Ukrainas deokupētās teritorijas

Klimovičs speciāli no Ukrainas: Cīņai ar nāvinieku masām neredz beigas 51

Atis Klimovičs, “Latvijas Avīzes” korespondents Ukrainā, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Labs darbiņš, kas padarīts – “Visiem nepietiek!” Krievijā sācies 95.benzīna deficīts 73
Situācija DUS. Gribēju hotdogam tā vairāk majonēzi un mazliet sinepes, man atbildēja: Kādu uztaisīšu, tādu ēdīsi!
Veselam
Austrumu slimnīcā ar NBS helikopteru nogādāta gados jauna paciente kritiskā stāvoklī 53
Lasīt citas ziņas

Ukrainā ar kara realitāti apraduši visi – kā karavīri, tā arī civiliedzīvotāji. Tā ir ikdiena, ko nācies pieņemt. Ļaudis dzīvo piefrontes ciematos un pilsētās, kur katru dienu dzirdama gaisa trauksme. Daudzviet laiku pa laikam dzirdami spēcīgi ieroču dārdi. Vajadzīgas labas kara zināšanas, lai nekļūdīgi noteiktu, vai šāvuši ukraiņi vai arī viņu ienaidnieki.

Arī mūsu – četru latviešu voluntieru – miegu vienā no iepriekšējām naktīm iztraucēja trauksme, bet nedaudz vēlāk pāri Slovjanskai pārlidoja arī dažas raķetes. Kurp tās aizlidoja, gan nebija zināms. Mēs paši bijām izvietoti ērtā un siltā privātmājā, kur bija elektrība un arī internets.

CITI ŠOBRĪD LASA

Netālu vairākās piecstāvu ēkās vakaros arī bija redzami vairāki apgaismoti logi, apstiprinot pilsētas vadības sniegto informāciju, ka pamazām vietējie iedzīvotāji tomēr atgriežas. Tiesa, aptuveni 30 kilometrus tālu no pretinieka esošajā Slovjanskā šobrīd nav pat puses no iedzīvotājiem, kas tajā dzīvoja pirms kara sākuma 24. februārī.

Pāri biedru līķiem

Jaunie Ukrainas karavīri Marks (no labās) un viņa draugi gatavi cīnīties pret Krievijas okupantiem.
Foto: Atis Klimovičs

Ukrainas armijas kapelāns Vladimirs Streļcovs, kas jau vairākus gadus ir iesaistījies aktīvajā sadarbībā starp Latvijas un Ukrainas bruņotajiem spēkiem, gandrīz katru dienu veic kādus humāna rakstura pienākumus un apmeklē armijas vienības. Labi pārzina situāciju frontē un puišu noskaņojumu. Arī viņa 22 gadus vecais dēls Marks karo. Guvis ievainojumu kājā, kas jau sadzijis, un atgriezies ierindā.

Par pretinieku jaunais, taču jau visai pieredzējušais izlūks stāsta visai šaušalīgas lietas – tie dzenot pa priekšu īstus nāviniekus, kurus pašiem nemaz nav žēl. Pārtvertajos krievu radiosakaros dzirdēta šāda frāze: “Atsūti man kādus divdesmit vienreiz lietojamos uzbrukumam!” Visā kara laikā novērots, ka iebrucējus pilnīgi nemaz neinteresē savu kritušo savākšana no kaujas lauka ar tālāku nogādāšanu pienācīgai apglabāšanai. Karstajos frontes iecirkņos šos “vienreiz izmantojamos” sūtot vienu ierindu pēc otras, tie burtiski soļojot pāri savu kritušo kaujas biedru līķiem.

“Varbūt kaut ko sapratīs, ja ies bojā miljoni”

Nacionālās gvardes izlūki, viņu galvenais darbarīks ir droni.
Foto: Atis Klimovičs

Iebraucam Limānā. Agrāk tā bijusi nozīmīgs dzelzceļa satiksmes centrs, no kura veduši ceļi dažādos virzienos. Pilsēta stipri cietusi, tāpat arī dzelzceļa saimniecība. Vilcieni pašlaik tur nepienāk. Pabraucam garām ceļa krustojumā izraktiem krievu iera­kumiem. Tajos nav vēlams iekāpt, iespējams, tur var atrasties mīnas. No tā jāsargājas visā savulaik iebrucēju rokās pabijušajā teritorijā. Gar ceļmalām netrūkst mietiņu ar plāksnēm, uz kurām redzama miroņgalva ar uzrakstu: mīnēts!

Reklāma
Reklāma

Kādā no Limānas nomales privātmājiņām izvietojušies artilēristi. Uzdāvinām viņiem no Latvijas atvestās siltās ziemas jakas. Tās tiek saņemtas ar sajūsmu. Majors Jurijs pastāsta, ka tagad ukraiņu spēki jūtas pārliecinošāk, lai gan kauju intensitāte neesot īpaši mazinājusies. Arī viņš apstiprināja daudzkārt dzirdēto, ka pretnieku “dzīvo masu” pavada vāgnerieši un čečeni, kas gatavi šaut uz katru, kas atkāpjas.

Jurijs kopumā divdesmit gadus nodienējis armijā. Ukrainas armijas kaujas spējas būtu daudz augstākas, ja kopš 2000. gadu sākuma līdz pat promaskaviskā Viktora Janukoviča valdīšanas beigām bruņotie spēki nebūtu plānveidīgi samazināti un novājināti. Jāsecina, ka tas norisinājies arī Oranžās revolūcijas līderu Viktora Juščenko un Jūlijas Timošenko valdīšanas laikā.

Laiku pa laikam labi dzirdami spēcīgi ieroču dārdi. Frontes līnija, kur aktīvi strādā artilērija, atrodas apmēram 15 kilometru attālumā.

Šie ukraiņu artilēristi tagad karo ar pašgājējlielgabaliem “Krab”, kas piegādāti no Polijas. Tie strādājot labi. Atzinīgi uzņemtas ziņas par to, ka Ukrainā uzsākta artilērijas šāviņu ražošana. Sarunā atgriežamies par laiku pirms 24. februāra. Jau tolaik artilēristi atradušies kaujas pozīcijās un cīnījušies ar pretinieku. Tā zināmā mērā bijusi izlūkošana ar kauju. Krievi pētījuši, kāda būs ukraiņu atbilde, testējuši viņu aizsardzību.

Vaicāju, cik ilgi varētu turpināties karš, zinot, cik neiespējami uz to atbildēt. “Viņiem pat deviņdesmit tūkstoši kritušo ir kā piliens jūrā. Varbūt kaut ko sapratīs, ja ies bojā miljoni. Mēs domājam, ka viņi ilgi gatavojās šim karam, to darīja veselus astoņus gadus,” saka majors.

Palīdzība Nacionālajai gvardei

Nacionālās gvardes bataljona “Svoboda” rotas komandieris, vecākais leitnants Aleksandrs (no kreisās) pateicīgs par latviešu sagādāto apģērbu.
Foto: Atis Klimovičs

No Slovjanskas dodamies uz Dmitrivku. Tur atrodas mūsu labie paziņas – Nacionālās gvardes bataljona “Svoboda” rota, ko vada vecākais leitnants Aleksandrs ar segvārdu Morozs. Līdz 24. februārim viņš bijis civilists, iepriekš nebija dienējis nemaz. Gada sākumā bijis jāaizstāv zinātņu kandidāta disertācija veterinārijā, taču viņš tā vietā pieteicies teritoriālajā aizsardzībā. Pēc pirmajiem mēnešiem kauju uzdevumos Kijivas tuvumā nokļuvis bataljonā “Svoboda”, kura sastāvā devies uz fronti Donbasā.

Moroza vīri ar gandarījumu saņem mūsu atvestās mantas – siltās jakas, karavīru formas, kuru kara situācijā nekad nav par daudz, baltos maskēšanās tērpus, mugursomas, uzkabes, vilnas zeķes un arī Baltinavas medību kolektīva “Vientuļie vilki” vadītāja Ojāra Lāča sagādātos medījumu konservus. Tiekam pacienāti ar siltu zirņu zupu un tradicionālo ukraiņu speķi.

Karstā situācija

Aleksandrs ar segvārdu Vēsturnieks man stāsta, ka aizvadītajā naktī lasījis ziņas un tās nav bijušas optimistiskas. Piemēram, Vācijas un Francijas līderu teiktais par vēlamo atgriešanos pirmskara situācijā attiecībās ar Krieviju.

“Kā gan tas varētu būt iespējams pēc visa, kas nodarīts! Tad jau arī pēc Aušvicas vajadzēja teikt – apstāsimies, dzīvosim kā agrāk! Te nav runa tikai par Putinu vien, tā ir visa Krievijas sabiedrība, kas tagad pieprasa asinis,” spriež Aleksandrs.

Rotas komandieris raksturoja situāciju frontē: “Salīdzinājumā ar to, kā mums klājās agrāk, tagad tomēr jūtam lielāku atbalstu sev no aizmugures. Tie ir mūsu artilēristi ar dažādiem ieročiem, tajā skaitā amerikāņu HIMARS. Tomēr nav viegli, jo pretiniekam ir daudz lielāki ļaužu krājumi.

Kā viņi uzbrūk – sākumā noteiktā zonā nostiprinās sevišķo uzdevumu karavīri, tad nāk tie, ko viņi sauc par kurmjiem, – tie ļoti ātri rok ierakumus un tad ierodas vienība, kas tur nostiprinās. Bet kā ir mums – nav tāda darba dalījuma. Mums karavīrs ir gan strēlnieks, gan racējs, pilda arī daudzus citus uzdevumus,” stāsta Morozs.

Deviņi kara mēneši pavadīti daudzās smagās kaujās – gan Siverskijdoņecā, gan Zaicevā, bet tagad pie Bahmutas. Krituši divi labi viņa kaujas biedri, bijušie rotas komandieri Klusais un Finns. Vaicāju – kā apguvis karavīram nepieciešamās prasmes.

“Ja gribi izdzīvot, izpildīt uzdevumu, nosargāt savus puišus, labi iemācīsies, kas darāms,” atbild virsleitnants, kas labi apguvis dažādus ieročus. Padošanās orkiem, kā krievu iebrucējus sauc praktiski katrs ukraiņu karavīrs, neesot iespējama.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.