ZS "Mazlauri"

Latvijā neuzskaita lauksaimniecības izlietoto iepakojumu, un nav zināms, kur to liek mazās saimniecības 16

Uldis Graudiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Izlietotā lauksaimniecības iepakojuma ceļš līdz pārstrādei ir diezgan sarežģīts un ne vienmēr rozēm kaisīts. Valsts vides dienesta (VVD) Vides resursu pārvaldības departamenta Atkritumu pārvaldības daļas vadītājs ­Atis Treijs atzīst, ka dienests pārbaudes lielākoties veic lielajās cūku un vistu fermās, kas ir saņēmušas A un B kategorijas piesārņojošās atļaujas, saimniecībās, kurās ir dzīvnieku novietnes ar 10 un vairāk dzīvnieku vienībām (nitrātu jutīgajās teritorijās ar piecu dzīvnieku vienībām), kā arī saimniecībās, kas noteiktā apjomā veic piena vai gaļas pārstrādi un kurām ir izsniegta C kategorijas reģistrācija.

Par situāciju mazajās saimniecībās ziņu esot maz, tiekot reaģēts galvenokārt uz sūdzībām. Saistībā ar ES nosacījumiem Latvijā ir izveidota ražotāju paplašinātā atbildības sistēma, kas produktu pārdevējam ļauj nemaksāt dabas resursu nodokli par izlietoto iepakojumu, tostarp par lauksaimniecības iepakojumu, ja tiek savākta noteikta daļa šā produkta.

CITI ŠOBRĪD LASA

Līdz 2025. gadam Latvija ir apņēmusies pārstrādāt 65% izlietotā iepakojuma, 2018. gadā šis rādītājs bija 58%. Tomēr ne viss lauksaimniecības iepakojums ir iekļauts ražotāju atbildības sistēmā. SIA “Baltic Agro” mārketinga vadītājs Egils Sviķis teic, ka sistēma kopumā darbojas. Aizvadītā gada beigās noslēgts līgums ar SIA “Latvijas Zaļais punkts”, kas uzņēmuma uzdevumā šo iepakojumu vāc no saimniekiem, saņemot par to maksu.

AS “Eco Baltia” vides apsaimniekošanas sektora vadītājs Jānis Aizbalts vērš uzmanību: vairākās ES dalībvalstīs, piemēram, Īrijā, Francijā, Vācijā, Norvēģijā, ir savi nacionālie noteikumi attiecībā uz lauksaimniecības plastmasas reģenerāciju, tomēr nav vienotas Eiropas regulas, kas noteiktu to kā obligātu prasību visās dalībvalstīs. Piemēram, Francijā noteikts, ka lauksaimniecības iepakojumam piemēro ražotāju paplašinātās atbildības principu. Tādējādi ir iespējama atsevišķa uzskaite, lai noteiktu, cik daudz lauksaimniecības plastmasas nonāk tirgū un cik daudz tiek savākts atpakaļ.

Latvijā šādu atsevišķu uzskaiti neveic, līdz ar to ir grūtāk izkontrolēt, cik daudz saimniecībās radītā iepakojuma no kopējā daudzuma vispār savāc un pārstrādā un kas notiek ar nesavākto iepakojumu.

Dedzina mazāk

Aizvien retāk lauku malās, mežmalās un citviet varam vērot izlietotā lauksaimniecības iepakojuma dedzināšanu, tomēr vēl joprojām diezgan daudz saimnieku iepriekš nosauktajā veidā atbrīvojas no skābbarības plēvēm, lielmaisiem, ķimikāliju kanniņām un citiem pārstrādei vai reģenerācijai nododamajiem produktiem. Dažkārt kopā ar lauksaimniecības iepakojumu dedzina arī sadzīves atkritumus, tostarp plastmasas.

Sadegot lauksaimniecības iepakojuma sastāvā esošajiem naftas produktiem (t. sk. eļļai, riepām), gaisā tiek emitēts liels daudzums CO2, cieto daļiņu, sēra un slāpekļa oksīdu, dažādu toksīnu, tajā skaitā kancerogēnu vielu.

Šis process veicina gaisa piesārņojumu, kas var izraisīt plaušu vēzi, astmu un citas slimības. Sēra un slāpekļa oksīdi atmosfērā veido skābes, kas sasniedz zemes virsmu kā skābie nokrišņi. Savukārt CO2 veicina klimata pārmaiņas.

Reklāma
Reklāma

Īpaši bīstami ir aug­snē nonākušie smagie metāli, dažādi noturīgie organiskie savienojumi, kancerogēnie dioksīni un furāni.

Tie ir ļoti toksiski un uzkrājas dzīvajos organismos, izsaucot virkni nelabvēlīgu efektu, piemēram, cilvēku un dzīvnieku saslimšanu, kā arī var bojāt nervu sistēmu un imūnsistēmu. Šie stabilie savienojumi vidē var saglabāties vairākus gadus, pat gadu desmitus, pirms tie noārdās.

Lauksaimniecības iepakojumā atrodas arī indes. Mazāk zināms par gadījumiem, kad izlietoto iepakojumu ierok zemē vai izmet, piemēram, mežā.

Cik daudz ir bijis šādu gadījumu, cik daudz saimnieku brīdināti? Atbildes uz šo jautājumu nav tāpēc, ka nav sakārtota lauksaimniecības iepakojuma uzskaite, kas rada riskus.

Aprēķini rāda, ka kopējais izlietotais lauksaimniecības iepakojums Latvijā ir mērāms daudzos tūkstošos tonnu.

Saimnieku pieredze

Ēdoles pagasta z/s “Mežoki” saimnieks Kristaps Melbārdis savā saimniecībā ar konvencionālajām metodēm audzē aptuveni 1000 aitu. Visvairāk saimniecībā izmanto lopbarības plēves skābbarības gatavošanai.

“Mežoki” sadarbojas ar atkritumu saimniecības uzņēmumu “Eco Baltia vide”, tomēr sadarbība esot smagnēja – pakalpojuma sniedzējs uz saimniecību atbrauc tad, kad ir vēl kāds brauciens uz “Mežoku” pusi.

Saimniecībā izlietoto iepakojumu liek kaudzē vai lielmaisos un uzkrāj aptuveni gadu. Izlietotā iepakojuma aizvešana ir bez maksas.

“Valstij vajadzētu par izlietoto lauksaimniecības iepakojumu domāt valstiskāk. Patlaban tā apsaimniekošanu veic dažas firmas un tās var diktēt savus noteikumus. Es būtu gatavs par iepakojuma savākšanu nedaudz kompensēt transporta izmaksas. Labāk savākt, aizvest un pārstrādāt, nevis dedzināt. Dedzināšana nav nekas labs,” tā K. Melbārdis.

ZS “Mazlauri” saimnieks Māris Rehtšprehers.
Foto: Dainis Bušmanis

Savukārt Lēdurgas pagasta z/s “Mazlauri” saimnieks Māris Rehtšprehers ir piena un siera ražotājs. Saimnieks teic, ka pēdējos divos trijos gados izlietota lauksaimniecības iepakojuma vākšanā ir notikušas izmaiņas: “Mēs paši saimniecībā sašķirojam izlietoto iepakojumu un mazgājam to. Sagatavojam izejvielu jaunu produktu ražošanai. Uzsvēršu – izejvielu. Izlietotais lauksaimniecības iepakojums noteikti nav atkritumi,” tā M. Rehtšprehers.

ZS “Mazlauri” par izlietotā iepakojuma vākšanu ir noslēgusi līgumu ar SIA ­”ZAAO”, kas pēc pasūtījuma ierodas saimniecībā un to aizved. Jāsedz ir transporta izmaksas.

Ko visvairāk nodod

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums SIA “Clean R” pieņem dažādu veidu plastmasu un citu lauksaimniecībā izmantoto plastmasas materiālu un iepakojumu, kā arī metāla, stikla, būvniecības un cita veida atkritumus.

Šā uzņēmuma visbiežāk no lauksaimniekiem pieņemtie materiāli ir dažādu krāsu palešu plēve, agroplēve un rituļu plēve, dažādas HDPE kannas (arī IBC konteineri), atkritumu vai cita veida plastmasas konteineri, “Big Bag” lielmaisi, izlietotais papīra un kartona iepakojums.

“Aicinām klientus ņemt vērā, ka vēlāk šķirošanas centrā viss materiāls tiek pāršķirots ar rokām un ir būtiski, lai tas nesaturētu ķīmiskas, kodīgas vai citādi cilvēka veselībai bīstamas vielas,” teic “Clean R” pārstāve Zane Auziņa.

“Palaidņi un kārtīgie”

SIA “ZAAO” valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis aicina domāt par to, ka visi nosacītie plastmasas veidi, toskait lauksaimniecības iepakojums, ir naftas produkti. Tas cita starpā nozīmē arī naftas cenu ietekmi.

Pirms vairākiem gadiem iepirkuma cenas būtiski mainījās agroplēvēm un citiem otrreiz izmantojamiem pārstrādājamiem materiāliem. Iemesls bija Ķīnas tirgus slēgšana nepārstrādātam iepakojumam.

Attiecīgi Eiropas tirgū ievērojami palielinājies šo materiālu piedāvājums, un tirgus cenas strauji krita. Šā iemesla dēļ materiālu pārdošanas cena nereti nespēj segt to savākšanas un pāršķirošanas izmaksas.

Tas arī esot vissvarīgākais iemesls, kāpēc daudzi mazie uzņēmumi, kas agrāk šādu pakalpojumu piedāvāja, vairs nebija gatavi to darīt un prasīja par to samaksu.

Arī “ZAAO” mainīja sadarbības nosacījumus.

“Mums ir jāaizbrauc pie zemnieka. Plēve ir jāpaņem, tā ir jāatved pie mums, šeit, poligonā, atkal to visu pāršķirojam. Esam izveidojuši zemniekiem šķirošanas instrukciju. Tomēr, kā jau dzīvē, ir palaidņi un ir kārtīgie. Palaidnis, atvainojiet, nodod plēves ar zemi, ar citiem atkritumiem, tajās ir bijis arī beigts teļš. Mēs pāršķirojam, sapresējam, saķīpojam, un tad pēc produkta ierodas pircējs. Viņa piedāvātā uzpirkšanas cena ir tik zema, ka bijām spiesti prasīt lauksaimniekiem maksu par transportu. Kad cena kāps, maksu par transportu vairs neprasīsim. Patlaban šī maksa ir 5–7 eiro par braucienu,” tā G. Kukainis.

SIA “ZAAO” sabiedrisko attiecību vadītāja Zane Leimane atceras, ka pirmo reizi izlietoto lauksaimniecības iepakojumu radās iespēja atšķirot un pārdot 2011. gadā.

“Līdz 2011. gadam patiešām pavasarī reizē ar kūlu redzējām melnus dūmus grāvmalās kūpam, notika dedzināšana. Bija jāveic liels izglītojošs darbs, pārliecinot, ka lauksaimniecības iepakojums ir šķirojams materiāls. Rezultātu patlaban redzam – pirms transporta maksājuma piemērošanas savākto tonnu daudzums ik gadu kāpa, arī klientu kļuva vairāk,” tā Z. Leimane.

Saimnieki uzrunāti caur LAD, caur kooperatīviem, arī pašvaldības ļoti palīdzējušas, viņa piebilst. “ZAAO” priekšrocība salīdzinājumā ar citiem atkritumu saimniecības operatoriem ir tās īpašnieki, 28 pašvaldības, kas atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanu.

“Stāstām lauku saimniekiem – ja izlietoto iepakojumu dedzināsiet vai apraksiet, būs slikti jūsu zemei. Ja liksiet to sadzīves atkritumu konteinerā, par to maksāsiet. Tātad jums ir svarīgi atdot to mums, lai mēs tālāk vestu uz pārstrādi. Patlaban uz vietas poligonā izlietoto lauksaimniecības iepakojumu pieņemam bez maksas,” stāsta Z. Leimane.

“ZAAO” pirmajos izlietotā lauksaimniecības iepakojuma vākšanas gados saimnieku piesaistei rīkoja dažādas akcijas, dāvināja saimniekiem dāvanu kartes un citas balvas.

“Mums ir pieredze, ka cilvēki sadzird vārdu “akcija”. Kamēr kāds pakalpojums ir bez maksas, to nepamana. Šā iemesla dēļ bija akcijas periodi,” darbu ar lauksaimniekiem raksturo Z. Leimane.

Dedzināt kaitīgi, izmest dārgi – jāpārstrādā

Tirgū arī apšaubāmi starpniekuzņēmumi

Lauksaimniecības iepakojumu savākšanu AS “Eco Baltia” vides apsaimniekošanas uzņēmumi nodrošina visā Latvijā.

Aizbalts vērš uzmanību, ka ne vienmēr izlietoto lauksaimniecības iepakojumu pieņem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, kas darbojas atbilstoši likumdošanai attiecībā uz izlietotā iepakojuma savākšanu.

J. Aizbalts: “Ir novadi, kuros vēl aizvien darbojas starpniekuzņēmumi. Cik daudz to ir, patlaban var tikai minēt. Šie mazie komersanti nepiedalās kopējā atkritumu apsaimniekošanas sistēmā, to darbība netiek kontrolēta, savāktais iepakojums netiek uzskaitīts, turklāt to darbības rezultātā atkritumu šķirošanas infrastruktūras attīstībai nepieciešamie līdzekļi aizplūst garām kopējai apsaimniekošanas sistēmai.”

Latvijā pārstrādā piekto daļu

“Eco Baltia” grupas uzņēmumu no zemnieku saimniecībām savāktais lauksaimniecības iepakojums sākotnēji nonāk šķirošanas rūpnīcā, kur to sašķiro pa materiālu veidiem.

Pēc tam atbilstoši materiālam tas tiek virzīts uz pārstrādi. Piemēram, ­HDPE kannas un lielmaisi jeb “Big Bag” nonāk pārstrādē AS “Eco Baltia” grupas uzņēmumā SIA “Nordic Plast”, kas atrodas tepat Latvijā, Olainē. Savukārt agroplēves tiek virzītas pārstrādei Eiropas valstīs.

Procentuāli Latvijā pārstrādā aptuveni 20% savāktā lauksaimniecības iepakojuma, savukārt 80% nonāk citās valstīs. No polipropilēna maisiem iegūst augstas kvalitātes granulas, savukārt, pārstrādājot cieto plastmasu (kannas, pudeles un mucas), iegūst HDPE ekstrūzijas granulas.

No tām ražo dažādus rūpnieciskos produktus – caurules, rūpniecisko iepakojumu, atkritumu konteinerus, tvertnes, plēves, atkritumu maisus un citus, tādā veidā palīdzot ietaupīt dabas resursus un preventīvi samazināt atkritumu daudzumu.

“Atšķirībā no cita veida iepakojumiem lauksaimniecības iepakojums būtībā viss ir pārstrādājams. Problēmas var rasties ar to materiālu, kas ir nepareizi uzglabāts, piemēram, to sastāvā ir sadzīves vai būvniecības atkritumi, auklas, smiltis, dubļi un citi piejaukumi, kas ietekmē pārstrādes iespējas. Šāds materiāls nonāk atkritumu poligonā,” tā J. Aizbalts.

Tāpat kā “ZAAO”, “Eco Baltia” grupas vides apsaimniekošanas uzņēmumi izlietoto lauksaimniecības iepakojumu no klientiem pieņem bez maksas. “Vienlaikus aktīvi sekojam līdzi tirgus situācijai, izvērtējot iespējas jau patlaban veikt samaksu zemniekiem par liela daudzuma atbilstošas kvalitātes iepakojuma nodošanu,” teic J. Aizbalts.

Video:

UZZIŅA

Valsts vides dienesta (VVD) pārbaudes

* 2020. gadā VVD veica 24 pārbaudes pie lauksaimniecības uzņēmumiem, kas ir saņēmuši A un B kategorijas piesārņojošās darbības atļaujas, un 204 – pie lauksaimniecības uzņēmumiem, kas ir saņēmuši C kategorijas piesārņojošās darbības atļaujas.

* Gandrīz visi saimnieki bija noslēguši līgumus ar atkritumu apsaimniekošanas operatoriem par ražošanas atkritumu apsaimniekošanu.

* Gadījumos, kad līgums nav noslēgts, VVD pieprasa informāciju, kādā veidā un daudzumā iepakojumu apsaimnieko.

* Sākotnēji VVD piemēro principu “Konsultē vispirms” un komersantam izskaidro iepakojuma apsaimniekošanas prasības un norāda par nepieciešamajiem līgumiem.

* Neatbilstoša atkritumu apsaimniekošana, tajā skaitā dedzināšana, ir administratīvs pārkāpums, par ko var piemērot naudas sodu – fiziskai personai no 70 līdz 1000 eiro, bet juridiskai personai no 250 līdz 2800 eiro.

Avots: VVD

Eksperta viedoklis
Publicitātes foto

Valters Zelčs, biedrības “Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi” valdes priekšsēdētājs

“Lauksaimnieki kopumā ir apmierināti ar plastmasas atkritumu nodošanu, ar to saprotot izejvielu kannas, maisus, skābbarības plēves un citu lauksaimniecības iepakojumu. Jāatzīst, ka agrāk, īpaši pērn, bija problēmas.

Tās galvenokārt bija saistītas ar globālo tirgu – bija būtiski kritusies otrreiz lietojamās plastmasas cena, līdz ar to vietējie uzņēmēji, kuri iepakojumu savāc, pilnīgi loģiski nebija ieinteresēti braukt pakaļ plastmasas iepakojumam uz mazajām saimniecībām pēc neliela daudzuma.

Rezultātā par iepakojuma savākšanu vajadzēja piemaksāt vai atsevišķos gadījumos – to arī neilgi uzkrāt. Samezglojumu salīdzinoši operatīvi atrisināja, atļaujot lauksaimniecības uzņēmumiem un kooperatīviem šo iepakojumu no mazajām saimniecībām savākt vienkopus lielākos plačos.

Patlaban cena ir atkopusies, īstu problēmu ar iepakojuma nodošanu nav, atsevišķos gadījumos pat ir simboliska piemaksa par nodoto apmēru. Iespējams, nedaudz lielāka problēma ir skābbarības plēves, tās ir grūtāk attīrīt no sulām un barības atliekām, tomēr pieņem arī tās.

Gana droši varam teikt, ka aina ar degošu plastmasas iepakojumu, kuru varēja novērot 90. gados, vairs nepastāv. Pat ja tiešām redzam kādu individuālu slikto piemēru, to nekādā mērā nevar attiecināt uz visu lauksaimniecību.

Lauksaimniekam pat arī īsti nav iemesla kaut kādā citādā veidā šos plastmasas atkritumus nobēdzināt, jo to savākšana notiek ātri un profesionāli, turklāt tiek saņemta arī izziņa par nodotajiem apmēriem, ko nepieciešamības gadījumā var uzrādīt Valsts vides dienestam.”

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu