Dana Reizniece-Ozola: Ja Dievs vai liktenis devis varu, tā jāizmanto, lai kaut ko izdarītu 25
Pirms diviem gadiem, 2021.gada pirmajā darbadienā, viena no aktīvākajām Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) politiķēm Dana Reizniece-Ozola pieņēma izaicinājumu ieņemt Starptautiskās Šaha federācijas (FIDE) rīkotājdirektores un valdes priekšsēdētājas amatu, nolika Saeimas deputātes mandātu un paziņoja par aiziešanu no politikas. Plānoju iztaujāt bijušo Latvijas ekonomikas un finanšu ministri par viņas darbu Starptautiskajā Šaha federācijā (FIDE) un to, vai šajā teju simts gadu slieksni sasniegušajā organizācijā patiešām ir jūtama Krievijas elpa. Tomēr nevaru noturēties, lai sarunas sākumā neskartu politiskās dienaskārtības joprojām karstāko tēmu – valdības primāri veicamos uzdevumus. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Dana Reizniece-Ozola ar savu ievērojamo politisko pieredzi un pašreizējo politisko neitralitāti notiekošo spēj vērtēt ar objektīvu skatu no malas.
Krišjāņa Kariņa otrā valdība tika apstiprināta pēc gara, un grūta partiju savstarpējo sarunu procesa. Vai visā šai cīņā ap četrkāju un trīskāju ķeblīšiem, atbildības jomām, ministru portfeļiem un, galu galā, arī ietekmi, tika pievērsta pienācīga uzmanība visiem būtiskajiem, primāri veicamajiem uzdevumiem?
Kad 2018. gadā tika vēlēta 13.Saeima, Latvijā bija protesta balsojums. Toreiz mums nebija bēgļu krīzes, kas bija citās valstīs, Latvijā bija objektīvi labi rādītāji – ekonomika attīstījās, dzīves līmenis uzlabojās, bet cilvēkiem gribējās pamēģināt kaut ko citu. Tas noveda pie ļoti sadrumstalotas Saeimas un valdības, kuru veidoja piecas koalīcijas partijas ar ļoti pretējiem uzskatiem un politikas virzieniem. Rezultātā četrus gadus notika vien tāda reaģēšana, nevis proaktīvs darbs, un daudzas vajadzīgas reformas nevarēja īstenoties. Pluss vēl nāca klāt Covid-19 pandēmija un Krievijas uzsāktais karš Ukrainā.
Šai valdībai būs jātiek ar to visu galā, tādēļ no vienas puses varbūt arī ir labi, ka valdības veidošanas laikā notika tāda lielāka cīņa par ietekmes zonām, jo tas nozīmē, ka būs ne tikai vara, bet būs jānes arī atbildība. Mani gan nedaudz mulsina, ka šajā periodā neviens nerunāja par to, kas faktiski būs jādara, tas izskatījās pēc tādas kā skriešanas ar muguru pa priekšu. Ja pirms Saeimas vēlēšanām vēl bija kādas tēzes par to, kā attīstīt tautsaimniecību un kas valstī būtu jāuzlabo, tad sarunās par valdības veidošanu galvenokārt varējām vērot personību sadursmi un cīņu par amatiem. Uzmanīgāk palasot valdības deklarāciju redzams, ka daudzas lietas, par kurām vēl sarunu laikā vajadzēja būt skaidrībai, tajā nav iekļautas.
Varat precizēt sīkāk?
Krīzes laikā kaut kas jādara citādāk, nekā to dara citas valstis. Vai arī darot to pašu, ko visi, tas jāveic labāk un ātrāk. Paraudzīsimies, kas notiek citās Eiropas valstīs. Visi iegulda aizsardzībā, un tas ir pareizi. Mums arī valdības deklarācijā ir aizsardzība. Tomēr es nemanu, ka būtu skaidrs redzējums, nevis kā vienkārši iztērēt naudu 2,5% apmērā no iekšzemes kopprodukta, bet kā, izmantojot šo brīdi, uzbūvēt nacionālo industriju un dot zināšanas un prasmes šeit, Latvijā. Otra lieta – enerģētika.
Tā šobrīd ir ļoti liela pozīcija visu Eiropas valstu budžetos. Mums valdības deklarācijā praktiski nav nekā par to, kā pārstrukturizēsim enerģētikas politiku. Es nerunāju nemaz par īstermiņa risinājumiem šīs ziemas pārvarēšanai. Trešais lielais bloks ir izglītība. Gudras valstis šobrīd iegulda izglītībā, jo nav jau citas burvju nūjiņas tautsaimniecības attīstībai kā gudri cilvēki. Arī šeit trūkst skaidra redzējuma. Ceru, ka līdz ar valdības izveidošanu, beidzot atgriezīsimies pie jautājumiem par budžeta prioritātēm. Valsts budžets nav tikai tabuliņas un skaitļi, tas ir politikas vai arī tās neesamības spogulis.
Runājot par enerģētikas sektoru jāsaka, ka par nepieciešamību attīstīt tādus alternatīvos elektroenerģijas ieguves veidus kā vēja parki un saules paneļu parki runāts tiek gadiem ilgi, un tomēr šis process joprojām bremzējas. Kādēļ, jūsuprāt, tā notiek?
Arī tagad par to tikai runā, bet daudzas lietas, kas būtu jāsakārto, piemēram, birokrātisko šķēršļu noņemšana šādu projektu ātrākai saskaņošanai, netiek risinātas. Tāpat būtu nepieciešama īpaša valsts atbalsta programma finansējuma nodrošināšanai šādu projektu agrā attīstības stadijā, kad bankas tam vēl nepiešķir līdzekļus. Nekā tāda nav, toties ir uztaisīta jauna ministrija! Turklāt kā izrādās, Valsts prezidents nemaz nav pamanījis, ka būtībā mums enerģētikas ministrs jau ir, jo par par šo jomu atbild ekonomikas ministrs. Taču ja visā nopietnībā tiek komentēts, ka beidzot mums valdībā būs ministrs, kurš atbildēs par enerģētiku, tad jājautā, kurš tad ir atbildējis par enerģētiku visus šos gadus?
Vai piekrītat, ka valdībai, vairāk kā jebkam citam, jāprot paredzēt un plānot situāciju nevis vienu vai divus, bet vismaz piecus soļus uz priekšu?
Tā ir, bet jāņem vērā, ka ir arī krīzes situācijas. Nevar paredzēt karu vai, teiksim, Covid-19 pandēmiju. Taču arī krīzes situācijās jāprot pieņemt gudrus lēmumus. Uzskatu, ka lēmums mainīt nodokļu politiku un atcelt mazo uzņēmumu režīmus Covid krīzes situācijā, bija ļoti nepareizs. To var darīt miera laikā, kad ir augsti attīstības rādītāji un cilvēki, paliekot bez sava uzņēmuma un līdz ar to arī bez darba, to atradīs kur citur. Kad cilvēkiem jādomā, kā savilkt galus kopā un pabarot bērnus, to darīt nedrīkst, jo, paliekot bez darba, šādā situācijā to atrast kaut kur citur ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Līdzīgi ir arī ar iepriekš minēto tarifu celšanu. Saprotot, ka daudzi jau tāpat nespēs apmaksāt elektroenerģijas un gāzes rēķinus, un valdība tērē milzu līdzekļus, lai iedzīvotājiem palīdzētu, nevajadzētu ļaut valsts kapitālsabiedrībām vēl paaugstināt tarifus.
Vēl tajos laikos, kad bijāt ekonomikas un arī finanšu ministres amatos, nereti tika uzsvērta arī jūsu profesionālā aizraušanās ar šahu. Vai tagad, kad no lielās politikas esat pagājusi malā, jūs visu savu laiku veltat tikai un vienīgi šaham?
Jā, tagad dzīvoju un strādāju šaha pasaulē, un tas man dod milzīgu gandarījumu. Šahs ir liela mana identitātes daļa, un svarīgi, ka savam darbam redzu arī rezultātu.
Ir projekti, kuros šahu izmantojam ne vien kā sportu, bet tas ir arī lielisks instruments cilvēku izglītošanai, integrēšanai un socializēšanai. Man rada gandarījumu tādi projekti kā, piemēram, šahs cietumos, kuru ietvaros šogad jau otro reizi pēc kārtas organizējam starpkontinentālo čempionātu ieslodzītajiem. Tajā piedalījās 85 komandas no vairāk kā četrdesmit valstīm, tajā skaitā arī no Latvijas. Tās nav tikai sacīkstes, bet arī veids, kā mēs palīdzam šiem cilvēkiem atgriezties sabiedrībā un arī sabiedrību padarīt drošāku. Daudziem tā rodas dzīves jēga, viņi iemācās saprast cēloņu un seku sakarības. Dzīvē rodas struktūra, viņi saprot, kas ir komanda, kurā var paļauties uz citiem, un to, ka ieguldot sevī, var gūt panākumus.
Vēl viens piemērs. Kopā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju realizējām projektu Kakumas bēgļu nometnēs Kenijā, kur pusotra gada laikā esam apmācījuši šahā gandrīz divus tūkstošus bērniņu. Kad vedam bērnus uz sacensībām ārpus šīm nometnēm, viņi redz perspektīvu dzīvē, saprot, pēc kā tiekties un to, ka ir vērts mācīties un ieguldīt sevī. Tas, ka viņi šobrīd iemācās šahu un kļūst par šaha sabiedrības locekļiem, ļaus viņiem kļūt par savas dzīves meistariem un noteicējiem, nevis par figūru citu rokās.
Vai arī pilotprojekts, kurš tiek īstenots sešpadsmit pasaules valstīs, tanī skaitā arī Latvijā, un kurā tiek mācīts šahs bērniņiem ar autismu. Visticamāk, viņi nekļūs par šaha lielmeistariem, taču ar šaha palīdzību un elementiem tiek uzlabots viņu psihoemocionālais stāvoklis. Tās ir brīnišķīgas programmas, un tu redzi rezultātu.
Politikā rezultāts nav redzams?
Politika nereti ir ļoti orientēta uz procesu. Man gan vienmēr ir ļoti patikusi izpildvara, nevis Saeima, jo tev ir mandāts un laiks arī kaut ko izdarīt. Protams, ir arī kļūdas, ne vienmēr viss sanāk labi un tu dabū pērienu, bet ja Dievs vai liktenis ir devis varu, tad tā ir jāizmanto, lai kaut ko izdarītu.
Tomēr politikai un lielajam šaham ir viena kopēja iezīme, un tā ir nemitīga atrašanās sabiedrības uzmanības lokā. Kā ir būt tik ļoti publiskai personai?
Man tomēr šķiet, ka šobrīd ir daudz mazāk publicitātes un uzmanības nekā tad, kad biju aktīvajā Latvijas politikā. Tas savā ziņā noņem to slogu un man patīk, ka varu atļauties, teiksim, padejot, neuztraucoties par to, ka jau nākamajā dienā preses slejās parādīsies fotogrāfijas. Tā kā emocionālā spriedze ir stipri mazāka. Taču to saprot tikai pēc laika. Kad vairākus gadus esi bijis aktīvajā politikā un jau pieradis pie šīs nemitīgās uzmanības, tad nemaz nejūti, ka cik lielā sasprindzinājumā un gatavībā lēcienam dzīvo. Esot politikā, visu laiku jācīnās pret kaut ko vai par kaut ko, nemitīgi ir tāds cīņas režīms. Dažus mēnešus pēc tam, kad vairs nebiju ministre, es kādudien sajutu tādu fizisku atslābumu, un tikai tad novērtēju, ka patiesībā nemitīgi esmu bijusi spriedzē. Arī pārskatot tā laika fotogrāfijas redzu, ka smaids ir stīvs, nav dabisks. Pašreizējās fotogrāfijās redzu, ka smaids ir daudz dabiskāks, brīvāks, un es tā arī jūtos.
Bet, runājot par atrašanos uzmanības fokusā, domāju, tas ir tādēļ, ka esmu notikumu centrā. Es radu sev darbu un rosību ap sevi, tas tā dabīgi sanāk.
Nesen medijos tika uzdoti vairāki, teiksim tā, nekomfortabli jautājumi. Proti, ko Dana Reizniece-Ozola dara Starptautiskajā Šaha federācijā; kurš un kāpēc viņu uz turieni uzaicināja; vai tiešām viņa saņem naudu no Krievijas maka? Kā īsti ir, vai Starptautiskā Šaha federācija ir sava veida Krievijas veidojums, vai nav? Saņem tā naudu no šīs agresorvalsts vai nesaņem?
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā loģiski radās jautājums, kā gan Starptautiskā Šaha federācija (FIDE) var strādāt tāda prezidenta vadībā, kurš nāk no Krievijas. Arī man tajā brīdī bija svarīgi saprast un redzēt, vai varēšu turpināt darbu šajā federācijā. Sapratu, ka varēšu, jo, lai arī tās prezidents Arkadijs Dvorkovičs tiešām nāk no Krievijas, viņš karu publiski nosodīja. Mēs bijām viena no pirmajām organizācijām, kas pēc kara sākuma paziņoja, ka nepieņems vairs finansējumu no Krievijas. Turklāt pēdējo četru, piecu gadu laikā FIDE ir ļoti mainījusies.
Ja agrāk, iepriekšējā prezidenta vadībā, tā finansiāli faktiski bija pilnīgi atkarīga no Krievijas, tad vēlāk tie bija apmēram 30%. Tas joprojām bija pietiekami liels finansējuma apjoms, kurš nāca no Krievijas kompānijām, taču mums bija iespēja pateikt “nē”, un mēs to izdarījām. Atteicāmies arī no Krievijā plānotajiem pasākumiem, un Pasaules šaha olimpiāde šogad notika Indijā, Čennai, kaut gan iepriekš bija plānota Maskavā. Divu ar pusi tūkstošu dalībnieku pasākums, kuri parasti plāno un organizē divus gadus, bija jāpārorientē četru mēnešu laikā. Aizliedzām spēlēt Krievijas un Baltkrievijas šahistiem zem viņu karoga, komandas to vispār nedrīkst darīt, arī zem neitrāla karoga; ierosinājām discipinārlietu pret vienu no labākajiem pasaules šahistiem Karjakinu, tāpēc, ka viņš aktīvi proponēja karu. Bija diskusijas par to, ka tas ir vārda brīvības aizskārums, taču mums bija pilnīgi skaidrs – ja cilvēks ar tādu mandātu, popularitāti un iespēju ietekmēt ļaužu prātus, kāda ir Karjakinam, to izmanto kara atbalstīšanai, viņš ir jāsoda. Šīs darbības apliecinājušas konsekventu FIDE pozīciju Krievijas sāktā kara jautājumā.
ES strādāju FIDE kopš pagājušā gada sākuma, un varu teikt, ka tā nav vienas valsts organizācija. Mums ir 199 biedri no visas pasaules, un šie 199 biedri arī pieņem lēmumus. Mani kolēģi gan padomē, gan valdē ir no Izraēlas, Kataras, Ķīnas, Indijas, Amerikas, no Argentīnas. Tie ir cilvēki no dažādām kultūrām, kurus vieno mīlestība pret šahu. Tā ir tāda atsevišķa pasaule, kurā pazūd ģeopolitiski asumi un valstu robežas kopējās šaha mīlestības vārdā, bet tad, kad jāiestājas par principiem Krievijas agresijas jautājumā, mēs visi to darām, neraugoties uz to, ka FIDE prezidents ir no Krievijas. Jāpiebilst, ka Arkadijs Dvorkovičš bija viens no pirmajām Krievijas redzamākajām personībām, kas atklāti nosodīja karu.
Kur atrodas FIDE birojs? Vai tam ir kāda saistība ar Maskavu?
FIDE ir reģistrēta Šveicē, Lozannā, un mūsu birojs atrodas tur. Viens birojs bija arī Makavā, bet to pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā slēdzām. Bet mēs pārējie strādājam no mājām un tiekamies savos pasākumos visā pasaulē. Tāpēc arī diezgan daudz jāceļo. FIDE ir viena no vecākajām federācijām, tā ir dibināta 1924.gadā. Pēc diviem gadiem, kad Parīzē notiks vasaras olimpiskās spēles, mēs tur svinēsim FIDE simtgadi.
Kad un kur pirmo reizi krustojās jūsu un Arkādija Dvorkoviča gaitas?
Pirmo reizi tikāmies 2016.gadā Latvijā, kad es biju ekonomikas ministre. Tā bija tā slavenā tikšanās, kad trīs ministri [finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, satiksmes ministrs Uldis Augulis, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs – aut.] tikās ar premjera [Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva – aut.] vietnieku. Tā bija saskaņota vizīte, Ārlietu ministrija bija informēta, ka šāda tikšanās būs, tā nebija slepena.
Es piekritu tikties ar Dvorkoviču, jo Eiropas Savienība bija noteikusi sankcijas pret Krieviju, un Krievija deva tādus mērķētus atsitienus. Tas bija brīdis, kad Latvijas šprotes pēkšņi kļuva “nekvalitatīvas” un tās nedrīkstēja vairs eksportēt; bija pieņemts likums par gāzes tirgus atvēršanu, kas praktiski iznīcināja “Gazprom” monoplu Latvijā, un man bija svarīgi saprast, vai nebūs kādas asas darbības saistībā ar gāzes piegādēm. Mums tirgus bija atvērts uz papīra, un tajā brīdī nebija garantijas, ka būs piegādes no citiem avotiem. Līdzīgi kā šobrīd, tāpēc, ka neesam laikus veikuši savu mājasdarbu, vienojoties par stabiliem piegādes avotiem, esam tur, kur esam – gan pārmaksājot, gan saskaroties ar grūtībām gāzi iegādāties… Savukārt tobrīd bija pagājis pārāk īss laiks kopš gāzes tirgus atvēršanas, lai varētu teikt, ka esam sev sarūpējuši alternatīvus piegādes avotus. Pēc šīs tikšanās nekādas komunikācijas ne politiskajā, ne arī šaha vidē nebija līdz pat 2019.gadam, kad FIDE Rīgā organizēja vienu no Grand prix posmiem, kura atklāšanas laikā ar Dvorkoviču tik vien kā sasveicinājāmies.
Ideja par manu uzaicināšanu strādāt FIDE radās manam kolēģim, šaha lielmeistaram Emīlam Sutovskim, kurš FIDE vadībā strādā kopš 2018.gada. Domāju, viņi lielā mērā novērtēja manu sadarbību ar FIDE sadarbības projekta īstenošanā ar Eiropas Šaha federāciju, kurā 2018.gadā tiku ievēlēta par viceprezidenti. Toreiz organizējām pasaules līmeņa pētījumu, aptauju par to, cik daudz bērnu iesaistīti šaha skolu iniciatīvās, cik daudz ir pedagogu – vai viņi ir skolotāji, treneri, kādas programmas tiek izmantotas. Esam ļoti ieinteresēti, lai pēc iespējas vairāk bērnu nodarbotos ar šahu, tādēļ pētījuma mērķis bija konstatēt, kā uzlabot Eiropas Šaha federācijas un arī FIDE piedāvājumu šaha skolu tālākai attīstībai. FIDE ļoti atzinīgi novērtēja manu ieguldījumu šī projekta īstenošanā. Tā kā federācijas iepriekšējā prezidenta laikā FIDE tika vadīta bez kādas konkrētas struktūras, Dvorkovičs gribēja visu savest kārtībā, un nodrošināt gan caurspīdīgas naudas plūsmas, gan personāla politiku un ikdienas darba organizēšanu. FIDE meklēja cilvēku, kas varētu to visu uzņemties, un par vadītāju izvēlējās mani. Neskaitot visus brīnišķīgos sociālos projektus un turnīrus, manā pārziņā ir arī administrācija. Tā ir viena no grūtākajām, bet arī vērtīgākajām mana darba daļām, kas organizāciju padara mūsdienīgu, strukturētu, sakārtotu un efektīvāku.
Tātad šobrīd jūs darbojaties gan Eiropas Šaha federācijas, gan FIDE vadībā?
Jā, Eiropas Šaha federācijā man ir vēlēts amats, esmu federācijas prezidenta vietniece, otra augstākā vēlētā amatpersona, savukārt FIDE man ir otrs augstākais amats izpildinstitūcijā.
Tad jau palicis tikai solītis līdz abiem pirmajiem augstākajiem amatiem…
Būt FIDE prezidentes kandidātei pēc dažiem gadiem būtu liels gods, bet šis laiks jāizmanto, lai iepazītu šaha pasauli līdz detaļām un saprastu, kādā veidā to labāk attīstīt. Jo tā ir ļoti raiba pasaule – tas, kas vajadzīgs Āfrikā un strādā tur, nestrādās Eiropā un otrādi. Taču līdz ar to tā ir arī ļoti interesanta pasaule. Jāsaprot, kā sagādāt resursus, jo, kā jau teicu, FIDE atrodas transformācijas procesā. Pēc dažiem lieliem, stabiliem ieņēmumu avotiem jāiemācās strādāt tā, lai mēs būtu interesanti arī komercpartneriem Rietumu pasaulē. Tāpēc ir svarīgi attīstīt sociālas programmas, kuras būs interesantas arī rietumu komersantiem, kuru interese neaprobežojas tikai ar sava logo uzlikšanu tiešraides fonā, un kuri redz, ka ar šaha starpniecību var sasniegt arī kādus savus sociālus mērķus. Pie tā mēs strādājam.
Pasaule būs sarežģīta, arī šaha pasaulē nebūs viegli laiki. Arī tajā atspoguļojas kopējā ģeopolitiskā situācija pasaulē. Piemēram, Krievija grasās izstāties no Eiropas Šaha federācijas un iestāties Āzijas Šaha savienībā. Tas polarizēs šaha kopienas un ar to būs jātiek galā, tomēr domāju, ka arī šaha pasaule pelnījusi vairāk sieviešu līderu pozīcijās (smejas).
Varbūt salīdzinājums nav īpaši korekts, tomēr rodas iespaids, ka darbs Latvijas politikā jums bijis kā savdabīgs treniņš pirms mesties dziļajos šaha pasaules ūdeņos.
Desmit gadus esmu pavadījusi Latvijas politikā un nekautrējos teikt, ka politika kļuvusi par manu profesiju. Tās prasmes un zināšanas šaha pasaulē ļoti noder. Praktiski katru mēnesi, pateicoties šaham, es tiekos ar dažādu valstu augstākajām amatpersonām. Piemēram, nesen bijām Izraēlā, pēc tam Libānā, divās valstīs, kas, lai arī atrodas kaimiņos, ir pretējās pozīcijās. Tomēr šahs atver durvis tajās abās. Tajā pašā nedēļā bijām arī Apvienotajos Arābu Emirātos, un visur tiekamies ar ministriem, valdību vadītājiem, olimpisko komiteju vadītājiem, un tās prasmes, kas bijušas līdz šim, ļoti noder. Tas arī ļauj veidot kontaktus un attiecības, kas kādā brīdī var noderēt Latvijai.
Likumsakarīgi rodas jautājums, vai šahu, kā visu pasauli vienojošu sportu, vispār ir iespējams skatīt atrauti no politikas?
Tāda loma, kāda šaham bija pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados “aukstā kara” laikā, tam noteikti vairs nav. Šahs un kosmoss – abas manas aizraušanās, – tajā laikā tika izmantotas divu lielvaru savstarpējā sacīkstē, lai pierādītu, kurai ir lielāks militārais spēks, tehnoloģiju pārākums un labāka smadzeņu kapacitāte. Toreiz šahs ļoti aktīvi tika izmantots propagandai un domāju, tādēļ arī šaha pasaule tiek saistīta ar Krieviju, kurā tas bija ļoti populārs sporta veids.
Tomēr, lai arī tādas lomas vairs nav, jebkura starptautiska organizācija un līdera pozīcijas tajā var tikt izmantota arī politisku mērķu sasniegšanai. Tāpēc ir tik svarīgi, ka FIDE nevar kaut ko diktēt viena vai dažas valstis. Protams, no vienas puses ir grūti sadzīvot un līdzsvarot ļoti daudzos tur valdošos viedokļus un pretrunīgās intereses, no otras – tas ļauj šai organizācijai izdzīvot kā patiesai sava sporta veida aizstāvei, nevis kādu valstu interešu paudējai.
Sarunas noslēgumā gribētu atgriezties pie Latvijas realitātes. Kādēļ mums tā neveicas ar politiskās dienaskārtības mājasdarbu pildīšanu? Piemēram, par nepieciešamību nodrošināt mūsu valsts enerģētisko neatkarību, ticis runāts jau kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Tomēr kaut kā nav redzami tie daudzie zaļo enerģiju ražojošie vēja vai saules parki. Līdzīgu piemēru netrūkst. Labas idejas ir, diskusijas arī, bet reāla rezultāta trūkst. Kādēļ, jūsuprāt, tā notiek?
Viena lieta, ka mums ir raksturīgas koalīcijas valdības no vairākām partijām. Tas nozīmē, ka vienmēr būs jāmeklē kompromisi, un tas ne vienmēr ļauj pieņemt lēmumus un padarīt nepieciešamās lietas. Otrkārt, ja politiķim bez politikas nekā cita dzīvē nav, tad viņš vai viņa iekrampējas savā amatā un ļoti baidās to zaudēt. Šādi politiķi nepieņem vajadzīgus, bet nepopulārus lēmumus, jo baidās no kritikas un sabiedrības reakcijas. Viņu galvenā valūta ir vēlētāju atbalsts un reitings, un, trīcot par reitingu, tiek pazaudēta lēmumu brīvība. Tie, manuprāt, ir divi galvenie iemesli. Tas, ka man ir šahs un šaha pasaule, man ļāvis būt labākai politikā.
Justies brīvākai?
Jā. Ja ir tā sajūta, ka tu vari vēl kaut ko citu dzīvē darīt un nebaidies pazaudēt amatu, tas dod tik svarīgo brīvības sajūtu un ļauj labāk pieņemt lēmumus. Šahā katrs gājiens ir lēmums, – tu rēķini, mēģini prognozēt, dažkārt paļaujies uz intuīciju, mēģini novērtēt sekas… Vienas partijas laikā tiek pieņemti divdesmit, četrdesmit, sešdesmit, dažkārt pat simts lēmumi. Prāts tiek trenēts pieņemt lēmumus.
Jūs teicāt, ka nedomājat par atgriešanos politikā. Un tomēr, kam būtu jānotiek, lai jūs būtu gatava atkal mesties tajā pašā virpulī?
Pirmkārt, noteikti jābūt kaut kādai apetītei, gribēšanai nodarboties ar politiku. Man nav vairs tādas sajūtas, ka nepavisam negribētos atgriezties, kāda bija laiciņu iepriekš. Tas bija arī fizisks un emocionāls nogurums, līdzīgi, kā ja tu būtu ēdis daudz saldumu un kāds atkal piedāvā konfekti. Šobrīd šīs pārsātinājuma sajūtas vairs nav. Tomēr jābūt tādam sportiskam niknumiņam kaut ko izdarīt. Es jūtu tik daudz piepildījuma tajā darbā, ko daru šobrīd, ka būtu vajadzīga pilnīgi reāla vēlme kaut ko noteiktu izdarīt un tad nākt ar konkrētu mērķi. Jābūt arī domubiedru lokam – gudriem, aktīviem, drosmīgiem un godīgiem cilvēkiem, ar kuriem kopā gribētos to visu veikt.
