Pēteris Apinis: Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēde par narkotiku dekriminalizāciju jauniešiem
0
Man piemīt ierēdņiem netīkams paradums apmeklēt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdes, kad tiek skatīti mani interesējoši jautājumi. Es reti jaucos deputātu un ierēdņu runās, bet dažkārt šos viedokļus apkopoju. Šoreiz komisija bija nolēmusi dziļāk analizēt valsts atbildību un risinājumus narkotiku izplatības mazināšanā, kā arī grozījumus Narkotisko un psihotropo vielu un zāļu, kā arī prekursoru likumīgās aprites likumā. Diskusijas bija interesantas, poverpointa prezentācijas lieliskas, viedokļu dažādība pietiekama. Klātienē un attālināti piedalījās vismaz 40 ieinteresētu ļaužu, galvenokārt – dažādu ministriju augstāku un zemāku ierēdņu.
Veselības ministrija bija galvenais ziņotājs, un prezentācija bija divējāda – pirmā daļa bija SPKC informācija (stāstīja ļoti kompetentā Aija Pelne) par to, kas notiek narkotiku jomā ar uzsvaru bērni, un šis ziņojums bija ļoti informatīvs. Otrā daļa bija ministrijas daļa ar čaklu izdabāšanu ministra viedoklim – kaut kas mums taču ir jāizdara – un BINGO – mēs varam bērniem līdz 18 gadiem noņemt kriminālatbildību par narkotiku lietošanu. Tieši tik vienkārši – noņemsim kriminālatbildību un visa narkomānijas problēma Latvijā būs atrisināta.
Jāteic, ka arī otra prezentācija no Iekšlietu ministrijas bija interesanta, informatīva un korekta. Abas prezentācijas pierādīja sen zināmo Latvijas fenomenu – pēc prezentācijām Latvija ir labākā Eiropā, bet pēc ekonomikas rādītājiem, izglītības, sabiedrības veselības un citiem – no labākajiem (un nereti arī no priekšpēdējiem) atpaliekam. Diemžēl arī narkotiku apkarošanas un kontroles jomā Latvija ir tālu no labākajām Eiropas valstīm.
Kad Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš man pajautāja – ko es par to visu domāju – teicu, ka šo diskusiju bija pelnījuši dzirdēt ne tikai 40 diskusijas dalībnieki, bet 40 tūkstoši portālu un sociālo tīklu lasītāju, tāpēc šoreiz centīšos komisijas darba burtu un garu aprakstīt.
Par ko strīds? Kas tad īsti ir iemesls, kāpēc daudzās darba grupās, daudzās komisijās nākuši kopā un stundām laiku tērējuši ierēdņi un nevalstisko organizāciju pārstāvji? Šajās sēdēs savās algās, datorstundās, elektrībā, papīros patērējuši vairāk valsts naudas nekā Nacionālais psihiskās veselības centrs prasa narkoloģijas atbalstam. Lieta tāda – kaut kas taču tajā narkotiku ierobežošanā jādara. Bērni un jaunieši kaut kādā veidā pie tabletēm, šņaucamām un injekcējamām narkotikām tiek, un laiku pa laikam kāds šīs narkotikas pārdozē, nonāk slimnīcā, laiku pa laikam – mirst. Latvijā par narkotiku lietošanu un izplatīšanu paredzēta kriminālatbildība arī bērniem – par pirmo pieķeršanas reizi nē, bet par otro gada laikā šāda kriminālatbildība var iestāties. Un gadā notiesāti ir 11 jaunieši līdz 18 gadu vecumam – pie kam neviens nevar parādīt statistiku – kurš par lietošanu, kurš par izplatīšanu.
1923. gadā biedrības “Open” vadītājs Edijs Klaišis iestāstīja toreizējai Ārstu biedrības prezidentei Ilzei Aizsilniecei, ka daļu problēmu ar narkotikām varētu atrisināt, noņemot jauniešiem līdz 18 gadiem kriminālatbildību par narkotiku lietošanu. Edija viedoklis ir saprotams, viņš ikdienā redz pašus sliktākos gadījumus jauniešu narkomānijā. Ilze to pavēstīja publiski, ideju pārtvēra Hosams Abu Meri un parādīja ierēdņiem virzienu – ņemam nost to kriminālatbildību – būs labi.
Te man jāveic viena neliela piebilde – mūsu veselības ministrs dzimis un audzis valstī, kurā marihuānas audzēšana ir legāla, marihuāna ir bizness un eksporta prece. Esmu bijis Hosama Abu Meri dzimtajā ciematā, un tur tiešām tiek plaši audzēta marihuāna. Hosama attieksme pret narkotikām ir (maigi sakot) – iespēja biznesam. Savulaik tieši mūsu pilnīgi pretējā attieksme pret narkotikām lika man atstāt viņa padomnieka amatu (https://www.delfi.lv/898102/versijas/120036248/peteris-apinis-publisks-lugums-mani-atbrivot-no-ministra-padomnieka-amata).
Kādas notika viedokļa veidošana darba grupās un komisijās? Hosams runāja tajās pirmos 50% laika, ierēdņi klausījās, tad Hosams piecēlās, metās citos ikdienas darbos, ierēdņi turpināja diskutēt.
Tā nu likumprojekts lēnām atnāca uz Saeimu. Patiesībā jau izmaiņas ir visai kosmētiskas – par narkotiku izplatīšanu kriminālatbildība joprojām saglabāsies, bet pie izplatīšanas tiek pieskaitīta lielākas narkotiku devas atrašanās pie personas.
Likums pilnīgi neatbild uz jautājumu – vai visiem jauniešiem ar narkomānijas diagnozi tiks veikta ārstēšana un rehabilitācija. Vismaz šobrīd tam nav resursu, nav arī ministrijas intereses kaut ko risināt, jo vienīgais ministrijas uzdevums šobrīd ir nodrošināt Hosama Abu Meri publicitāti. Un tiem, kas saka, ka mums bērnu ārstēšanai ir līdzekļi un nedaudz valsts apmaksātu medikamentu, vēlos pajautāt – kas notiek ar šiem bērniem, kad viņi sasniedz 18 gadu vecumu?
Kādi tad ir argumenti – kāpēc būtu jādekriminalizē narkotiku lietošana jauniešiem līdz 18 gadiem vai kāpēc ne?
Arguments, ka citās valstīs narkotikas ir vieglāk pieejamas un vairāk vai mazāk dekriminializētas, neiztur kritiku – katra Eiropas valsts meklē savu ceļu cīņai ar bērnu un jauniešu narkomāniju, un risinājumi ir pretēji, bet rezultāti – slikti. Labi rezultāti cīņā ar narkomāniju ir tikai Singapūrai, kur pat par mazu devu ievešanu draud nāvessods.
Eiropā narkotiku legalizācija vai vieglākā variantā – dekriminializācija, bieži iet rokrokā ar pārprastām liberālām vērtībām.
Atgriezīsimies pie marihuānas (lietošu arī vārdu – kanabiss), kura Latvijas narkomānijas paletē aizņem vairāk nekā pusi, tiesa, šeit lielu daļu aizņem sintētiskā marihuāna.
Kanabisa izvilkšana publiskās telpas dienaskārtībā ir ikgadēja aktivitāte, kas vidēji notiek reizi vai divas gadā – mazāk pieredzējušiem un mazāk zinošiem politiķiem iedodot rokā kaņepes lapiņas. Latvijā ir 4.2% iedzīvotāju ar pastiprinātu interesi par marihuānas smēķēšanu, un viņi labprātīgi, nesapratnes dēļ vai spaidu kārtā tiek iesaistīti kanabisa netiešā reklāmā – jaucot cilvēkiem prātu ar argumentu, ka kanabiss nepieciešams ārstniecībā. Šoreiz kanabisa legalizētāji izvēlējušies jaunu taktiku – jaukt gaisu ar visu narkotisko vielu legalizāciju vai dekriminalizāciju, bet beigās sasniegt sevis iecerēto kanabisa legalizāciju.
Apzināti lietoju nosaukumu kanabiss kaņepēm, kuras lieto apreibināšanās nolūkā. Tas tamdēļ – lai nošķirtu no šo narkotiku biznesa radīto (selekcionēto) augu no kaņepēm, kuras Latvijā audzē, lai lietotu gardā pavalgā uz maizītes, vai no tām kaņepēm, kuru šķiedras lieto, lai vītu valgus. Kaņepes šķiedras ir gauži labas lai tās izmantotu par pildvielu, pakulām vai siltumizolācijas materiālu. Latvijā ļoti labi aug tās kaņepes, no kurām vīt virves, bet THC līmenis mūsu kaņepēm vienmēr būs zemāks par dienvidu saulē augušajām. Latvijā bizness nav narkotiskā kanabisa audzētājiem, bet tikai narkotiku dīleriem, kas šo ļaunumu ieved no Ziemeļāfrikas vai Dienvideiropas.
Augos ir vielas, kas tos savvaļā aizsargā. Kaņepes aizsargmeānismi ir THC (tetrahidrokanabinols) un CBD (kanabidiols). THC ir viela, kas saindē auga lietotāju, apreibina, izraisa fizioloģiskas izmaiņas, rada atkarību, veicinot dzīvnieka vai cilvēka vēlēšanos lietot šo vielu neskatoties uz to, ka tā viņam nodara kaitējumu.
Attīrītas ķīmiskas vielas, kas iegūtas no augu sastāvdaļām rūpnīcā, ir daudzsološākas ārstniecībai, nekā visa auga vai tā neapstrādāto ekstraktu lietošana. Botāniskie līdzekļi var saturēt simtiem nezināmu, aktīvu ķīmisku vielu. Ir neiespējami izstrādāt produktu ar precīzām un konsekventām šo ķīmisko vielu devām.
Eiropā (un tātad arī Latvijā) tirdzniecībā ir atļautas vairākas kanabinoīdu saturošas zāles, kam aktīvā viela ir dronabinols, nabilons, nabiksimols, kanabidiols, kuras lieto onkoķīmijterapijas izraisītas sliktas dūšas un vemšanas kupēšanai, multiplās sklerozes izraisītas muskuļu spasticitātes mazināšanai, Lenoksa–Gasto (Lennox-Gastaut) sindroma vai Dravē (Dravet) sindroma izraisītu krampju kupēšanai 2 gadus veciem vai vecākiem pacientiem, proti, bērniem ar smagiem epileptiskiem krampjiem.
Vienīgā pierādītā indikācija kanabinoīdiem ir ceturtā. Lenoksa–Gasto un Dravē sindromi ir ļoti, ļoti reti, pēc manā rīcībā esošiem datiem Latvijā šobrīd nav neviena šo slimību pacienta. Abi sindromi ir ar ļoti sliktu prognozi pirmajos dzīves gados.
Nav neviena pētījuma, kas pierādītu kāda kaņepju produkta pozitīvu ārstniecisko iedarbi (ļoti bagātīgi apmaksāti, plaši pētījumi ļāvuši pārliecināties tikai par iespējamu atsevišķu simptomu mazināšanu).
Kanabisa vai marihuānas smēķēšana nav zāles nevienā gadījumā un ne pie kādām indikācijām. Kaņepe ir dabas produkts (mūsdienās gan tas ir kultivēts un selekcionēts lai saturētu iespējami daudz apreibināšanos veicinošu vielu), bet dabā sastopami daudzi indīgi augi. Žāvētu lapu un pumpuru dedzināšana un dūmu ieelpošana plaušās nav dabiska un, tāpat kā cigarešu smēķēšana, ļoti kaitē veselībai. Hroniskiem kanabisa produktu lietotājiem ievērojami biežāk rodas dažādas onkoloģiskas, sirds-asinsvadu un plaušu slimības.
Kā ziņo “Eiropas Ziņojums par narkotikām. Tendences un aktualitātes”, ko katru gadu visās ES valodās, t.sk., latviešu valodā izdod Eiropas Narkotiku un Narkomānijas centrs Luksemburgā bāzētajā Eiropas savienības publikāciju birojā, kanabiss narkotiku izplatīšanas (un ierobežošanas) jomā radījis jaunus izaicinājumus. Pēdējos desmit gados gan hašiša, gan marihuānas indeksētās cenas ir saglabājušās relatīvi stabilas, bet abu marihuānas formu vidējais THC saturs ir palielinājies. Pašlaik vidējais THC saturs sveķos jeb hašišā (21%) ir gandrīz divreiz lielāks nekā kaņepju augos, kas parasti ir aptuveni 11%.
Jaunākās tendences liecina, ka Eiropā arvien biežāk tiek ziņots par kanabisu, kam piemaisīti sintētiskie kanabinoīdi. Sintētiskie kanabinoīdi atdarina THC — tie var būt gan ļoti iedarbīgi, gan toksiski. Iedarbīgi sintētiskie kanabinoīdi var izraisīt lielāku intoksikāciju un garākus fiziskus un uzvedības efektus nekā marihuāna, turklāt tiek ziņots par smagu un letālu saindēšanos. Cilvēki, pašiem sev nezinot, var lietot lielas sintētisko kanabinoīdu devas, jo kaņepju preparātu ražotāji var lietot neprecīzus ražošanas procesus, kā rezultātā preparātos var būt toksisks sintētisko kanabinoīdu daudzums. Cilvēki, kas lieto šos viltotos preparātus, uzskata, ka ir iegādājušies dabīgus kaņepju produktus. Šo preparātu pieejamības un ietekmes uzraudzība ir sarežģīta, jo kaņepju paraugos sintētiskos kanabinoīdus var konstatēt, tikai veicot tiesu medicīnisko ekspertīzi.
Kanabisa lietošana veido apmēram ceturto daļu no akūtajiem narkotiku intoksikācijas gadījumiem (stacionētiem), tiesa, parasti šiem saindētajiem pacientiem atradama arī citu aktīvu ķīmisku vielu klātbūtne, kas liecina, ka kanabiss ir vārti uz citām narkotikām.
Tie, kas cīnas par dažāda veida marihuānas legalizēšanu, netieši cīnās par bērnu piesaisti narkomānijai. Kanabiss ir vārti citu narkotiku lietošanai. Kanabisa produktus Eiropā pirmoreiz bērni uzsāk lietot vidēji 15–16 gadu vecumā (vidēji – tātad daudzi no viņiem uzsāk smēķēt marihuānu ievērojami agrāk), pie kam 46% no viņiem pasāk to lietot vismaz reizi dienā. Savukārt 25 gadi ir vidējais vecums, kad šie bērni nonāk narkologa uzraudzībā, pirmoreiz ārstējoties no narkomānijas.
Narkotiku dīleru izdomātā shēma, kas tagad tiek stumta cauri Saeimai, ir – lai tiesiskais regulējums valstī kanabisa gadījumā kļūtu iespējami juceklīgāks, lai tiktu sajaukta legalizēšana ar dekriminalizēšanu – tad pavērsies iespēja gandrīz legāli pārdod dienvidu zemēs audzēto kanabisu izklaides un apreibināšanās nolūkā skolēniem un jauniešiem. Holandes pieredze liecina, ka narkotiku dīleru mērķi ir panākt, ka skolēni un jaunieši kanabisu lieto pastāvīgi; šo rezultātu sasniedz, marihuānai allaž piejaucot klāt šķipsniņu stipro narkotiku vai sintētisko kanabinoīdu. Kanabisa legalizācija allaž ir durvis uz postošām atkarībām, sākot no smēķēšanas (visbiežāk kanabisu smēķē kombinācijā ar smēķējamo tabaku) līdz stiprajām narkotikām. Ir viedoklis, ka kanabisa industriju atbalsta arī tabakas industrija, tādēļ, ka marihuānas smēķētāji agri vai vēlu kļūst par cigarešu patērētājiem (dažkārt – otrādi).
Stāsts, kuru nereti kā mantru atkārto daži sabiedrībā cienījami viedokļu līderi par to, ka labāk, lai kanabisu jaunieši varētu iegādāties legāli, nevis no kriminālās pasaules narkotiku dīleriem, tā sargājot viņus no noziedzīgās pasaules ļaunuma ēnas, ir pilnīgi greiza ilūzija, jo legalizē nevis kanabisu, bet gan narkotiku industriju un veicina narkomānijas izplatību, jo jaunieši tiek “laipni lūgti” atkarību pasaulē.
Esmu dekriminalizācijas pretinieks, kaut arī – gatavs dažiem kompromisiem, piemēram, ka kriminālatbildība iestājas nevis otrā, bet ceturtā pieķeršanas gadījumā vai ka kriminālatbildība netiek piemērota līdz 16 gadiem. Otrkārt – dekriminalizācija ir iespējama tikai tad, ja valsts nodrošina jauniešu ārstēšanu un rehabilitāciju no narkomānijas. Un nevis tikai līdz 18 gadiem, kā paģēr Veselības ministrija, bet līdz izārstēšanai.
Izstāstīšu – kāpēc nebūtu vēlams dekriminalizēt narkotikas.
Narkotiku dekriminalizācija šobrīd nebūtu vēlama sabiedrības drošības un veselības dēļ. Dekriminalizācija ar lielāko varbūtību palielinātu narkotiku pieejamību un lietošanu, jo cilvēki to uztvers kā mazāku risku, kas saistīts ar to lietošanu. Dekriminalizācija palielinās narkotiku lietošanas izraisītu veselības problēmu, piemēram, atkarības, pārdozēšanas un psihisku traucējumu, izplatību. Kā jau iepriekš uzsvēru – ilgstoša narkotiku lietošana, kā likums, izraisa nopietnas veselības problēmas, un dekriminalizācija veicinās šo problēmu izplatību.
No sabiedrības drošības viedokļa dekriminalizācija palielinās ar narkotikām saistītu noziedzību, piemēram, narkotiku tirdzniecību un izplatīšanu. Dekriminalizācija veicinās sociālo normu un vērtību degradāciju, īpaši jauniešu vidū, un samazinās atbildības sajūtu pret narkotiku lietošanu.
Ja dekriminalizācijas atbalstītāji uzsver, ka tā samazinās tiesu un cietumu sistēmu izmaksas, tad jebkurā gadījumā pieaugošas veselības aprūpes un rehabilitācijas programmu izmaksas pārsniegs šos ietaupījumus. Pieaugoša narkotiku lietošana samazinās darba produktivitāti un palielinās bezdarbu, kas negatīvi ietekmēs ekonomiku.
Narkotiku dekriminalizācija ir pretrunā ar sabiedrības normatīvajām vērtībām un morālajiem standartiem, tā var nosūtīt nepareizu signālu jauniešiem par narkotiku lietošanas pieņemamību, potenciāli veicinot tās izplatību jaunākās paaudzes vidū. Latvijā nav pietiekami attīstītas infrastruktūras un resursu, lai efektīvi pārvaldītu dekriminalizācijas sekas, piemēram, ārstēšanas un rehabilitācijas programmas. Ja narkotiku lietošana tiktu dekriminalizēta, nelegāla narkotiku tirdzniecība turpināsies, un to būs daudz grūtāk kontrolēt.
To, ka kriminalizēšani ir pozitīva ietekme liecina cīņa pret spaisiem 2013. gadā. Spaisa tirdzniecību kriminalizēt Latvijā izdevās, pateicoties divām gudrām, talantīgām un enerģiskām politiķēm – toreizējai Veselības ministrijas parlamentārai sekretārei Lienei Cipulei (šobrīd – NMPD direktorei) un toreizējai Iekšlietu ministrijas parlamentārai sekretārei (šobrīd Ministru prezidentei) Evikai Siliņai. Veselības ministre, kas to veica Ministru kabinetā, bija Ingrīda Circene (šobrīd – Saeimas deputāte). Pēc tam, kad šo preparātu izplatīšana un lietošana tika kriminalizēta, kad daži izplatītāji tika apcietināti un tiesāti, spaisa epidēmija tika apstādināta un nāves gadījumu skaits no saindēšanās ar šādiem produktiem ir ievērojami mazāks. Toreizējie Saeimas pieņemtie grozījumi krimināllikumā ir glābuši daudzu bērnu dzīvības. Tātad – man ir piemērs, ka kriminalizēšana, nevis dekriminalizācija var dot labus rezultātus.
Un vēl viens arguments. Latvijas krimināllikumā ir 254. pants, ko lielā mērā var uzskatīt par demokrātisku instrumentu vai narkotiku dekriminalizēšanas elementu. Šis krimināllikuma pants patiesībā nosaka – parādi, kurš tirgoja narkotikas, un tiksi atbrīvots no krimināllatbildības. Tātad krimināllikumā ir 254. pants skan: “Personas atbrīvošana no kriminālatbildības par narkotisko un psihotropo vielu iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu. Persona, kura labprātīgi nodevusi narkotiskās, psihotropās, jaunas psihoaktīvās vielas vai tās saturošus izstrādājumus, kuru aprite ir aizliegta vai ierobežota, vai labprātīgi paziņojusi par to iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, vai sniegusi vai organizējusi palīdzību citai personai šo vielu pārdozēšanas gadījumā, tādējādi novēršot vai mazinot tās dzīvības un veselības apdraudējumu, tiek atbrīvota no kriminālatbildības par šo vielu lietošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu”. Patiesībā tas ir labs un demokrātisks krimināllikuma pants, kas ir atbilstošs Latvijas pašreizējai situācijai – sliktai veselības pratībai, nepietiekmai iespējai ārstēt un rehabilitēt narkoloģiskos pacientus.
Pēc šī ekskursa narkoloģijas dzīlēs atgriezīšos Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā. Komisija noraidīja dekriminalizāciju. Jebkurā gadījumā šis jautājums nonāks Saeimas sēdē, un tad nu katrs deputāts ar putām uz lūpām varēs veikt priekšvēlēšanu runu. Nevaru iedomāties neko jautrāku priekšvēlēšanu laikā kā visai nenozīmīgas izmaiņas likumā ar tādu jautājuma paplašināšanas iespēju.
Es pateicos Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājam Andrim Bērziņam par viedu sēdes vadīšanu.
