Citās valstīs šis jautājums tiek risināts stingrāk, bet pie mums… Kā tas nākas, ka Latvijā politiķi tik brīvi var izplatīt nepatiesu informāciju?
0
Politiķi gan Latvijā, gan pasaulē runā pārliecinoši, bet ne vienmēr patiesi. Skaļās runas mēdz izraisīt viedokļu vētras sabiedrībā, bet daudzi nemaz neaizdomājas, ka dzirdētais vai lasītais, iespējams, nav bijusi patiesība.
Latvijā mums ir ne viens vien politiķis, kas izteicis puspatiesību, nepatiesību vai pat maldinošu informāciju. Ne visiem sabiedrības locekļiem piemīt kritiskā domāšana, lai ikreiz izvērtētu saņemto informāciju. Tādos gadījumos ļoti labi noder “re:check”, kur tiek pārbaudīts informācijas patiesums. Apskatot viņu mājaslapu, redzams, ka kopš 2024. gada politiķu izteikumu pārbaužu apjoms sasniedz 14 lapas.
Piemēram, pēdējās trīs publikācijās, kur pārbaudīti premjeres izteikumi, secināts, ka informācija nav bijusi patiesa. Tas liek aizdomāties, kāpēc politiķi netiek sodīti par nepatiesas informācijas izplatīšanu, lai arī tas notiek salīdzinoši bieži. Par iemesliem sīkāk skaidro zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns.
Robeža starp “meliem” un juridiski sodāmu rīcību ir ļoti šaura
“Izmeklējošā žurnālistika patiesībā dara to, ko demokrātijā būtu jādara pašai politiskajai videi – noķer melus, puspatiesības un apzinātu manipulāciju. Un te loģiski rodas neērtais, bet ļoti tiešais jautājums: kāpēc par to politiķi praktiski netiek sodīti?
Atbilde ir vienkārša un vienlaikus nepatīkama – tāpēc, ka robeža starp “meliem” un juridiski sodāmu rīcību ir ļoti šaura. Politiskajā retorikā pārspīlējumi, selektīva faktu izvēle un pat acīmredzami maldinoši apgalvojumi bieži tiek pasniegti kā viedoklis, nevis fakts. Un viedoklis demokrātijā ir aizsargāts.
Lai iestātos juridiska atbildība, parasti ir jāpierāda apzināta nepatiesas informācijas izplatīšana ar konkrētu kaitējumu – piemēram, neslavas celšana vai mantisks zaudējums. Politiskās debatēs tas ir ārkārtīgi grūti pierādāms.
Šādas situācijas nav unikālas Latvijai. Arī starptautiski redzam, cik sarežģīti ir “sodīt melus”. Piemēram, no svaigākā, Donalds Tramps pavisam nesen vairākkārt ticis publiski pieķerts izsakām apgalvojumus, kas neatbilda faktiem, tostarp par ārpolitikas jautājumiem un jaunajā konfliktā ar Irānu notiekošajā. Taču juridiskas sekas tam visdrīzāk nesekos, neskatoties uz to, ka runa ir par kara izraisīšanu – reakcija šobrīd ir tikai iekšpolitiska un arī mediju līmenī. Kaut gan teorijā tādi jautājumi būtu Starptautiskās krimināltiesas kompetencē.
Līdzīgs piemērs Eiropā ir Boriss Džonsons. Viņš gadiem ilgi tika kritizēts par neprecīziem vai maldinošiem apgalvojumiem, tostarp Brexit kampaņas laikā. Taču reālas sekas iestājās nevis par konkrētiem “meliem”, bet tikai tad, kad tika pārkāpti konkrēti noteikumi – piemēram, “Partygate” skandālā, kur jau bija runa par kovida ierobežojumu pārkāpumu, nevis retoriku.
Tieši tāpēc arī Latvijā politiķi par melošanu visbiežāk nesaņem kriminālsodus. Maksimums – reputācijas sekas, ja sabiedrība vispār reaģē. Bet te ir otra problēma: vai sabiedrība reaģē pietiekami asi? Bieži vien – nē.
Salīdzinājumam – citās valstīs šis jautājums tiek risināts stingrāk, bet ne vienmēr caur krimināltiesībām. Vācijā juridiskas sekas var iestāties, ja nepatiesa informācija rada konkrētu kaitējumu. Francijā vēlēšanu laikā pastāv mehānismi, kas ļauj operatīvi ierobežot dezinformāciju. Savukārt Apvienotajā Karalistē politiķi var zaudēt amatus pēc neatkarīgu uzraugu vai parlamentāro komisiju secinājumiem.
Interesanti, ka daudzviet galvenais instruments nav cietums vai naudas sods, bet politiskā atbildība – atkāpšanās, amatu zaudēšana, izslēgšana no partijām. Un tas bieži strādā efektīvāk nekā kriminālsods, jo reakcija ir ātrāka un sabiedriski redzamāka.
Ja paskatāmies uz statistiku Eiropas līmenī, uzticēšanās politiķiem kopumā ir zema – dažādās aptaujās tikai ap 20–30% iedzīvotāju norāda, ka uzticas politiskajai elitei. Tas lielā mērā ir tieši šādu situāciju rezultāts – kad meli tiek fiksēti, bet reālas sekas neseko.
Tāpēc problēma nav tikai likumos. Problēma ir tajā, ka politiskā atbildība Latvijā bieži ir formāla, nevis reāla.
Kamēr politiķis zina, ka par atkārtotu nepatiesas informācijas izplatīšanu viņam, visticamāk, nebūs nekādu tiešu seku – ne juridisku, ne politisku –, tikmēr motivācija mainīt uzvedību ir minimāla.
Un te ir galvenais secinājums: demokrātijā lielākais “sods” politiķim nav cietums, bet vēlētājs. Ja vēlētājs nereaģē, tad arī sistēma nereaģē. Tieši tāpēc neatkarīgo žurnālistu darbs ir svarīgs – bet ar to vien nepietiek. Ja sabiedrība nepārvērš faktu pārbaudi politiskās sekās, tad pat visprecīzāk atmaskotie meli paliek bez reālas ietekmes.”
