Ģirts Kasparāns: Ko esam gatavi upurēt, lai uzveiktu vīrusu? 3
Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” beigās ir epizode, kad pie zvejniekiem, kas iestrēguši uz jūrā dreifējoša ledus gabala, ierodas glābēju laiva, bet kļūst skaidrs, ka visiem vietas laivā nepietiks. Zvejnieki sarīko izlozi, kuras iznākums ir škietami netaisnīgs: dzīvības lozi izvelk savtīgais budzis Zaļga un vecais Dalda, bet jaunais Kārlēns un Daldas dēls Janis paliek uz kūstošā ledus gabala. Vecais Dalda piedāvā upurēties un palikt dēla vietā, Janis negrib piekrist, bet beigās paklausa tēvam.
Arī šobrīd aktuālā ārkārtas situācija ar koronavīrusa izplatīšanos ir stāsts par upurēšanos: ko mēs kā sabiedrība kopumā esam gatavi upurēt, lai pasargātu to sabiedrības daļu, kas “Covid–19” epidēmijas dēļ ir visvairāk apdraudēta (sirmgalvjus un hronisko slimību pacientus).
Līdz šim ap 80% no cilvēkiem, kas inficējušies ar koronavīrusu, to pārslimo vieglā vai mērenā formā, bet riska grupu pacientiem koronavīruss ir ļoti bīstams vai pat nāvējošs.
Itālijas dati liecina, ka vidējais ar “Covid–19” mirušo vecums ir 79,5 gadi. Gandrīz pusei mirušo (48,5%) bija vismaz trīs citas hroniskas kaites (sirds slimības, paaugstināts asinsspiediens, diabēts, vēzis, nieru mazspēja u.c.). Tikai 0,8% mirušo bija tādi, kuriem pirms tam nebija nevienas citas nopietnas kaites.
Itālijas gadījums ir īpašs, jo šajā valstī ir ļoti augsts gados vecu cilvēku īpatsvars (23% iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem; vidējais paredzamais mūža ilgums Itālijā ir 83 gadi). Latvijas sabiedrība arī nav nekāda jaunā, tomēr attiecīgie skaitļi ir zemāki: 20% un 75 gadi.
Itālijā vairāk nekā 10% iedzīvotāju ir vecāki par 75 gadiem, un šajā iedzīvotāju grupā arī bez visiem koronavīrusiem mirstības līmenis bijis salīdzinoši augsts. Itālijas zinātnieki vēsta, ka jau pirms “Covid–19” epidēmijas ziemas sezonā Itālijā bija vērojama paaugstināta mirstība ar gripu, it sevišķi senioru vidū. Saskaņā ar zinātnieku aprēķiniem laika posmā no 2013. līdz 2017. gadam uz gripas epidēmijas rēķina Itālijā reģistrēti vairāk nekā 68 000 “papildus” nāves gadījumu.
Ciniski raugoties uz šiem datiem, varētu šķist, ka “Covid–19” tikai straujāk pilda gripas iesāktās “meža sanitāra” funkcijas: nonāvē vecos un slimos, pārceļot viņu nāves termiņu par kādu gadu uz priekšu. Izdzīvo stiprākais: šāds darvinisma likums darbojas dabā un nereti bijis raksturīgs arī cilvēku sabiedrībai. Piemēram, leģenda vēsta, ka Senās Grieķijas laikā spartieši nonāvēja visus slimos un kroplos mazuļus, nometot viņus no klints (mūsdienu zinātnieki gan apšauba šīs leģendas patiesumu).
Par laimi, mēs dzīvojam laikmetā, kad katra cilvēka dzīvība ir pasludināta par vērtību (vismaz vārdos). Realitātē gan ir tā, ka medicīnas budžets vienmēr būs ierobežots, un kādam būs jāpieņem smagi lēmumi par to, kam palīdzēt dzīvot un kam vairs nav iespējams palīdzēt.
Latvijā mums bieži nācies saskarties ar gadījumiem, kad tiek vākti desmitiem un simtiem tūkstošu eiro ziedojumi, lai glābtu cilvēkus, kuru dzīvību apdraud smagas un retas slimības. Kopīgiem spēkiem daudzus ir izdevies glābt, bet diemžēl ne visus.
Un visus nekad nebūs iespējams izglābt. Varbūt pat varētu, bet uz citu vajadzību rēķina. Tas jau ir retorisks jautājums: piemēram, ja visam naudas nepietiek, kā labāk izlietot 100 000 eiro? Mēģināt glābt smagi slimu vēža slimnieku, lai pagarinātu viņa mūžu par dažiem gadiem, vai iegādāties dzirdes aparātus 50 vājdzirdīgiem bērniem, lai ievērojami uzlabotu viņu dzīves kvalitāti?
Uz šo jautājumu katrs atbildēs atbilstoši savai vērtību skalai. Tādēļ neapskaužu Veselības ministrijas ierēdņus, kam nākas pieņemt šādus lēmumus. Ir viegli teikt, ka nav jēgas tērēt tūkstošiem eiro no ierobežotā veselības aprūpes budžeta, lai uzturētu pie dzīvības smagi slimu 90 gadus vecu omīti, bet tā var runāt tikai tad, ja uz operāciju galda nav nonākusi tava mamma vai vecmamma.
“Viena cilvēka nāve ir traģēdija; miljons cilvēku nāve – tikai statistika.” Šis teiciens tiek piedēvēts padomju diktatoram Staļinam, kurš noteikti zināja, ko runā, jo viņa vadītais režīms iedzina nāvē miljoniem cilvēku. Otrā pasaules kara laikā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās par 400 000: no diviem uz 1,6 miljoniem cilvēku. Vēl lielāku postu nodarīja Pirmais pasaules karš, kas Latvijas iedzīvotāju skaitu samazināja no 2,5 miljoniem 1914. gadā uz 1,6 miljoniem 1920. gadā.
Ja atceramies visas tās šausmas, ko Latvija piedzīvoja 20. gadsimtā (divi pasaules kari, holokausts, deportācijas uz Sibīriju, pusgadsimtu ilgusī padomju okupācija), tad iespējamā koronavīrusa epidēmija šķiet teju vai sīkums.
Ja piepildīsies pesimistiskās prognozes un inficēsies puse Latvijas iedzīvotāju, no kuriem nomirtu 2% līdz 4%, tas nozīmētu 20 000 līdz 40 000 cilvēku nāvi. Šausminošs skaitlis, bet katru gadu Latvijā nomirst 28 000 līdz 29 000 cilvēku jeb ap 80 cilvēku dienā. Tā ir traģēdija katra mirušā tuviniekiem, bet mums pārējiem tā ir tikai statistika.
Tagad katru rītu ziņās varam lasīt, cik cilvēku pēdējās diennakts laikā saslimuši ar “Covid–19”, bet tas, ka vakar Latvijā no dažādām slimībām nomira 80 cilvēku, nav nekāda ziņa, jo nāvi mēs uztveram kā dzīves sastāvdaļu.
Viss iepriekš teiktais nenozīmē, ka pret “Covid–19” epidēmiju jāizturas vieglprātīgi un ārkārtas situācijas laikā noteiktie ierobežojumi nav pamatoti. Šobrīd galvenais mērķis ir novērst nekontrolētu slimības izplatīšanos un medicīnas sistēmas pārslodzi, kas notiktu, ja slimnīcās vienlaikus nonāktu liels skaits saslimušo.
Latvija līdz šim ir veiksmīgi tikusi galā ar šo uzdevumu, bet pašlaik lielais nezināmais ir tas, cik ilgi mums būs jādzīvo šādā ārkārtas situācijā. Viens no scenārijiem: viss varētu ievilkties līdz pat 12–18 mēnešus, kamēr nebūs izstrādāta efektīva vakcīna pret jauno vīrusu.
Jābūt naivam optimistam, lai ticētu, ka pēc 14. aprīļa, kas šobrīd ir valstī izsludinātās ārkārtas situācijas gala termiņš, stāvoklis būs tik ļoti uzlabojies, ka būs iespējams atcelt lielāko daļu ierobežojumu. Inficēto skaits var augt vēl mēnešiem ilgi, bet ierobežojumu pagarināšana izraisīs citas, iespējams, vēl lielākas sekas.
“Covid–19” epidēmija jau šobrīd ir devusi smagu triecienu daudzām Latvijas ekonomikas nozarēm, atsaucot atmiņā 2008.–2009. gada krīzi, kad pēc “trekno gadu” burbuļa plīšanas Latvijas iekšzemes kopprodukts saruka par 25%. Tagad ekonomisti piesardzīgi prognozē 5% kritumu, bet milzu neskaidrības apstākļos tā ir tikai zīlēšana kafijas biezumos.
Pieņemot sabiedriskās dzīves un ekonomikas ierobežojumus, kuru mērķis ir glābt cilvēku dzīvību, jārēķinās ar grūti prognozējamām sekām, kas var prasīt citus upurus. Ekonomikas krīzes un vispārējās nestabilitātes laikā, kad cilvēki zaudē darbu un ienākumus, saasinās citas problēmas: depresija, alkoholisms, domas par pašnāvību. Latvija tam visam gāja cauri 90. gadu sākumā, kad ekonomiskās un politiskās sistēmas maiņu pavadīja ievērojams mirstības pieaugums: ja 1990. un 1991. gadā Latvijā nomira ap 34,8 tūkstoši cilvēku, tad 1993 un 1994. gadā attiecīgie skaitļi bija 39,2 un 41,8 tūkstoši.
Tolaik bija vērojams arī straujš pašnāvību skaita pieaugums: 1990. gadā pašnāvību izdarīja 695 cilvēki, 1992. gadā šis skaitlis palielinājās līdz 919, bet 1993. gadā pašnāvnieku skaits sasniedza 1100. Līdzīga tendence bija vērojama arī 2008.–2009. gada krīzes laikā, kad no dzīves izlēma šķirties vairāk nekā 500 cilvēku gadā.
Salīdzinājumam: 2018. gadā pašnāvību izdarīja 299 cilvēki.
Tagadējās situācijas īpatnības, kad cilvēkiem nākas pavadīt daudz laika izolētiem četrās sienās, nav iespējams apmeklēt izklaides un sporta pasākumus, vēl vairāk padziļinās sabiedrības depresīvo noskaņojumu.
Cilvēku pulcēšanās un pārvietošanās ierobežojumu uzturēšana mēnešiem ilgi izraisīs nopietnas sekas, tādēļ pret valdību agri vai vēlu būs vērsts liels spiediens, lai atceltu vai mīkstinātu šos ierobežojumus.
Šajā situācijā gan Latvijas, gan citu valstu valdības ir neapskaužamā situācijā. Ja ierobežojumus atcels pārāk ātri: epidēmija uzliesmos ar jaunu sparu, būs vairāk saslimušo un mirušo. Ja noturēs pārāk ilgi: cietīs ekonomika un saslimušo skaita mazināšanās radīs iespaidu, ka ierobežojumi bija pārspīlēti un upurēšanās bijusi veltīga.
Tādēļ valdībai nāksies atrast kompromisu starp cilvēku pārvietošanās brīvību un kopējās drošības veicināšanu. Šāds kompromiss jau darbojas, piemēram, ceļu satiksmes nozarē. Mūsu vidū ir cilvēki, kas gribētu atcelt jebkādus satiksmes noteikumus un pa koplietošanas ceļiem traukties ar ātrumu 200 km/h, un ir arī tādi, kas labprāt aizliegtu automašīnas un liktu visiem pārvietoties ar velosipēdu.
Ja virsroku gūtu pirmie, tad ceļu satiksmes negadījumu statistika atkal varētu pietuvoties 1991. gada līmenim, kad uz Latvijas ceļiem gada laikā dzīvību zaudēja 923 cilvēki. Pagājušogad attiecīgais skaitlis bija 132 bojāgājušie. Ja visi autobraucēji pārsēstos uz velosipēdiem, tas droši vien pietuvinātos nullei, taču sabiedrībai kopumā tas radītu pārāk lielas neērtības. Un tādēļ mēs esam gatavi samierināties ar risku un 132 upuriem, jo negribam kā senos laikos pavadīt vairākas dienas ceļā no Daugavpils uz Rīgu.
Fakts, ka CSN upuru skaitu mums ir izdevies samazināt no 923 līdz 132 cilvēkiem gadā, ir pierādījums tam, ka ar ierobežojumiem un izglītošanas kampaņām ilgtermiņā ir iespējams mainīt sabiedrības uzvedību. 90. gadu sākumā daudzi bija neizpratnē, kāpēc obligāti jālieto drošības jostas un bērns jāsēdina īpašā sēdeklītī, kādēļ pēc dažām glāzītēm nevar sēsties pie stūres.
Kādreiz nesaprotamais tagad vairumam cilvēku ir kļuvis par pašsaprotamu. Un ja pēc šīs koronavīrusa krīzes mums saglabāsies ieradums pievērst lielāku uzmanību higiēnas prasību ievērošanai, tad mēs kā sabiedrība no visām šābrīža šausmām būsim guvuši arī kādu labumu. Mazgājam rokas, un viss būs kārtībā!
