vārdi “baznīca”, “gavēnis”, “grāmata”, “klanīties”, “krusts”, “nedēļa”, “svēts”, “svētais”, “svētki” un citi. Lieta tāda, ka šī senkrievu valoda, kurā Jurģis pārtulkojis evanģēliju, patiesībā ir letgaļu valoda.
Latviešu tautas un valodas likteni izšķīra politika un bruņojums. Zemēs, ko iekaroja Vācu ordenis ar Romas katoļu baznīcas krustu rokā, saglabājās baltiešu un somu-ugru valodas, savukārt valstīs, kurās līdz ar Polockas vai Novgorodas kņazu (vikingu izcelsmes) karapūļiem ienāca Bizantijas katoļu baznīcas kultūra līdz ar kirilicu, tika rusificētas. Ģenētiski Ziemeļeiropas krievi ir baltu vai somu-ugru izcelsmes.
Krievija būvēta uz mazāku kaimiņtautu iznīcināšanu un asimilēšanu, un šī filozofija formulēta Krievijas cara Ivana Bargā (Иван IV Васильевич 1530—1584, vikingu Rūriku un lietuviešu Glinsku pēctecis) laikā. Visa Krievijas vēsture ir rakstīta ar asinīm, neatkarīgi – vai tā bijusi cara vai komunistu pārvaldīta un saukusies par Krieviju, Padomju savienību vai Krievijas federāciju; lielāko savu apjomu mazākumtautu iznīcināšana sasniedza 20. gadsimta sākumā.
Mazo tautu nostādīšana vienu pret otru allaž piederējusi pie Krievijas stratēģijas. 1905. gadā Latvijā kā „melnā sotņa” tika sūtīti Ziemeļkaukāza mazo tautu karavīri, kas nevarēja sazināties ar latviešiem, kas bija neizglītoti un analfabēti, kurus viegli varēja ieprogrammēt zvērīgām darbībām. 1905.–1907. gada notikumi Baltijā – skolotāju, pagastveču, aptiekāru, ārstu slepkavības ir tieši tas pats scenārijs, ko Krievija šobrīd izvērš Ukrainā.
Ja mēs pavērojam Krievijas stratēģiju 1. un 2. Pasaules karā, tad redzam, cik mērķtiecīgi par ložmetēju gaļu tika padarīti latvieši. Piemēram, 1914. gadā, Pirmajam pasaules karam sākoties, pie Suvalkiem galvenokārt bojā gāja Baltijas guberņās iesauktie karavīri. Arī latviešu strēlnieki Ziemassvētku kaujās noasiņoja apzinātas krievu virsnieku bezdarbības vai dzēruma murgos radītas uzbrukuma stratēģijas dēļ.
Otrajā Pasaules karā kaujās pie Maskavas burtiski tika iznīcināti visi latviešu karavīri, ko Krievija kā „teritoriālo korpusu” bija integrējusi no Latvijas armijas. Pret viesuļuguni tika sūtīti un krita 80% bijušās Latvijas armijas karavīru. Savukārt pret latviešu leģionu tika sūtītas vislabāk apbruņotās Padomju karaspēka daļas.
No pašreiz pieejamās informācijas mums zināms, ka Krievijas virspavēlniecībai ir apšaubāma interese par saviem karavīriem, to veselību un dzīvību Ukrainā. Ir pamatotas aizdomas, ka Krievijas armijā drošā nāvē tiek sūtīti mazāk uzticami cilvēki, bet par mazāk uzticamiem, tradicionāli, Krievijā tiek uzskatīti visi, kas runā vai iespējams tikai ģimenē vēl runā svešā valodā.
Tieši Krievijas valdības pārraudzīti informācijas līdzekļi izplata stāstus par udmurtu vai čečenu zvērībām Ukrainā, sak – ne jau mēs, bet tie tur.
Es nespēju līdz ar presi priecāties par milzīgo bojāgājušo skaitu Krievijas pusē Ukrainas karā. Tie ir jauni ļaudis, kas ne pie kā nav vainīgi, dēli savām mātēm un vīri – sievām. Tai pašā laikā Krievijas armijas iespējas šis bojāgājušo skaits neietekmē, jo Krievija spēj mobilizēt vēl 10 miljonus karavīru.
Man Mongolijā bija saruna ar dažiem burjatiem, kas bija saņēmuši pavēsti par iesaukšanu Krievijas armijā un devušies kājām pāri Sajāniem uz Mongoliju. Burjatu un mongoļu valodas atšķiras ar rakstību – Krievijā burjatiem jāraksta kiriļicā. Tā nu burjati Mongolijā zināja stāstīt – Maskavā parādē neviens burjats nepiedalās (nepareizi sejas vaibsti), bet visi tiek nosūtīti uz frontes pirmajām līnijām.
Diezgan daudz informācijas avotu liecina, kā Krievija samazina opozicionāru skaitu. Tiklīdz kāds daudzmaz iesaukšanas vecumam atbilstošs vīrietis piedalās kādā “pretvalstiskā” mītiņā vai demonstrācijā, kā viņš sociālajos tīklos apšauba Krievijas prezidenta gubrību vai tālredzību vai vienkārši vēlas mieru Ukrainā, viņš saņem izsaukumu uz kara komisariātu, bet pēc tam – brīvbiļeti uz fronti. Netiek pasaudzēti arī tie, kuri paši nav protestējuši un mītiņojuši, bat kuru sievas vai mātes ir piedalījušās kādā protestā – arī viņi var neticami ātri kļūt par “lielgabalu gaļu”.
Brauciens ar Helmaņa konvoju nenozīmē tikai kilometrus pie stūres, dronus virs galvas. Tas nozīmē labāk saprast mūsdienu pasauli. Ukraina zaudē savus jaunos, spējīgos un talantīgos puišus un meitas, kam bija jāceļ valsts, jāprogrammē vai jāmācās. Un vienmēr ir jācenšas meklēt atbildi uz jautājumiem – kam tik ļoti ir vajadzīgs karš, kas iznīcina cilvēkus, ēkas, infrastruktūru un dzīvo dabu. Un ja mani sargās tas Dievs, kas man bija atsūtījis katoļu mācītāju – indiāni no Argentīnas Lietuvā, tad rītdien es atkal savas pārdomas rakstīšu. Un tā kā man vairs nav jāsēž pie stūres, es varu no somas izņemt fotoaparātu, un ceru, ka jau rīt varēšu pievienot kādu bildi. Braukt 1000 km pie stūres un vēl fotografēt – tā ir nereālā misija. Un vēl sarežģīti ir ar internetu (un vispār elektrību). Ja neko neesmu publicējis, tas iespējams nozīmē tikai to, ka man nav pieejams internets.
